Šeku reku nākamā nodaļa :))
Atsauksmes, ieteikumi, kritika - komentārā!
Lasi un izbaudi!
...
Iepirkšanās skurbulī
Lēnām pieceļos kājās. Daži veiklākie vilkači jau ir paspējuši izveidot rindu pie Plīvura. Tā kā negribu pārlieku vēlu nokļūt cilvēku jeb paralēlajā pasaulē, žigli nostājos rindas beigās, kur man pievienojas arī draudzenes.
Vēroju, kā vilkači cits pēc cita cenšas tik cauri Plīvuram. Reizumis zilais baseins pārvelkas ar tādu kā matējumu un tieši tādos gadījumus, vilkači kā spalviņas tiek aizlidināti atpakaļ.
Pavisam negaidot atskārstu, ka pienākusi mana kārta.
- Ko ar Mīnu? - pavaicā Rītausmas Sidrabtauriņa.
- Ņemam līdzi, - bez liekām ceremonijām iebāžu putneli jakas kabatā, kur Mīna sāk protestējoši čiepstēt.
Tad pastiepju abas rokas draudzenēm un visas trīs reizē metamies Plīvurā.
Sajūta nav pārāk patīkama. Tāpat kā iepriekšējo reizi, šķiet, ka jāslīd gar neskaitāmu glumu radījumu mugurām. Uz mirkli pat man aizsitas elpa, jo glumā masa sabiezē.
Piepeši viss beidzas un es ar abām kājām stingri stāvu uz zemes.
- Vēē, - noskurinās Rītausmas Sidrabtauriņa un tad izbrauc ar roku cauri saviem brīnumgarajiem, kastaņbrūnajiem matiem.
- Oho, Čikāga, - klusi nosvilpjas Ledus Magone.
Uzmetu skatienu tumšajai vietai, kurā atrodos. Izskatās pēc daudzdzīvokļu namu iekšpagalma. Nekas neliecina par to, ka mēs varētu būt Ledus Magones pieminētajā Čīkāgā.
- Khem, khem, - ieklepojos un skeptiski paraugos uz draudzeni, - kā tu zini, ka tā tiešām ir Čikāga?
- Esmu te bijusi iepriekš, - Ledus Magone vienkārši paskaidro, - Plīvurs parasti aizved uz kādu sirdij tuvu vietu un man vismīļākā ir Čikāga. Pazīsto šejieni kā savu kabatu.
Neesmu īsti droša, taču man liekas ka pie daļas “sirdij tuvu vietu” Rītausmas Sidrabtauriņa nobāl.
Pirms esmu iedziļinājusies jautājumā, kas uztrauc Rītausmas Sidrabtauriņu, man sānā ieduras kaut kas ass.
- Ak, piedod, Mīna, - steigšus izsaucos un izvelku neapmierināto jaunkundzi no kabatas. Putnelis neapmierināts sabož spalvas un pārlido pie Ledus Magones, kur ērti iekārtojas uz meitenes pleca.
- Labi, ejam, - Ledus Magone apmierināta paglauda Mīnu un ieņem starta pozīciju, - man šonakt vajag daudz jaunu mantu.
Iedomājos par draudzenes vigvamu, kurš tika papostīts tad, kad draudzene nostājās ienaidnieku pusē un saprotoši pamāju. Kopš savas atgriešanās vilkaču apmetnē, Ledus Magone visu nācies aizņemties no manis vai Rītausmas Sidrabtauriņas.
- Rādi ceļu, - uzsaucu un Ledus Magone, Mīnai līgojoties uz pleca aizmetas prom.
Metos pakaļ meitenei, turoties cieši pa pēdām Rītausmas Sidrabtauriņai, kas skrien pirms manis.
Skrējiens ilgst kādu pusstundu noteikti, ņemot vērā pat to, ka vilkači ir vismaz trīsreiz ātrāki par cilvēkiem, un es sāku apšaubīt Ledus Magones vārdus, ka viņa šo Čikāgas nostūri pazīst kā savu kabatu.
Beigu beigās mēs nobremzējam pie patiešām milzīga lielveikala personāla durvīm.
- Aiz stūra ir novērošanas kamera, - paziņo Ledus Magone un Rītausmas Sidrabtauriņa viegli sarauc pieri. Līdz manām ausīm atplūst sīka sprakšķa skaņa.
- Vairs nav, - labākā draudzene lepni nosaka un Ledus Magone atzinīgi pamāj.
Saviebjos, jo izskatās, ka manas draudzenes ir kaislīgas zagles un kramplauzes. Ledus Magone atmūķē durvis vien pāris sekunžu laikā.
- Khm, - meitene vērtējoši palūkojas uz Rītausmas Sidrabtauriņu, - vai vari neitralizēt visas novērošanas kameras?
Uzrunātā pamāj un pēc mirkļa sajūtu vieglu sviluma smaku, kas rogas, kad kāda elektroierīce saiet uz “īso”.
- Mums ir mazliet vairāk kā trīs stundas laika, - Rītausmas Sidrabtauriņa palūkojas savā rokaspulksteni, no kura nešķiras nekad, - darbojamies ātri. Par apsardzi neuztraucieties, es tūlīt visu nokārtošu.
Mazliet saraucu degunu, taču iespēja, skaļi kladzinot savas iemīļotākas dziesmas, šaudīties pa veikalu un paņemt visu pēc sirds patikas, ir daudz kārdinošāka nekā uztraukums par nabaga apsargu.
Ledus Magone aizmetas prom un es netaisos būt tā, kas no mums trijām no veikala pazudīs ar vismazāko lomu, tāpēc iešaujos pirmajā veikalā, kas ir pa rokai. Tas izrādās apavu veikals.
- Simts dolāri?! - aplūkojot brīnumskaistu melnu zābaku cenu zīmi, nošausminos, - tā taču ir laupīšana!
Nākamajā mirklī atceros, ka man tāpat nav maka un neviens nekad neuzzinās par to, kurš nozadzis šos zābakus un priecīgas pagrābju tos.
Dungodama ieskrienu rotaslietu veikalā un piebāžu pilnas kabatas ar zelta rokassprādzēm un kaklarotām.
Pēc pamatīgas skraidīšanas šurpu turpu, es beidzot atrodu veikalu, ko klusībā vēlējos atrast jau no tā mirkļa, kad spēru soli pa lielveikala durvīm – pārtikas preču veikals.
- Ha, hā! - pametu gaisā rokas un, pagrābusi iepirkumu ratiņus, aizstumjos pa veikala slideno grīdu saldumu meklējumos. Nepaiet ilgs laiks, kad mani ratiņi līdz malām ir piekrauti ar šokolādes batoniņiem, kolas bundžiņām, čipsu pakām, konfektēm un želejas lācīšiem.
- Kā es mīlu IEPIRKTIES! - pa blakus eju mežonīgā ātrumā aiznesas Ledus Magone un pēc mirkļa atskan būkšķis, kas nepārprotami liecina par sadursmi ar kādu plauktu. Pēc brīža Ledus Magone, smiedamās drellē prom.
Esmu pilnīgi pārliecināta, ka par mūsu darbiem varēs lasīt jau nākamajā avīzē.
Tā kā nedomāju, ka kāds pamanīs vienu iepirkumu ratiņu pazušanu, stumjos tālāk pa veikalu. Kādai, visticamāk Rītausmas Sidrabtauriņai, ir izdevies ieslēgt eskalatoru un es to izmantoju, lai ātri un ērti uzbrauktu stāvu augstāk.
Manas acis iemirdzas, kad pamanu mēbeļu veikalu.
Veikala tumsā pamanu vēl kādu stāvu.
- Čau, Sidrabtauriņ, - iedziedos un nobiedēju draudzeni, kas rūpīgi pēta tumšu rakstāmgaldu.
- Čau, Sjū, - draudzene pasmaida un norāda uz galdu, - kā tu domā, šo mums ņemt vai neņemt?
Uzmetu lūpu, iedomājoties par lielisko Rītausmas Sidrabtauriņas meistarojumu vigvamā, kas vienlaikus pilda rakstāmgalda, krēsla un pakarināmā funkcijas.
- Lai nu ko, bet galdu gan mums nevajag, - atsaku un pametu kāru skatu uz supermīkstajām gultām mazliet tālāk. Rītausmas Sidrabtauriņa palūkojas tajā pašā virzienā un iesmejas.
- Gultai gan mūsu vigvamā vietas nebūs, - mana labākā draudzene žēlīgi palūkojas uz mani.
- Lai piešķir mums lielāku vigvamu, - mans skatiens šaudās no vienas gultas uz otru, - kā nekā mēs esam trīs, mēs esam meitenes un mēs esam daļa no elementu četrinieka!
Rītausmas Sidrabtauriņa aizdomājas.
- Hmm... Desmitajā gredzenā ir vieni no lielākajiem vigvamiem, - draudzene domīgi novelk. Gredzeni patiesībā ir apļi, kuros izkārtoti vigvami. Gredzenus sāk skaitīt no Rituālu apļa uz ārpusi, - un, cik man zināms, tur ir jābūt dažiem brīviem...
- Super! - aizmetos pie brīnumainas, platas ozolkoka gultas un ar vieglu kustību pagāžu to vertikālā stāvoklī. Vilkači ir arī daudz izturīgāki par cilvēkiem un manā pārvaldībā ir arī dabas elements, tāpēc es, ja vien ļoti, ļoti vēlos, varu pārvietot priekšmetus tiem nepieskaroties.
- Vai tiešām tā biji tu, kas iepriekšējā reizē centās mani pierunāt nezagt, - labākā draudzene nogroza galvu un es, parādījusi meitenei mēli, izstumju gultu no veikala. Tad es iedrāžos vienā, uz labu laimi izvēlētā. apģērbu veikalā, lai papildinātu savu garderobi.
- Hei, vai tu tiešām domā visu mums atvēlēto laiku nīkt šeit? - piepeši man blakus uzrodas Ledus Magone un es gandrīz izmetu visas drēbes no rokām, - kā tad būs ar pienākumiem pret cilti?
- Kādiem pienākumiem? - nesaprotu un draudzene izbola savas koši rozā acis.
- Ja tev nav palicis atmiņā, tad iepriekšējo mēnesi mēs palikām bez jaunuļiem un zaudējam daļu savējo, - Ledus Magone atgādina, - tas nozīmē, ka šoreiz norma jāatstrādā dubultā.
Saskābusi velkos draudzenēm nopakaļ laukā no veikala. Ledus Magone ir stāvā sajūsmā par gultu, ko tagad izvelk uz ietves.
Man uz pleca nolaižas Mīna un mīļi ieknābj ausī.
- Sveika, mazā, - sabužinu putnēna spalvas, ieelpodama dzestro vēju.
Ledus Magone iešmauc mazā šķērsieliņā, kur glītā kaudzē sakārto mūsu mantas.
- Tagad laiks pastrādāt, - meitene paziņo un ievelk plaušās gaisu. Uzmetu bažīgu skatienu Rītausmas Sidrabtauriņai un tad Ledus Magonei, kas aizdipina pa kluso ielu.
- Mums būs jāpārvērš nevainīgi cilvēki par vilkačiem? - Rītausmas Sidrabtauriņa neticīgi pavaicā.
Paraustu plecus un tad skriešus dodos uz vietu, kur pazuda Ledus Magone, līdzi paraujot Rītausmas Sidrabtauriņu.
Ledus Magone, skatienu nenolaidusi pēta kustību kāda dzīvokļa logā.
- Jūs domājat, ka mums ir neierobežots laiks? - Ledus Magone mums uzšņāc un es sāku vainīgi trīties.
- Ēēm, kas mums jādara? - painteresējos, juzdamās muļķīgi.
- Pavisam vienkārši, - Ledus Magone paskaidro un norāda uz logu. Izskatās, ka tur notiek kaut kāda pasēdēšana ar draugiem, - tu un Sidrabtauriņa iebrāzieties tur pa logu un pārvēršaties. Pārējo priekšā pateiks instinkts. Es iešu pa durvīm.
Ledus Magone aizmetas prom un es uzmetu skatienu Rītausmas Sidrabtauriņai. Labākā draudzene bažīgi palūkojas savā rokaspulkstenī.
- Pusstunda, - viņa paziņo un tad apņēmīgi paraugās uz logu. Nenākas daudz piepūlēt dzirdi, lai cauri mūzikai sadzirdētu durvju zvanu, - kustamies!
Rītausmas Sidrabtauriņa palecas un ar slaidu loku piezemējas uz palodzes. Tad draudzene bez liekām ceremonijām izsit logu. Dzīvoklī viņa iekļūst jau savā vilka paskatā.
Dziļi ieelpoju, atsperos un lecu. Aizveru acis un ļaujos maģiskajam strāvojumam. Maņas kļūst asākas un skaidrākas. Jūtu ka man pieķeras stikla lauskas un piezemējos ar visām četrām piezemējos uz grīdas.
Man bija taisnība – šeit tiešām notika sava veida pasēdēšana. Pa televizoru rāda seriāla “Draugi” ierakstu un uz mazā kafijas galdiņa vīd tukšas Doritos čipsu pakas un alus bundžas.
Cenšos ignorēt baiļpilnos skatienus jauniešu acīs un zemu noliecos.
Trīs meitenes, kas līdz šim bija šokēti blenzušas uz mums laida vaļā spalgus, griezīgus kliedzienus.
Ko vēl tu gaidi?! piepeši man prātā atskanēja Vilkaces balss, Ļaujies maņām!
Tikai tagad apjautu, ka esmu sakodusi zobus un cenšos kaut kam pretoties.
Ledus Magone strauji metas vienai kliedzējai pie rīkles un nogāž zemē. Pēc pāris sekundēm kliedzieni apklust un meitenes seja pauž vien neizsakāmas sāpes.
Rudmatains puisis paķer glāzi, kas mētājas uz galda un sargājoši izstiepj sev priekšā, aiz muguras pagrūžot histēriski brēcošu skuķi.
Izrādās, ka to vien esmu gaidījusi – izaicinājumu. Ķepas pašas atraujas no zemes un nākamajā mirklī rudmatis ir neitralizēts.
Sajūtu maigo, saldo ādas smaržu un, daudz nedomādama, iecērtu zobus tur, kur smarža ir viskārdinošākā. Mutē ielīst silts šķidrums un es neviļus atraujos.
Garša ir pretīgākā, ko jelkad esmu jutusi uz mēles. Asinis dedzina man mēli un es sāku rīstīties.
Pamanu, ka meitene, kuru centās pasargāt rudmatainais puisis, ir apklususi un šausmu pilnām acīm lūkojas manī.
Man ir viņas žēl. Es gribu pateikt, lai viņa nebaidās., ka viss būs kartībā.
Meitenei uz pleca nolaižas Mīna un sāk svilpot klusu meldiņu. Satraukums meičas acīs mazinās un skatiens kļūst pat mazliet aizplīvurots.
Lēnām piesoļoju viņai klāt un tad iecērtu ilkņus apakšdelmā. Atkal mani apdedzina asiņu garša, taču es neatraujos. Es gribu, lai meitene turpina dzīvot, jo citādi viņas izbiedētais, šausmu pilnais skatiens turpinās mani vajāt visu atlikušo mūžu.
Meitene iegārdzas un saļimst, un es jūtu, ka varu atrauties.
Tad es pieņemu savu cilvēka veidolu.
- Hmm, viens ēšanai, otrs Treismēņu cilts turpinājumam, - paziņo Ledus Magone, uzmetusi plecā trīs, ļenganu jauniešu stāvus, - tagad savāc abus un pasteidzamies, atlikušas vien desmit minūtes!
Pamāju ar galvu un paņemu rudmataino sev uz vienas rokas, meiteni uz otras. Meičas svars ir ievērojami smagāks un, skrienot pie mūsu šķērsieliņā atstātajām mantām, tas tikai pieaug.
Tava vēlme piepildīsies, laiski ierunājas Vilkace, viņa dzīvos...
Saķeru savas mantas un tad jau mani sevī iesūc Plīvurs...
