Čāāā, spoki un spocenes!
Kā tuvojas brīvdienas, tā sāk solīt slapju un sū**gu laiku. Nu kpc.?
Njā, klāt arī nākamā nodaļa manam garadarbam!
Lasi un izbaudi!
Sorry par kļūdām!
...
Neveikls pārpratums un skabarga pakaļā
Paiet stunda un no klajumā, kurā esam ērti iekārtojušies, ierodas vēl viens bars vilkaču. Vispār šeit izskatās kā pamatīgā festivālā – nav gandrīz neviena brīva plača, kur kārtīgi izlaisties.
- Durkli! - Rītausmas Sidrabtauriņa lec, kājās, taču es viņu saķeru aiz rokas un novelku zemē. Treismēņu Virsaitis pieņem cilvēka formu un izstiepj uz priekšu roku, izsaucot savu elementu. Es daru tāpat.
- Ja uzdosi jautājumu man, nāksies atbildēt uz to pašu, ko uzdevu iepriekšreiz, - pasmīnu, - tikai šoreiz es uzdošu skaļi.
Nāves Durklis saviebjas un tad pārlaiž skatienu vilkačiem, kas sapulcējušies visapkārt. Ieraugot Nāvku, viņa seja saviebjas vēl vairāk.
- Kā jūs tikāt vaļā no astes? - pavaicāju, domājot par lidojošajiem zombijiem.
- Daži no mums atdalījās un aizvilināja zombijus prom, - Nāves Durklis atbild, - par viņiem neko neesam dzirdējuši.
Strauji metos uz priekšu un no visa spēka ietriecu dūri Nāves Durkļa sejā. Viņš reaģē nekavējoties un sāpīgi sagrābj manu plaukstas locītavu.
- Cūka! Idiots! Stulbenis! - sāku lamāties un vienlaikus raudāt, - Tu, neaprakstāmi kroplais radījums!
Izraujos no tvēriena un sāku zvetēt puisi visur, kur vien varu trāpīt.
Piepeši kāds atlauž manas rokas aiz muguras un atvelk malā.
- Sjū, nomierinies! - pavēl Ledus Magone un viņa ir pārāk stipra, lai es varētu izrauties.
- Nomierināties?! - kliedzu un nepārtraucu locīties, lai tiktu vaļā no Ledus Magones dzelžainā tvēriena, - Es nomierināšos vien tad, kad tas lops būs saņēmis tādu pašu likteni kā Rēgu Vulkāns.
- Viņš pieteicās brīvprātīgi, - Nāves Durklis salti paskaidro.
Paceļu galvu un ierūcos.
- Vai tu, neaprakstāmi stulbais stulbeni, nevarēji iedomāties, ka viņš būs pirmais, ko Tumsa centīsies dabūt nagos, lai panāktu, ka es atgriežos? - pārtraucu pretoties, jo tāpat nav jēgas.
- Un viņai tas izdevās, - aizkapa balsī nočukstu un tad ieskatos Nāves Durkļa saltajās acīs, tik ļoti vēlēdamās tās izdedzināt, - tagad viņš nav miris, viņš ir viens no viņiem un tu esi par to atbildīgs.
Pārliecinājusies, ka es vairs nemetīšos Nāves Durklim virsū, Ledus Magone atlaiž mani un tas apgriežos riņķī, cēli aizsoļot uz iebrukušās alas pusi. Uzrāpjos pa nestabilajiem akmeņiem līdz nelielai iedobei un atgāžu galvu pret debesīm.
Paiet laiks līdz es nomierinos un īsi pirms pusnakts nošļūcu zemē, pamanījusi, ka Nāves Durklis dodas koku biezoknī.
Sekoju puisim līdz viņš sajūt mani sev aiz muguras un apcērtas riņķī.
- Kaut ko aizmirsi? - viņš joprojām ir nikns par to, ka es tā vienkārši ņēmu un aizgāju pie ostordomiešiem, neklausot viņa, Virsaiša, aizliegumam.
- Jā, - atsaucos un uzmanīgi atāķēju kaklarotu, izceļot to augoša mēness gaismā, - šo te.
Nāves Durkļa acis ieplešas un viņš strauji piesoļo klāt, bijīgi satverdams kaklarotas vidējo safīru.
- Kur to to dabūji? - puiša acis atkal ir tumšas un draudīgi samiegtas.
Stūrgalvīgi klusēju un tad puisis saķer manu kaklu.
- No sākuma tu ārdies, tagad klusē, - Nāves Durklis šņāc un tad sapurina mani, - kur tu dabūji to kaklarotu?
- Vai tev nav vienalga? - ap Nāves Durkļa locītavu savijas mana iecienītā dzelkšņainā efeja, kuru katru mirkli gatava savilkties nesaraujamā cilpā.
- Nesaki, ka tu to nozagi! - puisis piepeši ieķeras matos un tad paglūn uz mani ar iznīcinošu skatienu, - tu maz apjēdz, kas tagad notiks?
- Iestāsies līdzsvars starp Ostordomu un Treismēniju, - pasmīnu, - un es to nenozagu. Mēs ar Joušku atklājām to, ko būtu atklājuši arī mūsu senči, ja būtu pacentušies salikt galvas kopā. Vētras kaklarotu varēja sadalīt divās vienādās.
Nāves Durklis mirkli skatās uz mani, cenzdamies saprast, runāju es taisnību vai arī nē.
- Mēs ar Joušku nospriedām, ka viena kaklarota pienākas Ostordomas vadonim, otra – Treismēnijas, - paskaidroju un tad pastiepjos pirkstgalos, lai apliktu rotu Nāves Durklim ap kaklu.
- Piedod par Rēgu Vulkānu, - Nāves Durklis piepeši atvainojas, taču es nesaku ne vārda, tikai noraustās mutes kaktiņš. Aši samirkšķinu acis, lai nesāktu raudāt.
- Ko esat noskaidrojuši pa šo laiku? - vaicāju un apsēžos zemē, lai raudzītos debesīs.
- Apmetnē izskatās kā karalaukā, - puisis nosēžas man blakus, - ja arī izdosies, tad viss praktiski ir jābūvē no jauna.
Piepeši Nāves Durklis sāk raudāt un pamatīgi mani samulsina. Sēžu un domāju, ko tagad man darīt?
- Viņš man uzticējās. Ticēja, ka es varēšu rīkoties tā, kā labāk ir ciltij, - puiša plaukstas savelkas dūrēs, - taču es nevaru. Es neesmu tam radīts.
Neveikli papliķēju Nāves Durklim pa muguru un tad viņš paceļ galvu, lai paskatītos uz mani.
- Kāpēc par Virsaiti nevarēja iecelt tevi? - viņš vaicā, kamēr es apstulbusi cenšos saprast, kas, pie velna, notiek.
- Mani?! - palecos gandrīz divu vigvamu augstumā un saviebjos, iedomājoties sevi kā Virsaiti.
- Kāpēc ne? - Nāves Durklis grib zināt, - Tu ātri izveido attiecības ar citiem. Tu zini, kas jādara, lai visiem būtu labāk.
- Nu atvaino, - sāku vicināt rokas, - ja es būtu Virsaite, Treismēnijā valdītu īsta katastrofa. Es esmu es pati un ikviens darbs, kurā es esmu tikusi par vadītāju, ir izgāzies ar lielu blīkšķi.
Nāves Durklis pasmaida.
- Tu esi neparasta, Sjū, - tu esi drosmīga un tajā pašā laikā arī bailule, kurai ātri var sākties histērija.
Iesmejos un iedunkāju Nāves Durkli.
- Bet tu vispār neesi izprotams, - speru pretī, - tu esi jauks, taču biedējošs un, kad tu sarksti, tas ir pats smieklīgākais skats pasaulē.
Nāves Durklis sabužina manus matus un apskauj.
- Tieši tāpēc es uzskatu, ka par Virsaiti jābūt tev, Sjū, - puisis iečukst man ausī, - tu visiem pat pēc visšaušalīgākajām kļūdām liec justies labi.
Iesmejos un tad sadzirdu čaboņu aiz muguras. Pametu skatienu atpakaļ un pamanu kādu stāvu, kas strauji attālinās.
- Sidrabtauriņ! - Nāves Durklis atpazīst meiteni mirkli pirms manis un aiztraucas viņai pakaļ. Es palieku uz vietas, domājot, cik divdomīgā situācijā mēs abi izskatījāmies. Ņemot vērā patreizējos apstākļus, Nāves Durklim nāksies krietni nopūlēties, ka starp mums nebija nekas tāds.
Nopūšos. Es ar Rītausmas Sidrabtauriņu parunāšu rīt.
Atslienos pret koku un veros naksnīgajās debesīs. Brīnumaini, ka man nenāk miegs un nedun galva.
Aizveru acis un ieklausos apkārt dzirdamajās skaņās. Kaut kur tepat netālu, alā saritinājies zaķis nodrebinās. Čalo upe un par sargu norīkotais vilkacis kaut ko grebj kokā. Tuvojas soļi.
- Sjūzij, - dziļi nopūšos un pārgriežu acis. Tā tik vēl trūka.
- Tinies, - ierūcos, taču Dižais Akmeņlauzis to neņem vērā un piemetas man blakus. Automātiski atvirzos nostāk.
- Sjūzij, man... žēl par Rēgu Vulkānu, viņš bija... sakarīgs puisis, - Dižais Akmeņlauzis nosaka.
- Nemaz neceri, ka šitas gājiens nostrādās vēlreiz, - salti urbjos puiša acīs līdz viņam paliek neērti un nākas novērsties.
Pieceļos kājās, lai ar riebumu nolūkotos puisī no augšas.
- Manā skatījumā tu esi smirdīgs parazīts, - atklāju savas domas, - un tāds arī paliksi.
Apcērtos uz papēža un dodos prom.
- Zini ko, Sjūzij, - Dižais Akmeņlauzis, man aiz muguras iesaucas, - es nepadošos, kamēr atkal nebūsi mana.
- Vēlu veiksmi, - atskatoties pār plecu, salti izmetu, - jo vēlreiz mani apvest ap stūri tev neizdosies nekā.
Atgriežos pie pārējiem un iekārtojos uz guļu, domājot, kāpēc gan Tumsa nevarēja pārvērst par zombiju Dižo Akmeņlauzi? Tas patiešām atvieglotu manu dzīvi.
