“Martina, celies, mēs kavējam..” sajutu vēsas plaukstas uz saviem pleciem un Nadjas elpu uz sejas. Nesaprotu, kā Nadja pēc tādas ballītes var pēkšņi justies tik ātra un hiperaktīva.
“Ko mēs kavējam?” pagriezos uz otriem sāniem un iestenējos.
“Liecību izdošanu, tu, auna piere!” Nadjas lamāšanās līmenis bija sasniedzis augstāko latiņu.
Centos piecelties sēdus, bet galva bija kā smags ķieģelis, tapēc es uzreiz atkritu atpakaļ gultā. Laikam nebija diez ko labi nosvinēt Nadjas skābos septiņpadsmit, sēžot ārā pie ugunskura. Pēc tam lielākā daļa cilvēku appīpējās un mēs spēlējām paslēpes. Es paklupu aiz akmeņa un nu mans elkonis ir nobrāzts. Tad uzradās apmēram desmit nezināmi puiši, kas atveda pāris kastes ar alu. Nu, pa mierīgo.
“Mēs nevaram neiet pakaļ liecībai?” nopūtos.
“Nē, celies, taisies..” viņa mani vilka aiz kājas.
“Martina jau ceļās, taisās.” norūcu un lēni piecēlos sēdus. Šobrīd šķita, ka galva sver apmēram piecus kilogramus, un rokas ir tik īsas un vieglas, ka vējš tās plivina pa gaisu.
Paskatījos pulkstenī un nu arī es pielēcu kājās. Ir bez desmit deviņi, bet skolā jābūt deviņos desmit. Skolotāja vēl piedraudēja, lai nekavējam.
Paķēru zilo kleitu, kas bija uzmesta uz datorkrēsla malas un izgāju no istabas. Elpa aizrāvās, jo viesistaba bija pilnībā izdemolēta. Dīvāns uzšķērsts un no tā ārā rēgojās atspere. Sekcijas durvis izlaustas un televīzorā ir kāds atstājis savas dūres nospiedumu un tās asinis.
“Ak kungs..” klusi čukstēju.
“Piekāst šito, mums jāpaspēj uz skolu, ja ne mamma atgriezīsies no Horvātijas nedēļu ātrāk!” Nadja izrāva zilo kleitu man no rokām un aizskrēja pārģērbties. Nadjas mamma patiešām ir stingra. Par bastotām stundām Nadjai nedod kabatas naudu, bet mana mamma par tām nemaz neuzzina, jo viņa ir aizņemta ar mazajām māsām.
Izgāju terasē un nobijos no tā, ko redzēju. Dārza šūpolēs gulēja kāds puisis un viņa seja bija apzīmēta ar rozā marķieriem. Uz pieres lieeeels UT3 un deguns kā kaķim. Jauki!
“Jēziņ..” tagad jau bija jāsāk smieties, bet es tikai smīnēju.
Šķita, ka dobes kāds ir izravējis, jo visas puķes ar saknēm mētājās pie miskastes. Uz bruģa apmēram piecas sasistas alus pudeles. Pamanīju arī kādu meiteni, kura cenšas atvērt vartiņus, bet nevar taisni nostāvēt.
Tuvojos nezināmajam puisim, jo pirms mēs aizejam, negribu, lai Nadjas mājā paliek kādi sveši cilvēki.
“Es atvainojos, bet jums takā vajadzētu..” pabakstīju puiša sānu un sapratu, ka tā nav laba doma, jo viņš izvēmās. Knapi paspeju palēkt uz sānu, jo, ja ne, viņš būtu apvēmis manas kājas un Nadjas sponge bob šortus.
Sapratu, ka labāk viņu vairs neaiztikt, un devos atpakaļ mājā, jo arī man ir jāpaspēj sataisīties, kaut gan loga atspulgā sevi pētot, seja izskatās kaut cik normāli, tikai Nadjas pidžammu vajadzētu nomainīt pret kleitu. Un basās kājas pret augstpapēžu kurpēm. Tikai viss šajā miskastē ir jāatrod.
Otrs stāsts, ko esmu pasapējusi sarakstīt šūpojoties šūpuļtīkl'a ar 2005. gada laptopu klēpī. 
