Čāāw, vēlreiz!
45.nodaļa arī ir klāt!
Lasi un izbaudi!
Sorry par kļūdām!
...
Pēdējais piliens
Pēc kāda laika, kad visi jau ir paklīduši un mazliet trenējas, mani sameklē Rītausmas Sidrabtauriņa. Visu šo laiku Mīna ir turējusies kopā ar meiteni.
- Sjū... - Rītausmas Sidrabtauriņa atlaižas man blakus un tad nopietni paveras manī, - ēm, piedod man.
Gaiši uzsmaidu meitenei.
- Nekas, - atsaku, - īstenībā es esmu tā, kurai jāatvainojas.
Rītausmas Sidrabtauriņa papurina galvu.
- Nē, - meitene protestē, - ne jau tu domāji, ka labākā draudzene salaiž ar tavu puisi.
- Bet es jau esmu tā, kas lika tā domāt, - negribu, lai Rītausmas Sidrabtauriņa visu vainu uzveļ uz saviem pleciem.
- Viņš vienkārši bija tevi apskāvis, - meitene piepeši sāk ķiķināt, - un es iedomājos, ka kaut kas starp jums notiek, bet tas bija tizli, it īpaši tik drīz pēc Rēgu Vulkāna... un tu jau neesi tāda, kas kārtos kaklā pirmajam pretimnācējam... un, ja paēta, kā jūs ar Nāves Durkli plūcaties, tad no jums, kaut stipri gribot, nekāds pāris nesanāktu.
Iesmejos arī es un tad pastiepju Rītausmas Sidrabtauriņai plaukstu.
- Draudzenes?
- Draudzenes.
- Labākās?
- Vislabākās!
- Uz mūžu?
- Uz mūžu mūžiem!
Abas apkampjamies.
- Velns, ir tik labi, ka man atkal ir labākā draudzene, - abas reizē nosakām un tad sākam smieties.
- Skatos, ka jums ar Joušku ir labas attiecības, - Rītausmas Sidrabtauriņa pēc brīža ieminās, pamanījusi, ka Ledus Magone ar Joušku apspriež kaut ko ārkārtīgi svarīgu.
- Viņai nav ne vainas, - pasaku savas domas, - viņa ir apņēmīga un nesalaužama. Īsta cīnītāja.
Kādu mirkli sēžam klusējot, kamēr ass vējš jauc matus un purina koku zarus.
- Klau, Sjū? - Rītausmas Sidrabtauriņa ievaicājas.
- Mmm? - atsaucos.
- Es, protams, nevēlos būt uzbāzīga, bet, vai tu nevarētu ielūkoties Tumsas prātā? - draudzene piesardzīgi vaicā, - Es domāju, ka mums nāktu par labu zināt arī viņas domas.
Pamāju ar galvu un tad aizveru acis, ļaujot jau ierastajām galvassāpēm pārpludināt mans domas.
Viņa veras savā armijā lepna par padarīto. Viņa ies un iekaros visu līdz pat Pilsētai, tad pārcelsies pāri upei un turpinās cīņu. Viņa neapstāsies līdz visa Detroma kā pielūdzot neskaitīs Viņas vārdu...
Viņa izdzina šos nožēlojamos suņus no mājām, bet nekas, Viņas armija viņus atradīs un iznīcinās. Viņiem tāpat jābūt uz sabrukuma robežas, jo Elementi pieder Viņai. Viņa palūkojas uz gludo, nevainojamo ādu un iesmejas.
- Ak, Vētra, - viņa nogroza galvu, - vai tiešām Tu domāji, ka spēsi no manis pasargāt savus dārgumus?!
Viņa iesmejas un rotaļīgi sagriežas uz riņķi. Drīz Viņai piederēs it viss.
Viņa iziet no vigvama un dodas pie Viņa. Tā sīkā skuķe ir izdarījusi Viņai pakalpojumu un tagad Viņš ir tikai Viņas. Šī apziņa liek Viņas lūpās izliekties laimīgam smaidam.
Viņa burtiski iedejo vigvamā, kurš ir viens no nedaudziem, kas nav atdots armijas vajadzībām. Viņš teicās aizgājis šeit.
Bet uz galda guļ zīmīte. Viņa nav nekur. Viņas acis žigli pārskata telpu un tad slaikajos pirkstos paņem zīmīti. Viņa to atloka un lasa:
Piedod, bet es nevaru...
Ja arī mana meita ir mani
noliegusi, tad viņa man
joprojām ir meita.
Es atsakos piedalīties.
Tavs V.Dz.
Viņa iekliedzas. Nē, kā Viņš uzdrīkstējās? Pamest Viņu tieši pirms paša svarīgākā!
Viņa izloka pirkstus un grasās nomurmināt buramvārdus, kuriem vajadzētu atvest Viņu atpakaļ, bet tad atceras, ka Viņa vilkača vārd netika iedots nekādu rituālu rezultātā, tā kā burvestība neskaitīsies.
Apsēdusies uz galda Viņa saspringti domā, taču nespēj atminēties Viņa cilvēka vārdu, jo, patiesībā, nekad to nemaz nav zinājusi.
Tas liek Viņa atmest skaisto galvu un iekliegties. Tad Viņa pielec kājās un aizmetas uz vienu citu vigvamu, kur atrodas gūstekņi, ja nu Vilkace un tas stulbais skuķis ir sapratuši, ka izliktas lamatas.
Viņa lūpās atplaukst smaids, iedomājoties lielo pasniedzēju, traucēkļa audžumāti, mirstam, lūdzot pēc žēlastības.
Iegājusi vigvamā, viņa apstājas kā zemē iemieta. Visas Viņas radītās saites, kurās bija jākarājas gūstekņiem, ir pārgrieztas.
Viņas elpa kļūst seklāka un nodevības sajūta aug augumā. Kāpēc Viņš tā rīkojās? Kāpēc Viņš Viņu tā nodeva, tieši tad, kad Viņai Viņu vajag visvairāk?
Viņa sev vairākas reizes liek nomierināties un tad Viņa liek vairākiem saviem radījumiem, zombijiem, izklīst pa apkārtni un atvest atpakaļ Viņu un gūstekņus. Ja Viņa atklās, ka šo visu teātri ir noorganizējusi Vilkace, tā maita par to samaksās vēl augstāku cenu.
- Sjū? Sjū? - kāds pliķē manus vaigus un es miglaini apjaušu, ka biju zaudējusi samaņu.
- Kas? - kaut kā uzstutējos sēdus.
- Tev viss kārtībā, - manā redzeslokā parādās Ledus Magones bažīgā seja un turpat blakus samanu ari Jouškas rūpju pilno seju.
- Tad lūk ko tu ar to domāji, - ostordomiete noelšas un paskatās un Ledus Magoni, kamēr Rītausmas Sidrabtauriņa viņām uzšņāc.
- Sjū, ko tu redzēji? - meitene grib zināt.
Pamasēju pulsējošos deniņu un tad liegi uzsmaidu Mīnai, kas nolaidusies uz pleca.
- Tumsa ir nodota, - kad es to pasaku skaļi, mani pāršalc prieka vilnis, - mans tēvs aizlasījās un pie reizes līdzi paķēra Lielo Sarkankoci Annemariju un citus, ko Tumsa bija sagūstījusi.
Visu meiteņu sejās atplaukst neticības pilns smaids.
- Ei tu nost, - Rītausmas Sidrabtauriņa sajūsmināta sasit plaukstas, - tad jau tavam tēvam nav ne vainas.
Viegli pamāju ar galvu, jūtoties aizkustināta par to, ko viņš ierakstījis mazajā atvadu zīmītē Tumsai.
- Tumsa ir izsūtījusi zombijus, lai tie atrod, sagūsta un atved atpakaļ tos, - atceros.
- Tad mēs nedrīkstam zaudēt ne mirkli, - Jouška pielec kājās, - Tumsa noteikti ir samazinājusi apsardzi pie ceļiem, pa kuriem viņi var atgriezties, tāpēc, lai nebūtu lieki jāriskē ar sava mīļotā dzīvību. Mēs to varam izmantot.
- Laiks sacelt visus kājās, - pasmaidu un pieceļos, - laiks atgūt Triesmēniju un iznīcināt Tumsu!
