Šodien uznāca velme vel vienu uzmeisterot. :)
Ceru ka patiks. :) 
P.S. Piedodiet par kļūdām,kuras šeit varētu būt daudz ;D
P.S.(2) Ceru nelikšu jums tagad un turpmāk vilties.
P.S.(3) Un ja liels paldies velreiz 
Izbaudiet. <3 
15;23
Anete pamodās no lietus lāsēm,kas sitās pret logu.Viņa atvēra acis un raudzijās uz sienas tapetēm kuras bij maigi rozātas ar baltu ziedu rotājumu.Viņa sāka domāt,kur gan devās Zane?Un viņas vārdi „Laiks rādīs kad būšu,bet tam nav nozīmēs vai vispār būšu”tie Anetes galvā visu laiku grozijās nevarētu būt,ka Zane sev izdarīs ko sliktu.Anete jau sāka nervozēt tapēc lai vairāk sevi neuzvilktu viņa devās uz vannasistabu,lai iejietu dušā un sakartot savu iskatu,kas pēc nakts staigāšanas un nesenās raudāšanas nebij visai spož.Izejot ārā viņai virsū bij džinsa bikses un balts džemperis,jo pēc laika tā diena nesolijās visai silta un spoža.
-Sveika!-Karlīna ielejot sev kafiju priecīgi sacija.
-Čawas,Ko tad nu tik priecīga?-Anete uzdeva karlīnai jautājumu.
-Kapēc man nebūt?-Karlīna nesaprašanā lūkojās uz Aneti.
-Nu,bet ja nopietni?-Anete ar nopietnu skatienu skatijās uz karlīnu.
-Gribi,lai saku nopietni? Viss ir ļoti vinkārši.-Karlīna apsēdās un paņēma vienu „Raffello”
-Nu tad iskaidro man to vinkāršo.-Anete smejoties sacija.
-Es izšķīros no Oskara un man būs jaatlido uz Latviju lai parasktītu dokomentus par šķiršanos.-Karlīna to pateica ar smaidu,bet tajā brīdi smaids pazuda no Anetes lūpām.
-Un tu to ta mierīgi uztver?-Anete bij šķokēta par tādu mierīgu draudzenes uzvedību.
-Tas ir dīvaini es piekrītu,bet beidzot es būšu patiesi laimīga man būs mans darbs un pilsēta kurā es vinmēr vēlējos dzīvot.-Karlīna pateica to un ar gardu muti norija šokolādi.
-Galvanais,ka tevi tas neuztrauc un tu esi Laimīga.-Anete smaidot noteica.
-Negribi šodien aiziet pa veikaliem pastaigāt,jo rīt vakarā mums jau uz majām.-Karlīna pacilātā garastāvoklī jautāja Anetei.
-Jā,protams tikai sākumā es padzeršu kafiju citādi baigi miegs nāk.-Anete žāvājoties sacija.
*
-Ak, mans dievs! Es esmu jau totāli nogurusi.-Anete nupūtās un nolika maisus zemē.
-Es domāju mums vajadzēs vel vienu koferi,lai aizvest visu šo.-Karlīna iesmējās un ar rokām no rādija uz visiem maisiem.
-Varbūt atpūšamies,kajas jau sāp..-Anete sacija un ar acu skatienu pārgāja parī visai ielai cerot ieraudzīt brīvu soliņu.
-Aiz mājas ir keksiņu kafeinīca varbūt aizejam?-Karlīna uzjautāja viņai.
-Es jau esmu tur.-Anete smiedamies burtiski skrēja pa priekšu.
-Pagaidi mani..-Karlīna smejoties sauca Aneti.
*
-Te viss iskatās tik salds.-Anete ieejot iekšā sacija,jo pa tiesi te viss interjērs bij pakartots keksiem un ap to bij diezgan dīvaini,bet tajā brīdī arī intresanti.
-Un puiši te arī tā neko.-Karlīna ar smaidu noteica un apsēdās krēslā un paņēma lapu uz kuras bij rakstīts visu veidi keksi un keksiņi.
-Man lūdzu visu pa vienam.-Anete pārskatot ar aci lpiedāvājumus smejoties sacija.
-Oho... kāds mums te vispār nedomā par figūru-Karlīna skaļi iesmejoties pateica.
-Ne nu nopietni man drausmīgi gribās est.-Anete ar nopietnu seju to sacija,bet tikuntā smiekli ņēma pār viņas seju virsroku.
-Dāmas,esiet jau izlēmušas ko pasūtīsiet?-Pie galdiņa piegāja pa tiešam „salds” puisi kurs bij oficiants.
-Mums divus šokolādes,divus zemeņu un divus persiku.-Anete skatoties uz puisi smaidīgi atbildēja.
-Tas būs viss?-Puisis laipni jautāja.
-Un ja varētu tad divas viss lielākās glāzes ar karstošokolādi.-Anete to pateikdama iesmējās un tas skanēja diezgan dīvaini.
-Paldies.-Puisi sacija un aizgāja.
-Wau...Nu kā tev džekiņš negribi nocopēt?-Karlīna ar visu nopietnību jautāja Anetei.
-Pf...Man no viņa salduma sāk sāpēt zobi.-Anete smejoties sacija un Karlīna viņai piebiedrojās.
Bet tad Anetei ienāca prātā kapēc Karlīna neko nepaprasija par Zani?Viņa nolēma pati uzsākt tēmu par Zani.
-Em.. šodien Zane aizbrauca.-Anete centās maigi sāk tematu par Zani.
-Un?-Karlīna ar jautājošu seju raudzijās uz Aneti.
-Nu...em...Viņa takā grib sāk jaunu dzivi.-
-Un lai viņai veicas,bet nedomāju,ka tādām ma**ām tas tik labi izdodas.-karlīna pat uzaci nepakustinot sacija.
-Tu pārāk sāpīgi to uztver,viņai arī ir problēmas un viņa vismaz cenšas tās atrisināt un tas nav viegli.-Anete centās ataisnot Zani.
-Tu to nopietni?-Karlīna iesmējās.-Viņa ir ar pus Latviju pārgulējusi un tu tiešām tici,ka tādi cilvēki mainās.?-Karlīnas acis bij redzams nožēla,skumjas un ilgas par draudzeni,kura ir piedevusi viņu.
-Lūdzu.-Pie galdiņa piegāja puisis ar diviem sķivjiem un divām krūzēm.
-Paldies.-Anete bez emocijām sacija,jo tiko draudzenes sacītājs viņu burtiski sagrāva.
Kad puisi bij aizgājis Anete uzreiz pievērsās Karlīnai:
-Visi cilvēki kļūdās tas ir tikai cilvēciski tie kas saka,ka nekļūdās vel vairāk kļūdās.Un tev nav tiesību apvainot Zani,jo arī Es un Tu mēs neēsam nekādas svētās.-Anete skatoties Karlīnas aciss sacija.
-Ja kļūdās,bet nejau entās reizes... Tu nu gan esi egojiste.LABU APETĪTI.-Karlīna piecēlās nolika naudu uz galda un aizgāja.
-Bļaviens...-Anete noteica pie sevis un pievērsās keksiņiem,kas stāvēja uz galda.
Viņa izņēma telefonu un apskatijās pulksteni un nolika telefonu.
-Shit...-Anete pie sevis nosmējās,jo aizmirsa cik tad tas pulkstenis rādija.
Viņa velreiz un apskatijās pulkstenis rādija -2o:I0-Ārā jau bij diezgan tumš, Kamēr Anete telefonā skatijās kad ir tuvākais autobus,jo Karlīna noteikti aizbrauca ar mašīnu „Intresanti kurš tagad ir egojists?” Anete pie sevis nodomāja.Pie viņas galdiņa bij piegājis tas pats oficiants jeb tas „saldais” džekiņš.
-Jums varbūt vel kaut ko?-Puisis ar platu smaidu jautāju.
-Ja varētu tad vel divus šokolādes keksiņus.-Anete ar tik par plašu smaidu sacija.
-Tik skaistai Sievietei ka jūs var.-Puisis iesmejoties pateica.
-Paldies..-Anete sacija un pat drusku nosarka,jo ko tādu viņa nebij gaidijusi.
Puisis tikai pasmaidija un aizgāja.
Viņa izlēma uzrakstit sms Klāvam.
„Čau.Kā jūties? Ko labu esi sadarijis? Tu man ļoti pietrūksti. :**”
Protams,ka atbildi bij diezgan muļķīgi gaidīt bet ...
-Lūdzu..Par ko tad tik domīga esat?-Puisis tik pieklājīgi pajautāja,ka Anetei likās diezgan dīvaini,jo starp viņiem varētu būt kautkur trīs-četru gadu starpība.
-Paldies..Varbūt pārejam uz Tu man tā būs vieglāk.-Anete uzlūkoja puisis.
-Okey.Ka tad tevi sauc?-Puisis apsēdās pretī Anetei.
-Anete,Tevi?-Viņa jautaja puisim.
-Džilians.-Puisis smaidot atbildēja.
-Em...Jocīgs vārds.-Anete smaidot atbildēja.
-Bet tev skaists..-Puisis ieskatijās ar savām tumši brūnajām acīm Anetes acīss un itkā nobūra viņu.
Tā nu viņi turpināja runāt.Anete kopā ar viņu jutās ļoti brīva un varēja runāt par visu tā tas arī notika abi runāja par savu bērnību par laiku un vispār tāpat neparko.
-Līdz cikiem jūs šeit strādājat?-Anete lūkojoties Džiliana aciss jautāja.
-Līdz deviņiem..-Puisis smaidot atbildēja.
Tajā brīdī Anete apskatijās pulkstenī,kas rādija ka ir Divdesmit minūtes pāri vieniem naktī.
-Em..Bet kapēc tad mēs vel te sēžam.?Vai tad tev nevajadzēja būt prom?-Anete nesaproto jautāja viņam.
-Nu vispār es eju,kad gribu un nāku,kad gribu.-Džiliāns sacija un izņēma no kabatas aclēgu kušķi un pavicināja to gaisā.
-Ou..Tad jau sanāk..-Puisis neatļāva pabeikt Anetei jautājumu,jo jau pats atbildēja.
-Jā! Tas viss ir mans un tepar īstenībā es dzīvoju tieši virs kafeinīcas.-Puisis ar intrigu sacija.
-Nu tad tev šeit tīri foršī.-Anete velreiz appētot visu secināja.
-Nu es nesūdzos.-Viņš apsēdās blakus Anetei sacija.-Gribi es tev parādišu viss skaistāko vietu Londonā un kur piepildas vēlēšanās?-Džiliāns jautāja Anetei.
-Ah..Pārsteidz mani.-Anete smejoties atbildēja un piecēlās kājās.
Džiliāns viņu paņēma aiz rokas un veda.Ceļš nebij samērā liels pēc apmēram desmit mīnūtēm viņi bij klāt.
-Aizver acis.-Puisis sacija.
-Kā teiksi.-Anete smejoties aizvēra acis.
Anete sajuta Džilana rokas sev ap vidukli,kas turēja viņu un veda uz prikšu.
-Tikai neblēdies.Labi?-Džilans jautāja anetei.
-Es apsolu.-Anete nopietni atbildēja.
Džilans apņēma Aneti un sacija.
-Nu.. tagad vel vaļā.-Džilans sacija to un piespieda sev tuvāk aneti.
-Wau....Tas ir tik skaisti.-Anete nespēja izteikt savas emocijas vārdos,jo no vietas kur atradās viņi varēja redzēt visu pilsētu kāda viņa ir naktī un tas bij neaprakstāmi skaisti.
-Ievēlies vēlešanos un tas noteikti piepildīsies.-Džilians to sacīdams atgāja drusku malā lai netraucētu Anetei apbrīnot skaistumu un lai ievēlētos vēlēšanos.
„Es neko daudz neprasu gribu būt tikai patiesi laimīga ar patieso cilvēku.”
