Hello? Vai te vēl kāds ir? Kāds klausās? Nice. Es joprojām domāju, ka Jūs šo nebūsiet gaidījuši hihi.
________________________________________________________________________________________________________
"Brālīt?"
"Brālīt?" Viktorija jautājoši paskatījās uz Teodoru.
Grupas solists ieskāva stalto puisi ciešā apskāvienā. Teodors centās pretoties, vēl turot meitenes elkoni, taču otra puiša enerģiskais apskāviens izrāva viņu no jebkādas stabilitātes.
Beidzot ticis brīvībā no skavām Teodors noklepojās un iepazīstināja jaunekli: "Šis ir Harijs. Harijs Stailz. Viņš ir grupas solists un mans labākais draugs kopš bērnības, esam gluži kā brāļi."
Harijs bija arī garš puisis, taču ne tik garš cik Teodors, viņa kuplie, tumši brūnie mati bija slapji no sviedriem, bet viņam piestāvēja. Harijs bija viena vecuma ar Teodoru. Abi puiši satikās mazpilsētas Līgo svētkos, kad abi zēni bija aizgājuši no dzērušajiem vecākiem, lai sevi izklaidētu. Viņi satikās pie ugunskura, kur Harijs čurāja uz gruzdošajām oglēm. Teodoram tas likās smieklīgi un ģeniāli vienlaikus, un viņš arī sāka čurāt uz ugunskura. Viņi sāka smieties un tai brīdī izveidojās mūžīga draudzība.
"Un kas ir šī jaukā dāma, Teodor?" Stailz koķeti aplūkoja meiteni.
"Viktorija..."
"Es viņu satiku kafejnīcā, abiem bija garlaicīgi, un es izdomāju viņai parādīt pasauli," Teodors, pārtraucot meiteni, garlaikoti stāstīja.
Harijs vēlreiz nopētīja meiteni, Viktorija viņam atbildēja ar pieres saraucienu nesaprašanā, un Harijs, kā tikko atjēdzies, pēkšņi iesaucās: "Nāc iepazīsties ar pārējiem grupas biedriem!"
Jaunieši devās dziļāk aizskatuvē, kur sēdēja uz noplukuša dīvāna vēl trīs izskatīgi puiši. Viens no tiem bija Naials, otrs Laiams un trešais Luī. Uzreiz pēc iepazīšanās Viktorija jau aizmirsa, kurš ir kurš.
"Ko jūs pēc tam darīsiet?" Teodors vaicāja.
"Nu ir tāda lieta kā Sāras ballīte," blondais no trijotnes ieminējās, "tur būšot baigās čikses, daudz alkohola, džakuzi un beerpongs."
"Ko tur daudz domāt, es izvēlēšos jebko pāri Naiala netīrajam dzīvoklim!" Harijs smējās uzsizdams puisim pa plecu.
"Vismaz es nedzīvoju pie mammas." Naials neapmierināti noņurdēja.
Viktorija, saprotot, ka nekādas briesmas viņai nedraudēja, atbrīvojās un smīnēja līdzi puišiem līdz viņa paskatījās uz Teodoru. Kamēr tie jokojās, viņš bija ieslīdzis pārdomās.
Vika maigi iedunkāja puisi un jautāja, kas noticis.
"Es nezinu, vai es gribu braukt pie Sāras," Teodors beidzot sacīja, apstādinot grupas puišu čalas.
"Beidz, Teo," Harijs Stailz līdzjūtīgi paskatījās uz savu draugu, "Jums nebūs jārunā, Tu pat vari neskatīties uz viņas."
Teodors padomāja vēl pāris sekundes, nokāra galvu un caur īsu smieklu teica: "Labi, tad tiekamies tur."
Viktorija nezināja, ko darīt, vai iztaujāt Teodoru, vai labāk likties mierā. Pieminot tās meitenes vārdu - Sāra - viņš palika biedējoši mierīgs.
"Ejam." Teodors pasmīnēja Vikai un abi devās prom. "Es Tev mašīnā pastāstīšu mazu backup story, lai tu būtu lietas kursā par sagaidāmo."
"Kas notika?" Pēc gara gājiena Viktorija beidzot lauza klusumu, jo Teodors visu ceļu klusēja, tagad klusēja un truli blenza kaut kur uz priekšu, viņa skatiens nefokusējās ne uz ko.
"Vairs nav svarīgi," šķita, ka puisis bija pārdomājis, desmit minūšu laikā viņš izdomāja, ka vairs negrib Viktorijai neko stāstīt, bija pazudis nebēdnīgais Teodors, viņa seja šķita cieta kā akmens, "Kaut kas bija un beigās nekas nebija."
Viktorijai bija bail jautāt kaut ko vairāk, taču joprojām nešķita skaidrs, kāpēc bija jādodas pie meitenes, kura, acīmredzami, liek Teodoram pazust. Tādēļ viņa klusi jautāja: "Kas notika starp Sāru un tevi? Kas tā tāda vispār ir? Un kāpēc mēs braucam pie viņas, ja tu nemaz negribi?"
"Man liekas, ka tu par daudz jautājumu uzdod," Teodors takā pamodās un pameta ašu skatienu uz Viktoriju, "tur nekā tāda nebija."
"Es un Sāra vidusskolā bijām takā kopā, takā nē, es gribēju, viņa ne visai," puiša balss aizsmaka, izklausījās, ka viņam kaklā bija iestrēdzis kamols, tas lika Viktorijai pagriezties pret viņu un atbalstoties pret sēdekli, viņā ieinteresēti klausīties, "Nu beigu beigās, tur nekas nesanāca un tas arī viss."
Šis īsais stāsts lika meitenei vilties. Viktorija atkrita atpakaļ krēslā un nopūtās: "Kāpēc tad tu runāji tā itkā tas būtu bijis gadsimta notikums? Un vēl liki gaidīt līdz mašīnai, es jau domāju, ka kaut kas traumatisks notika. Gaidīju kaut kādu action."
"Nu, tas tev nav jāzina, varbūt." Teodors iedarbināja mašīnu un, cenšoties nenotriekt kādu iereibušu jaunieti, veda viņus Viktorijai nezināmā virzienā.
________________________________________________________________________________________________________
Neuztraucieties, nebūs 1D fanfic, kad es šo rakstīju pirms mēneša, man prasījās kaut kas spicy 
Esmu paķiķinājusi, un nu beigšu, vienīgi Harijs nekur vēl nepazudīs, bet neņemiet pierē. Mēs te esam, lai izklaidētos, ne tā? 
šķiet, ka ir pamatīgi iebraukts auzās... I mean kurā gadā tu dzīvo? 
