Sveiiiki visapkārt!
Šodien ir trešdiena, bet jūtos kā mūžigā sestdienā :D :D :D
Domāju, ka neesmu tāda vienīgā /giggle/
Lai nu kā - šeku reku "Vilkaces" turpinājums.
Varu iepriecināt vai arī apbēdināt kādu, bet stāsts beigsies ar 50./51.nodaļu (bet pavisam noteikti būs arī 3.daļa).
Lasi un izbaudi!
Sorry par kļūdām, esmu tikai cilvēks.
Vari man sekot arī twitter.com - https://twitter.com/#!/trakaaa96 (sekošu arī tev)
Vai pajautāt kādu jautājumu http://ask.fm/crazyspirit
Njā, sorry par šito garo ievadu :D :D :D
...
Izlaušanās
Saliekam plaukstas citu virs citas un izsaucam savus elementus. Rodas trīskrāsaina, spoža gaismas bumba, ko mēs raidām pret restēm.
Atskan apdullinošs blīkšķis un es aizmiedzu acis. Kad tās atkal atveru, restu vietā ir biezas, pelēkas metāla burvis.
- Ha, ha, ha, - ironiski noskaita Jouška un es nikni paglūnu uz meiteni.
- Vēlreiz, - uzsaucu draudzenēm un šoreiz savu Elementu sakopojumu mēs raidām pret alas malām, kas notur vietā. Šoreiz durvis izsprāgst laukā ar tādu joni, ka izsper sienas vēl vismaz sešām kamerām.
- Tā lūk, - parādu Jouškai mēli un pārrāpjos pāri gruvešiem. Tie ieslodzītie, kuru kameras tika izpostītas, metas mums klāt un pateicas, taču šeit vēl ir daudz vilkaču, kas jāatbrīvo.
- Nostājieties aiz mums, - izrīkoju un tad raidu Elementu sakopojumu pa visu gaiteni. Spožā, krāsainā bumba uzar visu grīdu, noārda sienas un iziet cauri sienām līdz pat ēkas otram galam, atstājot milzīgu, drupainu tuneli.
- Uz uz otru pusi, - nokomandē Ledus Magone un gaiteņa otrā galā izveidojas tāda pati postaža.
Pa abiem galiem mums sāk virsū nākt zombiji.
- Es nodrupināšu griestus, - saspringti un ātri saku, - tiklīdz akmens sitas zombijam pa galvu, mudīgi nokost galvu.
Nāvka pamāj un līdz ar pārējiem pieņem vilka formu. Es ar slaidu rokas vēzienu nogāžu no griestiem vairākus duču akmeņu, kas precīzi tēmēti uz neradījumu galvām. Nākamajā sekundē vairāki vilkači šaujas uz priekšu un padara zombijus nekustīgos. Tos, kuru galvas ir atdalītas no ķermeņiem, Ledus Magone apsvilina, lai zombiji nevarētu savienoties atpakaļ. Es raidu pāris dzelkšņainas efejas, kas, skaļi švīkstēdams, noliecas no griestiem un pāršķeļ zombiju kaklus.
Mēs gandrīz nemaz netiekam uz priekšu, jo zombiji tikai nāk un nāk, nedodami iespēju doties tālāk – tuvāk izejai. Vilkaču un zombiju soļu dipoņa liek dunēt un drebēt zemei un tikai dažas sekundes pēc tam es saprotu, kas patiesībā notiek.
- Mums ir jātinas, - kliedzu, - ala brūk. Es nevaru to aizkavēt vai apturēt. Ala brūk. Tinamies!
Taču mēs netiekam ne uz priekšu ne atpakaļ.
- Velns! - Nāvka sāk lamāties, - Mēs netiekam laukā.
- Mēs mirsim, - iesaucas kāda sieviete.
- Nē! - iesaucos un satveru draudzeņu plaukstas, - sadodaties visi rokās. Ātri!
Es neskatos, vai visu plaukstas ir sadotas, jo laika ir par maz.
- Trescone, Nesdone, Agone, - skaitu kaut kādus buramvārdus, ko manā prātā saka Vilkace, - utori me duona fallisa, utori me rena kalisa, ō, Trescone, Nesdone, Agone...
Alas griesti bīstami nokrakšķ un zeme sāk drebēt vēl trakāk.
- utori me duona fallisa, - drebošā balsī nobeidzu buramvārdus jeb kaut kādu senu senču garu piesaukšanu, kas tulkojumā no sentreismēņu valodas nozīmē:
- Trešā Meita, Ziemeļblāzma, Agonija, paglāb mani no briesmām, paglāb mani no pāragras nāves, ak, Trešā Meita, Ziemeļblāzma. Agonija, paglāb mani no briesmām...
No griestiem atšķeļas lieli klintsbluķi un gāžas zemē. Vairākas ostordomietes un Rītausmas Sidrabtauriņa iekliedzas. Es samiedzu acis.
Sajūta, it kā no manis būtu izlaists viss gaiss un tad miesā iecirsta karsti nokaitēta dzelzs. Sajūta, it kā paceltos spārnos un lidinātos pa baltām mākoņu pūkām un tad sajūta, it kā kāds žņaugtu un rautu nost locekļus.
Esmu vienīgā, kas iekliedzas.
Manus matus sabužina svaiga gaisa plūsma un atveru acis. Redzu tālumā brūkošu kalnu un jūtu, ka neskaitāmie zombiju ķermeņi tiek saspiesti un ieslodzīti zem milzīgā akmeņu krāvuma.
- Labs darbs, Vilkace Sjū, - Jouška, priecīga, ka var dzīvot, iesaucas. Brīnums, ka viņa maz ir uzskatījusi par vajadzīgu atcerēties manu vārdu.
Pie manis pienāk Nāvka un pateicīgi pieliec galvu.
- Paldies, - puisis pastiepj man labo plaukstu un es attopos, ka manī nekā nav. Ne drusciņa enerģijas.
Saļimstu burtiski puisim pie kājām.
***
Kaut kas maigs un pūkains pieglaudies manam vaigam. Man ir silti, taču ne visai ērti. Zem manis kustas kauli un manos matos plosās vējš.
Atveru acis un saprotu, ka esmu ogļmelna vilka mugurā. Plati nožāvājos un cenšos pakustēties, taču mani caurstrāvo negaidītā tukšuma sajūta, un es palieku bezpalīdzīgi pieplakusi vilka mugurai kā tāds plāksteris.
Lēnām pagriežu galvu, pamanot, ka vismaz simts vilkači skrien starp kokiem un lec pāri šķēršļiem sev sejā.
- Nāvka? - ievaicājos svešādā, ķērkstošā balsī. Vilks par atbildi ieņurdas.
- Vai visiem viss kārtībā? - klusā balsī interesējos, jo skaļāk parunāt man nav spēka. Vilks vēlreiz piekrītoši noņurd. Ar skatienu uzmeklēju zeltīto un gaiši pelēko vilku un pasmaidu. Manām draudzenēm viss ir labi.
Sāk krēslot, kad mēs ielienam tumšā alā un vairāki vilkači, to skaitā arī Nāvka, dodas medībās. Rītausmas Sidrabtauriņa man palīdz aiziet un apsēsties pie ugunskura un tad pārbauda, vai man nav temperatūra.
- Tu izskaties dīvaini bāla, - meitene bažīgi secina un žigli pārlūko manas rokas, vai uz tām nav kaut kādas infekcijas vai slimības pazīmes.
Līdz ar pēdējiem saules stariem, klāt ir arī mednieki ar diezgan ievērojamu guvumu. Man negribas ēst, taču Rītausmas Sidrabtauriņa pierunā mani paskrubināt savvaļas tītara stilbu.
Paiet laiks un manī rodas aizdomas, kāpēc man ir tāda sajūta, it kā iekšā puses trūktu. Izmetu no rokām gaļu un ar taukainiem iegrābjos matos.
- Nē, nē, nē, - mana balss pakāpeniski kļūst arvien skaļāka un čērkstošāka. Visi pārtrauc ēst, lai noskatītos manī.
Zibinu acis, traucos pa savu domu dziļākajām dzīlēm. Nekā. Pilnīgi nekā.
- Vilkace? Vilkace? Vlkace?! - sāku sist galvu pret alas sienu. Garam nepatīk, ja es kaut kādā veidā traumēju galvu, viņa uzreiz sāk lamāties un mani storstēt, taču tagad... klusums, tukšums.
- Nē, nē, nē! Vilkace, Vilkace, Vilkace, - masīvs puisis ar gludi skūtu galvu un brūnu ādaskrāsu atrauj mani no sienas un paceļ gaisā.
- Velns, man vajadzēja iedomāties, man vajadzēja to iedomāties, - čukstu un pār vaigiem sāk plūst siltas asaras. Man vajadzēja taču iedomāties, ka garu izsaukšana prasa arī upurēšanu un Vilkace... viņa upurēja sevi.
- Sjū? - Rītausmas Sidrabtauriņa, bažīgi saraukusi pieri, pieskrien man klāt.
- Vilkace, viņa, - sāku elsot, - viņa uzupurējās, lai mēs tiktu laukā. Viņas vairs nav... viņas vairs nav.
Raudu kā mazs bērns.
- Ak Dievs, es viņu nogalināju, - šņukstu, - es nogalināju Vilkaci.
- Sjū, nomierinies, - Rītausmas Sidrabtauriņa lūdz, - Vilkace noteikti kaut kur ir ielīdusi.
- NAV, - uzbrēcu labākajai draudzenei, - es jau meklēju. Visur. Tukšums, viens mēms tukšums. Un Vilkaces nav, nekur nav. Tas manis dēļ, viss manis dēļ.
Rītausmas Sidrabtauriņa nopūšas un palūdz mani nolaist zemē, kur es saļimstu kā tāda lupata.
- Sjū ir stipra, bet jūtīga, - meitene paskaidro pārējiem, - viņa nespēj noskatīties ienaidnieka nāvē, kur nu vēl tad, kad runa iet par savējo un Vilkace... no sākuma abas viena otru kaitināja, taču tad viņas atrada kopīgu valodu. Ideālākas sabiedrotās es vēl neesmu redzējusi.
Jūtu, ka draudzene paskatās uz mani – nožēlojamo neveiksminieci, slepkavu, - un padomā, ka es guļu.
- Es tiešām ceru, ka viņa tiks tam pāri, - Ledus Magone skumji nogroza galvu, - es negribu, lai Sjū kļūst par aukstu, patmīlīgu, vienā virzienā domājošu maitu, kāda agrāk biju es. Sjū bija tā, kas man deva iespēju un nostājās pret savējiem, lai panāktu, lai tie man piedod... Viņa nepaies garām vilkacim, ja viņš cieš. Sjū tāda ir viena no miljona...
Pirms ieslīgt snaudā uz aukstās zemes nodomāju, diez, ko gan ostordomieši tagad domā par mani?
