Toreiz lija. Viņš paņēma mani aiz rokas un veda prom, mēs gājām pa ceļu, caur peļķēm, garām mājām, kurās raudoši bērni šķir vecāku strīdus, kurās pusaudži kliegdami par kārtējo netaisnību ieskrien savās istabās un aizcērt durvis, kurās iereibuši vīrieši smejas par bezjēdzīgiem jokiem, kurās vientuļi pensionāri pārāk vienaldzīgi skatās televizoru, garām mājām, kurās izdziest gaisma.
Mēs devāmies līdz krustojumam, un viņš cieši turēja manu roku, kad kāds nožēlojami piedzēries puisis sauca mums nopakaļ. Kāda vientuļa prostitūta cieši skatījās man acīs, es novērsos, jo viņa spēj dāvāt tikai nomāktību un sāpes. Mazie narkomāni guļ zem tilta vai piestutējušies pie māju sienām turpat uz trotuāra, man pār vaigu nobirst asara.
Viņš neskatās uz mani, tikai ved uz priekšu līdz durvīm, tad es tās atslēdzu un ievedu viņu iekšā. Es mēģinu sameklēt gaismas slēdzi, bet viņš atrod manu roku uz sienas, es sajūtu viņa augumu, vēsās rokas glāsta manu kaklu, mēs sakļaujam lūpas. Viņš lēnām ved mani tālāk, tad es ieslīdu gultā, no loga luksoforu gaisma apspīd mūsu sejas un mēs samulsuši skatāmies viens otram acīs. Garām braucošo mašīnu trokšņi kā mūzika vedina dejot horizontāli. Es jūtu viņa elpu uz kakla, rokas slīd pa manu ķermeni, es jūtu, kā paātrinās viņa sirdspuksti, jūtu – visa miesa elpo miesu.
No rīta atveru acis, guļu viena savos melnajos palagos, pie gultas glāzē vīns, istaba smaržo pēc cigaretēm un no viņa tikai pirkstu nospiedumi uz mana ķermeņa.
Pēc mēneša mēs satikāmies vēlreiz – viņš man pamāja caur trolejbusa logu.
