Čawā, spoki un spocenes!
Izlaidums nosvinēts godam un tagad sāksies pats jautrākais - VASARA!
Bet nu tagad "Vilkaces" jaunākā nodaļa!
Lasi un izbaudi!
Sorry par kļūdām!
...
Solījums
- Ko, pie velna, tas nozīmē? - tveru pēc elpas un cenšos atlauzt Nāves Durkļa pirkstus, taču ja no paša sākuma ir skaidrs, ka tas ir pilnīgi bezcerīgi.
- Ei! - aiz manis sašutusi iesaucas Trejsauļu Dūja Tīna un sāk lamāties tik sulīgi, ka pat es sāku viņu apskaust par šo plašo vārdu krājumu.
- Kā izskatās Ledus Magones gars? - Nāves Durklis vaicā.
- Vidēja auguma kalsna sieviete... Ar aziātes sejas vaibstiem, - atbildu, nejēdzot, kāpēc vispār tāds jautājums, taču tvēriens ap manu kaklu atslābst. Nekavējos pamatīgi atvēzēties un ietriekt kulaku cilts Virsaitim sejā.
- Tu mani nožņaugt gribēji, vai? Tu stulbais, pretīgais... - un visā krāšņumā parādās arī mans vārdu krājums, kas vienmēr ir šokējis itin visus daudz maz pieklājīgos cilvēkus.
Pamanu, ka arī Trejsauļu Dūja Tīna pareizi atbild uz savu jautājumu un tad arī viņa sāk veltīt krāšņus vārdus Nāves Durklim, kas, pavisam noteikti, ir šīs idejas autors.
- Mums tikai bija jāpārliecinās, ka jūs neizliekaties par vilkačiem, - Nāves Durklis paskaidro, - mēs jau paguvām uzķerties uz šī āķa un palikām bez daļas savējo.
Nākamajā mirklī puisis ir manu iecienīto dzelkšņaino efeju ieskauts.
- Tātad mums jāuzdod jautājumi arī jums, - secinu un izdomāju pavisam nepatīkamu jautājumu priekš puiša, jo esmu mazliet aizvainota par piepešo uzbrukumu, - ko tu pirms pāris mēnešiem darīji mūsu vecajā vigvamā?
Gandarīta vēroju, kā puiša sejā nomainās dažādi toņi. Beigu beigās Nāves Durklis laikam izšķiras par sārtiem vaigiem un klusi nosaka: - atzinos tev mīlestībā...
Puisis tik tikko sācis izteikt pēdējo vārdu, kad es vairs nevaru izturēt un sāku smieties. Es nevaru neko padarīt – no Nāves Durkļa mutes vārds “mīlestība” skan tik amizanti, ka gribot negribot jāsmejas līdz asarām. Pie tam, kārtīgi nosarkušu šo puisi vēl neesmu redzējusi nekad.
- Sjū? - es nevaru beigt smieties un saļimstu zemē, jo manas kājas vairs nespēj mani noturēt. Pašai trūkst elpas, taču nevaru padarīt neko, kas liktu man beigt smieties.
Taču Trejsauļu Dūja Tīna gan izdomā, kā mani apklusināt. Mani ķer samērā spēcīga strāva un es aizveros.
- Neapvainojies, bet tas vienkārši izklausījās smieklīgi, - pieslējusies kājās, atvainojos Nāves Durklim, kas izskatās pat mazliet aizvainots. Sāku spurgt, taču Trejsauļu Dūjai Tīnai pietiek ieklepoties un es aizveros. Novācu savas efejas un tad paskatos uz pārējiem.
Pamanu, ka nav Līganās Dzirkstelītes un Mīnas un sāku uztraukties.
- Kur ir...?
- Mīnu mēs pazaudējām tajā juceklī, - Rītausmas Sidrabtauriņa nolaida galvu un iešņukstējās. Mana sirds sarāvās. Tikai ne Mīnu!
- Mēs nevaram uztraukties par Mīnu, - Nāves Durklis izlēmīgi noskalda, ir jāizdomā turpmākās rīcības plāns.
- Pagaidiet, - izsaucos, - bet kur ir Līganā Dzirkstelīte?
- Viņa nostājās Tumsas pusē, - Dūmu Odze Karls atbild.
- Tas ir, kļuva par zombiju? - ieplešu acis un piešauju mutei priekšā plaukstu, taču Nāves Durklis papurina galvu.
- Nē, viņa vienkārši ņēma un nostājās Tumsas pusē, - Nāves Durklis atsaka, - tiklīdz sākās juceklis, viņa uzbruka tiem, kas pretojās tumšajiem gariem. Viņa bija skolojusies melnajā maģijā.
Jutos piekrāpta, nodota, aptraipīta. Līganā Dzirkstelīte? Nē, nemūžam! Bet... fakti paliek fakti un smaidošā, laipnā, maigā meitene atdeva sevi Tumsai, nodeva savu cilti, nodeva savus draugus...
Kamēr es aptveru Līganās Dzirkstelītes nodevību, pārējie sāk runāt par turpmākajiem plāniem.
- Mums ir jāizdomā paslēptuve.
- Jāmēģina noskaidrot, vai vēl kāds ir palicis dzīvs.
- Jāmeklē palīdzība, ja Tumsa ir pieteikusi karu, tad mums jāiznīcina zombiji apmetnē, citādi mums ir atņemta iespēja pilnvērtīgi dzīvot.
Noskurinos, atceroties, kas notika tad, kad man aizliedza piedalīties vakara rituālā. Tādas mokas piedzīvot vairs nevēlos.
- Bet iepriekšreiz Elementi brīdināja par uzbrukumu, - Rītausmas Sidrabtauriņa domīgi novilka, - un kad tuvojās uzbrukuma laiks, tad viņi vienkārši parūpējās, lai mums ari bez viņu palīdzības pietiek enerģijas.
- Šoreiz tā nebūs, - paceļu galvu un man pievēršas apkārtējo skatieni, - šoreiz lēmums tika pieņemts negaidīti un Elementi nebija tam gatavi, tas nozīmē, ka Tumsas rokās ir mūs lielākais ierocis.
Rēgu Vulkāns nolamājas.
- Tad ko mēs darām? - Ledus Magone ievaicājas.
- Dodamies uz Ostordomu, - atbildu pirms Nāves Durkļa. Visi uz mani palūkoja kā uz jukušo.
- Tu esi stulba? - Nāves Durklis izgrūž.
- Ostordomieši pazīst melno maģiju, viņi var palīdzēt, - skaidroju, cerot, ka man izdosies lauzt dziļi iesakņojušos stereotipus, ka Treismēņu un Ostordomieši ir dzimuši, lai būtu ienaidnieki.
- Nemūžam! - atcērt Nāves Durklis un viņa bars.
- Kāpēc, lai viņi to darītu? - Rītausmas Sidrabtauriņa domā racionālāk nekā pārējie un viņas acīs es manu, ka, lai ko es arī nedarītu un neteiktu, viņa man tic. Izskatās, ka viņa grib, lai es zinu, ka viņa nāks ar mani, lai arī būs ļoti grūti tā vienkārši uzgriezt muguru Nāves Durklim, ka viņas dzīvi veido ne mazākā mērā kā es. Tas man nozīmē daudz, tāpēc apņemos par visām varītēm piespiest Virsaiti man piekrist.
- Daži no viņiem man ir parādā dzīvību, - atbildu un tad iedomājos pa Nāvku, - Nāvka piedalīsies tāpēc, ka nelaidīs daļu sava bara vienus. Pārējie no bara nāks tāpēc, ka nāks Nāvka. Daļa no Ostordomiešiem palīdzēs mums, jo cīņa ar Tumsu var izrādīties aizraujoša. Atlikušie nāks tādēļ, ka nāks pārējie.
Tīšām nepieminu to, ka Nāvku noteikti vajadzēs pielauzt, lai ļautu arī pārējai ciltij uzzināt par karu.
- Neviens no mums neprasīs palīdzību viņiem, - Nāves Durklis ierūcas un paskatās uz mani kā uz nepārprotamu draudu, - es šeit esmu barvedis, nevis tu.
- Tad izraidi mani! - sašutusi iekliedzos. Kā gan Nāves Durklis var būt tāds paštaisns idiots?! - Izraidi mani un es rīkošos viena, jo es gribu glābt Treismēniju! Jo es gribu glābt Detromu. Jo es esmu Vilkace Sjū un man ir vienalga, kā es to dabūšu gatavu.
- Tu nebūsi viena, - vienlaikus iesaucas Rītausmas Sidrabtauriņa un Ledus Magone. Abas saskatās un apsmaida, - mēs iesim ar tevi.
Šādu notikumu pavērsienu Nāves Durklis nebija gaidījis. Viņš sāk elpot straujāk un lūdzoši palūkojas uz Rītausmas Sidrabtauriņu.
- Sidrabtauriņ... - viņš pastiepj pret meiteni roku. Puiša balsī skan sāpes.
- Piedod, taču es piekrītu Sjū, jo viņa vienreiz jau mūs izglāba un es ticu, ka viņa to var izdarīt arī otrreiz.
Paskatos uz Rēgu Vulkānu, kas cieši veras manī. Viņa nevajag neko teikt, jo zina, ka es saprotu, ka viņš lūdz mani pārdomāt, nākt pie prāta. Vienu mirkli domāju, ka salūzīšu, taču tad atceros, ka manis un Vilkaces dēļ ir atkarīgs citu liktenis un lēnām papurinu galvu.
Arī Dūmu Odze Karls Ledus Magonei nesaka neko. Draudzene mīņājas uz vietas un tad metas uz priekšu, apkrītot puisim ap kaklu. Abi cieši apskaujas.
- Es apsolu, ka atgriezīšos dzīva un kā es pati, - dzirdu meiteni nočukstam un tad Ledus Magone atraujas. Liesmas, kas bija daļa no mūsu vairoga, pagaist un Ledus Magone neaptveramā ātrumā pagrābj aiz rokas mani, Rītausmas Sidrabtauriņu un velk līdzi. Tikai pateicoties Vilkacei uztveru, ka arī pārējie strauji metas prom, tiesa, citā virzienā, jo stāvēt uz vietas, kamēr virs galvas lidinās bariņš slepkavniecisku zombiju nebūtu prāta darbs.
Mēs esam palikušas trīs. Trīs citādi domājošās. Vienlaicīgi pieņemam vilka formas un strauji metamies uz priekšu. Ja arī mums seko, tad mums ir milzīgs handikaps.
Uz kuru pusi ir Ostordoma? Ledus Magone nodomā un es galvā tūlīt iztēlojos karti. Draudzene pamāj un turpmākās divas dienas mēs skrienam ne reizi neapstājoties, ne reizi nezaudējot ātrumu. Vēders raujas pie mugurkaula un pat mūsu vilka rezerves ir izsmeltas. Rītausmas Sidrabtauriņa gan gādā, lai vismaz ūdens daudzums mūsu organismos būtu pietiekams.
Viss, nodomāju un, kad sajūtu pārsimts metrus uz priekšu mežacūku baru, es gribu ēst.
Draudzenes man piekrīt un mēs tāpat caurskrienot nogāžam vairākas mežacūkas un tad atgriežamies un neticamā ātrumā parijam.
Svētā Dievmāte, noelšas Ledus Magone, kad jūtam, kā kuņģī nogulsnējas barība un uzlādējas enerģija, taču neaizkavējamies ilgi un turpinām trako skrējienu. Piepeši man pār kauliem pārskrien stingums un iepriekš manītās meža ainavas vietā, redzu ciemu ar daudzām mājiņām un ceļiem.
Ostordoma, noelšoties secinu.
Nu ko, laikam atpakaļ ceļa vairs nav, cenšoties pārvarēt riebumu pret Ostordomu kā tādu, nodomā Ledus Magone...
Tagad vari sekot man arī twitter.com (https://twitter.com/#!/trakaaa96); seko man, es tev ;)
Aaand, kā jau vienmēr, var uzdot man jautājumu arī ask.fm (http://ask.fm/crazyspirit)
