‘’Kas tur ir?’’, jautāja Sallija, izdzirdot lapu čaboņu.
Sallija jutās nosalusi, jo mežā sēdēja jau stundu. Bens bija apsolījis viņu šeit satikt pulksten 19:00. Bija jau astoņi, turklāt kļuva neciešami auksts.
Bija novembris. Ārā satumsa diezgan agri, turklāt temperatūra bija stipri zem nulles. Bet no Bena nebija ne vēsts...
‘’Kas tur ir?’’, Sallija atkārtoja, kad čaboņa nerimās. Joprojām neviens neatsaucās. Kaut kur tālumā iegaudojās vilks.
‘’Sasodīts, kur tu esi, Ben?’’ Sallija jau atkal mēģināja viņu sazvanīt, bet viņš necēla. ‘’Pie velna, es eju mājās!’’, viņa nodomāja un devās prom no nemīlīgā parka.
Parks šajā stundā bija kluss. Pat baisi kluss. Sallija paskatījās uz saviem mīļākajiem tumši brūnajiem zābaciņiem, ko šodien bija uzvilkusi, un nozvērējās, ka sāks nēsāt ziemas zābakus. Viņa bija pārsalusi. Lai cik ļoti viņa būtu gaidījusi šo tikšanos, tas nebija tā vērts. Viņš bija nokavējis veselu stundu. S T U N D U! Un joprojām nebija devis par sevi nekādu ziņu.
Klusībā lamājot visu pasauli, viņa jau bija nokļuvusi līdz mājām. ‘’Paldies Dievam, ka mājas nav tālu.’’ Viņa atvēra vārtiņus un devās iekšā pagalmā, nevarot vien sagaidīt, kad beidzot tiks siltumā.
‘’Vēl ne.’’ Pusčukstus pie sevis noteica Viņš, kurš bija Sallijai sekojis jau kopš brīža, kad viņa izgāja no mājas. ‘’Ne šodien.’’
Sallija pat nenojauta, ka iemesls, kāpēc Bens nebija ieradies, šobrīd vēroja viņu, noslēpies aiz milzīgās egles, kas auga netālu no viņas mājām.
Viņš fantazēja par to, kā pieskarsies viņas rudajiem matiem un skatīsies viņas lielajās zilajās acīs, kamēr varēs ar viņu darīt visu, ko vien viņš vēlas. Pat ja viņa to nevēlēsies.
Vēl tikai vajadzēja atrast kādu nomaļu vietu, kurā izmest savas asiņainās drēbes.
Asinis viņam nekad nav īsti patikušas. Tās ir tik ķēpīgas. Turklāt grūti nomazgājamas. Arī šoreiz bija skaidrs, ka tik viegli no tām vaļā nevarēs tikt. Turklāt vēl bija jānoslēpj līķis. Pagaidām tas gulēja aprakts lapās netālu no vietas, kur Sallija bija sēdējusi. Tā kā viņa bija nokavējusi 10 minūtes, viņa nebija redzējusi, kā Bens atnāk un apsēžas uz soliņa. Kā viņam rokās ir ziedi un kā viņš uztraukti skatās apkārt, gaidīdams, kad atnāks viņa. Bet viņš nebija pamanījis kādu citu, kurš viņam piezagās klāt no mugurpuses ar nazi, aizvilka pāris metrus tālāk un nodūra.
Un viņa nebija gājusi skatītīties, kāpēc čab lapas, domādama, ka tas ir tikai vējš. Lai gan Viņš bija sēdējis tikai dažus metrus no Sallijas, cenzdamies aprakt Benu pietiekami daudz smiltīs un lapās.
Un viņa pat nenojauta par to, kāds liktenis sagaida viņu pašu.
‘’Vēl 5 dienas,’’ viņš nočukstēja un devās prom.
