http://spoki.tvnet.lv/literatura/Vilkacis/760335
Biju pamatīgi noguris, izbadējies un pilns riebuma rakstos ziņojumu, kad pēkši izvanījās telefons. Tas bija pataloganatoms Kristofers, man esot tūlīt par jābrauc uz morgu, viņš esot atradis kaut ko neticamu. Kas gan tas varētu būt? Pa ceļam izdomāju iebraukt ātrajā ēstuvē iestiprināties. Citiem tā būtu sliktākā ideja mūžā pirms morga apmeklējuma, bet ne man, es jau esmu pie visa šī pieradis, mani nekas nespēj traumēt.
Piebraucu pie burgeru ēstuves pāris kvartālus no morga. Bija apmēram seši vakarā, saule rietēja. Izlēmu paņemt lielāko pieejamo burgeru, kā nekā nebiju neko ēdis visu dienu. Man priekšā rindā stāvēja ārkārtīgi kalsns un bāls vīrs, tērpts melnā lietusmētelī un detektīva cepurē, uz somas, kas bija viņam pār plecu, bija piespraustas poniju nozīmītes. Kaut kāds dīvainis, nodomāju. Dīvainais vīrs nopirka piecus burgerus kādus gribēju es, man tas šķita pavisam dīvaini līdz brīdim, kad viņš aizgāja apsēsties. Pie galdiņa sēdēja divi viņa draugi, viens vidējas miesas būves, bet otrs pamatīgi aptaukojies uz kilogramiem divsimt vismaz, visi tērpi melnā.
Apsēdos netālu no viņiem, lai pavērotu un noklausītos ko viņi runā. Reti kad nāku uz šejieni tik vēlu, tādēļ neesmu neko tamlīdzīgu manījis.
- Nopirku jaunu mākslīgo vagīnu, tā ir modelēta pēc... - Vidējās miesasbūves čalis to pateica un beigas iečukstēja katram no vīriem atsevišķi ausī. Jēziņ, kas par dīvaiņiem.
- Kad jūs domājat pirkt sev? - Vīrietis turpināja.
- Mums to nevajag. - Resnis pateica un saskatījās ar kārno.
- Ja? Kāpēc? Pag, jūs taču neesat... -
- NĒ! Idiot! - Resnis iesita pa galvu normālajam
- Mums ir kas cits. Daudz labāks, bet par to nevar šeit runāt. - Kārnais smīnot sacīja.
Pabiedzu savu maltīti un devos uz auto. Kur tādi slimie rodās, tā ir vecāku nolaidība, esmu pārliecināts. Varbūt jāpasaka kādam iecirknī, lai pavēro šitos tirliņus, nebrīnītos, ja viņi sāktu vazāties ap skolām ar saviem ponijiem, lai piesmietu mazas meitenes. Aizbraucu līdz morgam. Kristofers mani gaidīja jau ārpusē.
- Kāpēc esi šeit? - Jautāju
- Es nekad kaut ko tādu neesmu redzējis visā savā karjerā. -
- Tik šausminoši. -
- Varbūt ne šausminoši, bet dīvaini. -
- Dīvaini? -
- Jā. Nu... Tev jāredz, ejam. - Aizgājām uz līķu sekcijas telpu. - Lūk, skaties. - Kristofers norādīja uz četrām asinīm aptraipītām poniju rotaļlietām, man sirds pamira.
- Kas pie velna? -
- Vai ne. Un ja tas vēl nav dīvaini, visas figūriņas bija aplipušas ar suņa spalvām un cilvēka kaunuma apmatojumu. Jau nosītīju paraugus DNS analīzēm. -
- Bļ*ģ ar ārā. Tikko burgeru ēstuvē redzēju trīs lohus kam bija līdzīgas nozīmīties pie somām. Neticu, ka tā ir tikai sagadīšanās. -
- Kas tie par lohiem? -
- Kaut kādi dīvaiņi, man viņi momentā šķita aizdomīgi. Bez minstināšanās iedomājos viņus par pedofīliem. -
- Varbūt vienkaŗši sagadīšanās. -
- Nē! Es esmu parliecināts kā nē. - Izskrēju no morga un steigšus braucu atpakaļ uz burgeru ēstuvi. VIņu vairs nebija. Izjautāju kasieri kad viņi aizgāja un varbūt viņa zin no kurienes viņi ir, bet nekā nezināja, tikko esot nomainījusies maiņa. Iepriekšējā kasiere arī bija prom. Tie kretīni man bija tik tuvu, gandrīz rokā, bet es palaidu garām. Izskrēju ārā un pilnīgi apstulbu, uz kuru pusi man vispār sākt kaut ko meklēt. Kad pēkšņi izdzirdēju raudošu meiteni. Viņa nāca no autostāvietas puses ar divām draudzenēm. Pieskrēju klāt.
- Kas noticis? Esmu izmeklētājs. - Parādīju savu apliecību
- Viņai uzbruka vīrieši un mēģināja ievilkt mašīnā. - Teica viena no meitenēm, otra tikmēr turēja apskautu raudošo.
- Kas par mašīnu? Kur tas notika? Parādiet. -
- Tur pašā autrostāvietas galā. Tā mašīna bija veca un smirdēja. Vīrieši arī smirdēja. -
- Kā viņi izskatījās? -
- Abi bija melnās drēbēs, viens resns, otrs tievs. -
Saķēru galvu, izsaucu policiju un ātro palīdzību un skrēju uz autostāvietas sarga būdiņu, lai redzētu ierakstā kas tā bija par mašīnu. Sargs mani uzreiz ielaida un parādīja ierakstu, viņš visu bija redzējis un jau izsaucis policiju. Mašīna bija sagrabējis Hondas sedans un tie bija tie paši dīvaiņi no ēstuves. Loģiski - kas gan citi tie varētu būt, šitādi frīki apkārt nemētājas. Bija jau atbraukušas četras policijas ekipāžas, izstāstīju viņiem kas jāmeklē un kopīgi izbraucām katrs uz savu pusi. Meitenes aizveda ātrā palīdzība.
Es nevarēju parāk trakot ar savu auto, jo man nav nedz sirēnas nedz gaismas signāla, bet varbūt pat tā labāk, jo izlēmu izpētīt visas šķērsielas, varbūt viņi ir kaut kur pametuši automobili. Un tik tiešām - pamests šķērsielā. Paņēmu ieroci, drošības pēc, un gāju tuvāk. Jau pa gabalu sajutu pūstošas gaļas smaku. Mašīnā atradu nazi, piezīmju bloku un desmitiem tukšu čipsu paku un limonādes pudeļu, tos visus ir jāaizved uz ierikni pārbaudei.
Attaisīju bagāžnieku un tur manam skatam atklājās sakropļots suņa ķermenis un bērna galva. Mans apēstais burgers dažu sekunžu laikā pameta kuņģi. Pa rāciju paziņoju pārējiem par savu atradumu, divas vienības ieradās šiet, pārējās turpināja meklēt izdzimteņus.
Kā atklājās pēc suņa un galvas analīzēm, abi bija miruši apmēram vienā laikā. Suns ir ticis spīdzināts, zobi ir izsisti ar āmuru un uz ķermeņa ir kopumā simtdivdesmit durtas un sistas apdedzinātas brūces. Galva ir no ķermeņa ko atradām pirms divām nedēļām, tā ir nozāģēta ar zāģi. Galvaskausa iekšienē atradās suņa zobi un ķepas. Viņi bija atzāģējuši galvaskausu un pēc aizlīmējuši. Man ir jāatrod tie izdzimumi. Kad es tikšu viņiem klāt viņi lūgsies pēc nāves.
