Haļļo, te beidzot arī es.
Zinu, ir pagājis laiciņš, kopš pēdējo reizi liku savu stāstu, bet, kā sacīt jāsaka - labāk vēlāk nekā nekad ;DD
Tiem, kas ir aizmirsuši, par ko vispār iet runa, iečāpojiet manā profilā un sameklējiet iepriekšējās nodaļas - http://www.spoki.lv/profils/seskulens
Sorry par kļūdām!
Lasi un izbaudi!
...
Gaidas
No debesīm klusi un mierīgi sijājas baltas sniega pārslas. Tās krīt uz vilku smagnējajiem, satraukumā un cīņas gaidās sakarsušajiem ķermeņiem, pārvēršoties ūdens lāsēs. Pār zemi veļas biezas miglas vāli. Tie lieliski nosedz vilku un vilceņu lielos masīvos ķermeņus, kas jau tā ir pieplakuši pēc iespējas tuvāk zemei.
Gaisā jaucas vēsums ar vilku karsto elpu. Visi gaida un cenšas nekustēties, lai nepievērstu sev lieku uzmanību, taču tik un tā ir jūtams, ka dažiem vilkiem, tai skaitā arī man, aukstais vējš tiek līdz pat kaulam.
Piepeši nobīstos, iedomājoties, ja nu pēkšņi kādā ienaidniekā saskatīšu paliekas no drauga, vai es spēšu viņu nogalināt pirms tieku nogalināta es pati?
Saņemies, Sjū, nolamāju sevi un pavēlu savākties, taču šis mazliet mistiskais laiks mani vedina tik uz tām sliktākajām domām.
Ja nu es miršu? Vai mani draugi izdzīvos? Vai man būs kapu kopiņa līdzās pārējiem? Vai arī manu līķi samīdīs, iznīdēs tā, ka nekas nepaliks pāri? Vai arī es kļūšu par vienu no briesmoņiem, kas centīsies nogalināt draugus?
Cieši aizmiedzu acis. Kas ar mani notiek?!
Man ir bail.
Pavisam vienkārša atbilde. Man ir bail, ka mums neizdosies. Man ir bail, ka mēs zaudēsim. Patiesībā šīs bailes visu laiku sēdējušas manas apziņas klusākajā nostūrī un tagad, bezdarbībā sēžot un gaidot, atradušas veidu, kā izlauzties uz apziņas augstākajiem slāniem un pārņemt ķermeni. Piepeši ir zudusi pārlieciba pašai par sevi, par savām spējām.
Tomēr ir drusciņa, kas cenšas apgalvot, ka es neesmu šāda tāda, bet es esmu Vilkace Sjū. Vai tās ir Vilkaces domu paliekas manī? Vai arī kas cits? Atminos, kā tad, kad es nesen biju nonākusi Treismēnijā un saskārusies ar vilkaču pasauli, bija kaut kas, kas visu laiku man teica ko priekšā. Tāds kā otrais “es”, kura uzdevums bija par mani parūpēties. Vai tas varētu būt vilka gars, kas mīt katrā, vilkača būtība, kas neļauj aizmirst, kā tas ir – būt vilkam? Ja tā, tad man tikai jāatrod veids, kā to atbrīvot un panākt, lai tas mani vada.
Maldos savas apziņas tumsā. Pirmo reizi cenšos tajā ko sameklēt – ceļu uz savu sirdi, uz savu būtību, taču tas ir pat mazliet vairāk kā nereāli. Pašai pat gribas smieties.
Tad aizdomājos, ka varbūt pat nevajag meklēt nekur tālu, jo parasti visvairāk meklētais izrādās ir tepat rokas stiepiena attālumā. Atceros savu draudzeni no cilvēku pasaules. Laila, ja nemaldos, tā viņu sauca, vienu brīdi bija visai pārņemta ar visādām meditācijām un cilvēka patiesā ceļa meklējumiem. Par cik es biju vienīgā, kas viņu nesūtīja vairākas mājas tālāk, kad viņa gribēja uzsākt runāt, es tiku pie kaudzes dažāda informācijas.
Uzdod sev jautājumu: “Kas īsti es esmu?” viņa parasti teica.
Es esmu meitene, vilkate, cenšos atbildēt, bet jau uzreiz varu iztēloties viņas bargo, noraidošo sejas izteiksmi.
Domā taču! ja Laila būtu te, viņa visticamāk man uzkliegtu un viegli iedunkātu. Domā plašāk! Ieskaties sevī dziļāk!
Es esmu vārda māsa dižai meitenei, kas reiz izglābusi cilti no iznīcības, kas izglābusi mani un manus draugus, sirdī iezogas skumjas, meitenei, kurai es ļāvu aiziet...
Tālāk domas pašas aiziet tālāk kā no stāva kalna nogrūsts akmens.
Taču es nedrīkstu ļaut, lai viņas nāve būtu bijusi velta, pati sev saku, es nedrīkstu ļaut, lai mani draugi būtu miruši velti. Kamēr vien esmu dziva, man jādara viss, lai atriebtu viņus, viņu nepiepildītos sapņus. Man jādara viss, lai vainīgais dabūtu maksāt!
Atveru acis, taču joprojām skaidrs un saprotams to priekšā vīd Tumsas vijīgais stāvs. Acīs zaigo ierastais izsmiekls, kas aizdod man dusmas, kas iededz uguni tumšā, aukstā istabā – atriebības alkas. Jau atkal tās nomāc visu citu un pārņem manas domas.
Tā sieviete, tā ragana, kas atņēma man tēvu, atņēma draugus, atņēma mājas un mierīgo dzīvi... Viņa samaksās ar visu savu sadrumstaloto dzīvību.
Aukstums, kas stindzinājis kaulus, kas sējis šaubas ir pazudis. Esmu atkal modra un jūtos stipra...
Pieci simti, pie zemes pieplakušu, smagu, pūkainu ķermeņu ar satraukumā dunošām sirdīm gaida signālu, kad beidzot varēs doties uzbrukumā, kad beidzot dosies pretim tam, kam gatavojušies, kad beidzot varēs noskaidrot, kas stiprāks – viņi vai tumšā vara.
Atskan it kā parasts ērgļa sauciens, taču paša ērgļa nav. Šeit palikuši vien kraukļi, ko vilina zombiju mirušās, pūstošās miesas.
Piepeši pat cauri miglai izsitas kodīgi dūmi un uguns karstums. Tur deg ar melno masu noklātie vigvami, no kuras ik pēc laika rodas jauni Tumsas armijas kareivji.
Visapkārt atskan klusi ņurdieni un tad visi vienoti traucas uz priekšu, uz vietu, kur ļaunuma pūznis. Mērķis ir viens – to iznīdēt.
Laiks cīņai!
Par draugiem, mājām, brīvību...
