local-stats-pixel

Vilkace2

80 0

Ja patiks būs arī nākamā daļa! ;)

Sorry par kļūdām!

Enjoy! :)

Prologs

Treismēnijas Vilkaču akadēmija – pirmo reizi dzirdat šādu nosaukumu? Arī man reiz nācās ieplest acis to dzirdot. Viens, manuprāt, nu gan ir skaidrs – tā ir vieta, kur mācās vilkači.

Treismēnijas Vilkaču akadēmija atrodas Treismēnijā, kas, savukārt, ir vieta Detromā – paralēlajā pasaulē, kuru no cilvēku pasaules šķir vien smalks burvju tīmeklis. Spējīgākie vilkači ir spējīgi pilnmēness naktī nokļūt aiz tīmekļa, lai barotos un izraudzītos jaunos vilkačus, piemēram, mani.

Bet nu gan laikam jāsāk viss no paša sākuma...

Mani sauc Sjūzena Stīvensa un es esmu piecpadsmit ar pusi gadus veca. Es esmu... Ko es te muldu! Es biju pavisam parasta meitene no pavisam parastas Ņujorkas piepilsētas. Mana dzīve bija kā vienmuļa glezna, ko brīžiem izrotāja kāds košāks krāsas triepiens. Man bija savi draugi, puisis un mīloša mamma.

Kas gan tāds notika? Kas gan varēja izraisīt apvērsumu manā dzīvē, apgriežot manu pasauli kājām gaisā? Atbilde gaužām vienkārša – man uzbruka vilkacis.

Kopā ar savu labāko draudzeni Diānu devāmies mājup no kādām dzimšanas dienas svinībām. Apkārt viss bija ļoti gaišs, jo debesis bija skaidras un zeme pilnmēness gaismas apmirdzēta. Lai ietaupītu ceļu un laik, izlēmām doties pa kādu sīku šķērsieliņu. Tā izrādījās kļūda...

Bijām aptuveni šķērsielas pusē, kad iztrūkāmies no neganta rūciena. Apmetušās riņķī, sastapāmies aci pret aci ar pelēcīgu vilku. Taču, tas nebija īsti vilks. Kaut kas viņā bija tik ļoti cilvēcisks.

Kamēr es stāvēju kā pārkaļķojusies, Diāna iekliedzās un metās bēgt. Vilks meitenei sekoju. Mirkli vēlāk arī es atguvos no stinguma un metos draudzenei un vilkam pakaļ. Tālu gan netiku, jo ceļu aizšķērsoja cits vilks.

Ausis bija cieši pieglaustas šokolādes brūnajai galvai, zobi draudīgi atņirgti un zilās acis zvēroja.

Vēlāk par to domājot brīnījos, kā vilkam var būt koši zilas acis, bet tas, protams, bija vēl pirms es uzzināju par vilkaču eksistenci.

Tātad atgriežoties pie lietas:

Vilks lēni tuvojās un es pilnīgi nejauši pamanīju, ka dzīvnieka ķepas ļouti attāli atgādina cilvēka plaukstu.

“Es negribu mirt,” sīka balstiņa manī iečinkstējās, “vēl ne,” un es samiedzu acis cenšoties neraudāt.

Kad vilks sastinga lēcienam, manī kaut kas noklikšķēja, atslēdzot loģisko domāšanu un es, mežonīgi kliedzot vai, pareizāk sakot, ķērcot, metos uzbrukumā.

Manas straujās pārslēgšanās dzīvnieku samulsināja un tas neviļus atkāpās. Izmantoju jāšanas nodarbībās apgūto un uzmeos vilkam mugurā. Ar abām rokām iegrāmus dzīvnieka pazodē un rāvu cik spēka. Vilks sāka svaidīties un es, laikam tādēļ, lai kaut kā noturētos, iecirtu zobus dzīvniekam ausī...

Spalgs kauciens, spēcīgs grūdiens un mans tvēriens atslāba. Nākamais, ko atceros ir lidojums un sitiens, kas aizsita elpu. Viss pagaisa un palika vien dziļa tumsa...

80 0 2
Ieteikt: 000
Izmantotie avoti:
http://Made by ME
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 2

0/2000

Labssz =] gaidiisu taalaak =]]

2 0 atbildēt

interesanti!.emotion

+

2 0 atbildēt