Jā, atkal es ;DD
43.nodaļa arī ir klāt!
Lasi un izbaudi!
Atsauksmes, ieteikumi, kritika- komentārā!
Sorry par kļūdām!
...
Melnās maģijas noslēpumi
Gan Nāves Durklis, gan Nāvka, gan Lesterns (Trigeāņu Virsaitis) uzstāj, ka katram ir jāapgūst vismaz viena tumšā burvestība, lai būtu ko izmantot cīņā. To padzirdējusi, es straujāk par strauju aizslīdu pie Jouškas, lai man neiešķiebtu par skolotāju to masīvo puisi, kas neļāva man sašķaidīt galvu pret alas sienu.
Es jūtu, ka atmiņas par... Vilkaci strauji slīd prom. Diena, divas un viņu es vairs neatminēšos kā savu... garu. Jau tagad atmiņas nāk ar grūtībām.
- Tātad, - Jouška sakrusto kājas un nosēžas zemē, - ko tu gribi apgūt? Vieglo melno maģiju, vidēji grūto, vai pavisam smago, nāvējošo?
Pasmaidu un sāku domāt.
- Es gribu, lūk, šo, - lieku no zemes izspraukties un izvīties manai iecienītajai dzelkšņainajai efejai, - padarīt vēl bīstamāku.
- Tādu, kas iet cauri bruņām, - Jouška skaidri un gaiši izsaka manas domas un tad koncentrējoties sarauc pieri.
Meitene čukstus nomurmina kaut kādus buramvārdus un mana efeja iegūst atbaidošu, gļotainu nokrāsu un dzelkšņi sāk mirdzēt kā nopulēti.
- Varbūt pilnīgi visām bruņām, piemēram, sumpurņu, šitā mazulīte cauri neizies, taču deāla pilnīgi noteikti būs beigta un pagalam, - mana jauniegūtā draudzene uzsmaida. Pieliecos, lai pieskartos jaunajam dzelkšņainās efejas atvasinājumam, bet Jouška man pamatīgi sadod pa nagiem.
- Tu gribi palikt tepat vēl pirms esi tikusi līdz kaujas laukam? - meitene uzrūc un es vainīgi saraujos.
- Labi, - piešķiebju galvu, lai uzmanīgi klausītos katrā Jouškas teiktajā vārdā, - stāsti man, kā to dabūt gatavu.
Meitenes sejā uzreiz iegulst ārkārtīgi nopietna, lietišķa izteiksme.
- Pats pirmais ir pareizi domāt. Ir jākoncentrējas uz iznākumu. Otrais, jābūt gatavai uz enerģijas apmaiņu vai aizplūšanu. Trešais, izrunāt buramvārdus tā kā tiem jābūt ar visām izloksnēm un vajadzīgajiem balss kritumiem, - Jouška pārgriež acis, - varbūt mums vajadzēja ņemt ko vieglāku. Šo māca ceturtajā kursā.
- Nē, lūdzu, pamēģinām šo pašu, - lūdzos meitenei un viņa pasmaida.
- Pats galvenais ir gribēt, - pieliekusies man pavisam tuvu klāt, Jouška nočukst, - ielaist tumšo maģiju savā apziņā, būt gatavai to pieņemt un ļaut tai plūst dzīslās gandrīz vai pielūdzot to.
Mazliet saviebjos, taču tad kļūstu pavisam nopietna.
- Labi, - Jouška žigli pamet skatienu uz pārējiem, - es ceru, ka tev viss izdosies, jo īsti melnās maģijas nīdēji, nekad nevarēs izmantot nevienu no tumšajām burvestībām.
Mazliet piesarkstu – es tiešām ienīstu melno maģiju, it īpaši kad atklāju, ka mans tēvs ir melnais mags, taču esmu apņēmības pilna sadzīvot ar to.
Aizveru acis un iztēlojos savā priekšā Tumsas smaidošo ģīmi un koncentrējos. Viņas dēļ es izskriešu kaut cauri ugunij, bet man vajag pie viņas nokļūt, lai atriebtos.
Blakus tumšajai, atbaidošajai dzelkšņainajai efejai izaudzēju parasto dzelkšņaino efeju.
- Labi, tagad klausies uzmanīgi, - meitene pievērš visu savu uzmanību sīkam ziediņam turpat blakus, - Šsizunsēnaā.
Jouškas balsī ir tik daudz dažādu kāpinājumu un arī izloksne ir pagalam jocīga, ka mana apņemšanās sašķobās.
- Tagad tu, - Jouška saka un es dziļi ievelku elpu.
- Šsizunēnā, - nākamajā mirklī iespiedzos un atlecu malā, kad dzelkšņainā efeja metas man virsū.
Jouška samiernieciski pasmaida.
- Vismaz kaut kas notika, - meitene ieķiķinās.
Nākamās divas stundas no vietas cenšos piedabūt savu efeju kļūt par tik pat baismu kā Jouškas apburto, taču ievērojamākais, ko es panāku ir tas, ka efeja piepeši uzzied un ziedi pārsprāgst un applaucē man rokas. Jouška, protams, smejas kā kutināta.
Pie mums pienāk Nāvka un nosēžas blakus Jouškai.
- Nāves Durklis ir pilnīgi bezsakarīgs gadījums, - puisis pasūdzas, - viņš atgrūž melno maģiju un pēc tam brēc uz mani, ka es viņu nemācu.
Iesmejos un tad koncentrējos uz savu uzdevumu.
Pats galvenais ir gribēt ielaist tumšo maģiju savā apziņā, būt gatavai to pieņemt un ļaut tai plūst dzīslās gandrīz vai pielūdzot to, atceros, ko Jouška man teica un nolemju pamēģināt pēc meitenes ieteikuma.
Iztukšoju prātu no pilnīgi jebkādām emocijām. Iztēlojos tumšās, dūmakainās čūskas jeb ļaunos garus šaudāmies pa dzīslām.
Nogalināt, atriebties, izkropļot...
Kā prioritāti izvirzu sev trīs vēlmes un tad atveru acis. Redzu vien savu novārdzināto efeju un tai blakus lielo, tumšo vareno efeju, kas izskatās tik bīstama...
Nogalināt, atriebties, izkropļot...
Jā, tieši to es vēlos nodarīt otrai efejai.
- Šsizunēnaā, - nošņācos, veltot savu uzmanību vien mazajai, vārgajai efejai, kurai piepeši pārskrien melnas dzirkstis un tad efeja izstiepjas, kļūstot resnāka, melnāka, asāka. Man par brīnumu, efeja nepārklājas ar gļotām, bet gan paliek gluda, spīdīga un katrs indīgais dzelksnis pārtop spīlē.
Lieku savai efejai uzbrukt Jouškas radītajai un acumirklī efeja ir pazudusi – to sevī iekšā ierāvusi viena no spīlēm. Tad tas pats augs, tikpat gļotains un pretīgs, tikai mazāks, parādās kā atzarojums manai perfektajai efejai. Laikam jau mana zemapziņa nekad nepieņems gļotas kā modes kliedzienu.
Palūkojos uz Joušku, kurai atkāries žoklis. Tad pametu skatienu uz personu meitenei blakus un ieraugu, ka arī tā ir ļoti pārsteigta.
- N... neticami, - Jouška izdveš, - tu panāca burvestības Pilnīgo Piepildījumu.
- Ēēē... Ko? - nesaprotu, par ko meitene runā. Kas, velns parāvis, ir burvestības Pilnīgais Piepildījums?!
- Ar parastajām burvestībām ir tā – tās vai nu izpildās vai nē, - Nāvka paskaidro, - bet melnajai maģijai ir dažādas maģijas izpausmes pakāpes, tas ir, jo prasmīgāks būsi, jo tuvāks rezultāts būs pilnajai maģijas versijai.
Es aaaptuveni noprotu, ko man grib pateikt.
- Vispār, tas ir pārsteidzoši, - Nāvka pasmīn, - tu pāris stundās aizej garām Jouškai. Viņa šo burvestību apgūst paralēli visām citām praktiski jau no tā brīža, kad iemācījās staigāt.
- Mana mamma bija vislabākā Pārveidotājmaģijā, - Jouška paglūn uz Nāvku, - un es būšu tāda pati kā viņa.
- Tam es ticu, - Nāvka sabužina meitenei matus, - tu to skandē jau no piecu gadu veduma un pagaidām tev vedas gaužām labi.
- Bet ne tik labi kā Vilkace Sjū, - Jouška piepeši pārmetas uz mani, -kā tu to dabūji gatavu?
- Vienkārši kļuvu greizsirdīga uz tavu dzelkšņaino efeju, - jūtu, kā vaigos ielīst viegls sārtums, - un tad es izdomāju savādāku veidu. Iztukšoju prātu un iztēlojos, it kā es būtu daļa no tām dūmakainajām čūskām un ieborēju galvā, ka man vajag nogalināt, atriebties, izkropļot...
Nu jau līdzinos kastei tomātu.
- Nu un tad es vienkārši atvēru acis un noskaitīju buramvārdus, - pabeidzu savu sakāmo un ierauju galvu plecos.
Jouška uzstāj, ka grib pamēģināt un liek man sagādāt vēl vienu dzelkšņaino efeju. Paklausu un meitene izmēģina manu metodi.
Piepeši viņas dzelkšņainā efeja ir tikpat gara kā manējā un ari tikpat bīstama, Uzsākam spēli, kura pirmā nomušīs otras augu. Uzvaru es, jo manai efejai ir ne tikai divi atzari, bet arī pamatīgas iemaņas māņkustības.
- Vienkārši satriecoši, - Jouška atzinīgi noelšas, kad mana efeja sakapās gabalos viņējo.
Lieku zemei paņemt atpakaļ efeju un tajā vietā, kur pazūd efeja, parādās melns plankums aptuveni manas pēdas izmērā un esmu droša, ka zeme tai vietā ir neatgriezeniski mirusi.
Nolemju izmantot melno maģiju tikai ārkārtējā situācijā...
