Sveiki visiem spocēniem!
Rīt laikam pēdējā diena skolā (atskaitot to, kam ir vasaras darbi un exāmeni)
Nu jā, šeku reku nākamā mana garadarba nodaļa!
Lasi un izbaudi!
Kritika, atsauksmes, ieteikumi - komentārā!
Sorry par kļūdām!
...
Solis tuvāk patiesībai
Pamazām aprodu ar lielo cilvēku burzmu un bailes vairs nav tik lielas. Trešajā un ceturtajā pārbaudījumā – zināšanu pārbaudē un šķēršļu joslā, kur mūs pārstāv Stīgu Bērzs un Dūmu Odze Karls, mums iet apbrīnojami labi. Ostordoma jūtas šokēta, jo paši ir palikuši otrajā un trešajā vietā, kamēr mēs esam pirmie. Ja godīgi, zināšanu pārbaudē būtu gājis daudz sliktāk, ja Stīgu Bērzs nebūtu nesējs izbijušam skolotājam.
Nopietna konkurenci ir pieteikusi Mersona, taču jau nākamajā dienā mīklainos apstākļos bojā iet divi audzēkņi, kas bija izvirzīti nākamajam pārbaudījumam un viens jaunietis no Otordomas, jo tas bija mēģinājis klāt Raibajam Korallim. Lai kā arī censtos, nespēju izdomāt, kas tajā puikā ir tik īpašs, izņemot apbrīnojami veiklas rokas.
Mani murgi sāk kļūt spilgtāki un uzmācošāki. Es nespēju vairs kārtīgi koncentrēties, jo deniņi dun kā negudri un gar acīm lēkā tēli no murga. Vilkace cenšas kā māk, taču nekādi vērā ņemami rezultāti nav. Vienīgais glābiņš ir Mīna, kas tagad turas kopā ar mani un atvieglo galvassāpes.
- Sjū, tev viss ir kārtībā? - ciltsbrāļu jautājumi kļūst arvien satrauktāki. Esmu tik ļoti uzvilkta, ka gandrīz uzbrūku Zeltastem, kas tikai gribējis apsveicināties.
Nespēdama paciest zeltas krāsas uzmācību viesnīcā “Golden”, atstāju zīmīti Trejsauļu Dūjai Tīnai un dodos paklejot pa Pilsētu, iepriekš piekodinājusi Vilkacei, lai atceras ceļu. Gars, kuram tāpat nav cita ko darīt, piekrīt.
Turos tālāk no burzmas, klīstot pa sānieliņām. Pastaiga nāk man par labu un galva kļūst vieglāka. Spēju pat izbaudīt Pilsētas grezno eleganci un smalkās, gandrīz nemanāmās sniega pārslas, kas krīt no debesīm.
Pēc brīža sajūtu, ka man kāds seko un apsviežos otrādi, lai sastaptos aci pret aci ar Nāvku. Mans kuņģis savelkas vieglā nelabumā.
- Neuztraucies, es netaisos tevi pagaidām nogalināt, - puisis saka un nāk tuvāk.
- Stāvi uz vietas! - iesaucos un izstiepju roku, liekot pa to uzmirdzēt zaļam gaisma aplim. Nāvkas sejā iezogas uzjautrinājums, taču viņš apstājas.
- Ko tev vajag? - uzrūcu un mazliet pakāpjos atpakaļ.
- Mielastā tu varonīgi nosēdēji man pretī, - Nāvka pasmīn un sakrusto rokas, - tavs draudziņš pagājušajā gadā neizturēja pat pusi no tā laika.
- Tas bija tīri tehnisku iemeslu dēļ, - atsaku, - taču ne jau tādēļ tu man sekoji...
- Tiesa, - puisis atbild, - gribēju vien pateikties par to, ka neļāvi nogalināt Rousku.
Saviebjos, izdzirdot tik dīvainu vārdu. Vai tiešām Ostordomā nav ne mazākās gaumes izjūtas?
- Viņam paveicās, ka Rēgu Vulkāns bija kopā ar viņu, - izmetu, nicinoši nošņaukājoties.
- Zinu, - Nāvkas smaids neizdziest. Tas man kaut ko atgādina, - taču tagad es tevi nenogalināšu, kā biju domājis.
- It kā tu to spētu, - attraucu. Puisis atiež zobus un man, uz viņu skatoties, paliek tik nelabi, ka nākas novērsties.
Pēkšņi atkal mana galva atkal pašķīst un dzirdu sevi iekliedzamies...
Viņa skatās uz augstajām celtnēm un smaida. Tas notiks drīz. Tikai mazliet jāpaciešas. Visi jau Tam ir gatavi. Atliek vien nogaidīt īsto brīdi...
Viņa iesmejas. Vilkace un viņas nožēlojamā nesēja drīz izzudīs no šīs pasaules. Viņa beidzot gūs mierinājumu savam gadiem ilgušajām alkām. Alkām pa īstam nogalināt Vilkaci, to mazo muļķa skuķi, kas Viņu padarīja mirstīgu...
Viņa pamana Vilkaces nesēju ieslīdam šaurā šķērsieliņā un tad viņai pa pēdām seko viens no sabiedroto kalpiem. Acis viegli samiedzas un galva tiek nošķiebta uz kreiso pusi, kamēr lūpas izlokās ierastajā, velnišķīgajā smaidā...
Atlaidusi rokas no margām, Viņa pagriežas un ieiet atpakaļ zeltītajā numurā. Kad beidzot valdīs Viņa, šādu spozmi varēs aizmirst. Viņa atriebsies visiem, kas nolieguši un centušies apspiest Viņas eksistenci.
Drīz, pavisam drīz...
Atgūstos gārgdama, noliekusi galvu pie aukstās zemes un saķērusi to ar rokām. Sviedri plūst aumaļām, kamēr es cenšos atgūties no šoka.
- Viņa ir šeit. Viņa ir viesnīcā. Viņa ir burtiski rokas stiepiena attālumā, - atskārstu, ka problēmas ir lielākas, nekā varētu likties. Vismaz ir rasts izskaidrojums nežēlīgajām galvassāpēm.
Viņa ir tepat. Viņai ir plāns, satraukti čukst Vilkace, mums vajag kaut ko darīt, vajag kādam ko teikt...
Nē, asi izsaucos, visi jau tā ir gana satraukti. Mēs nezinām, cik drīz ir tas drīz.
Viņa negaidīs ilgi, gars noburkšķ, taču es viņā neklausos.
Viņai vajag mani... un tevi, tas ari viss...
Nē nav, Vilkace aizrāda, Viņai vajag varu, varu pār visu.
Tu reiz viņu apturēji, ne tā? interesējos, Mēs varam to izdarīt vēlreiz. Nu jau vairs zemāk par mirušo valstību viņai nav kur krist, vai ne?
Atbildi nesagaidu, jo maniem pleciem pieskaras sitas rokas.
Ierēcos un pasitu tās sāņus, izraudamās vairākus metrus uz priekšu, apsviežoties riņķī un sākot nevaldāmi rūkt.
- Tātad tev viss tomēr ir kārtībā, - Nāvka secina un es saliecos, kamēr puisis turpina stāvēt tikpat brīvi, taču acis paliek piekaltas man.
- Jā, kārtībā, - lepni atsaku, taču nākamajā mirklī saķeru rokās galvu, jo mani pāršalc spējš sāpju vilnis. Kad tas beidzas, elsojot izgrūžu: - Toties tev gan pašam vairs nebūs.
Nāvkas uzacs vieglā interesē paraujas uz augšu, kamēr es saprotu, ka šādā stāvoklī es nespēju neko sakarīgu padarīt.
- Kā tev pašam tas nav pretīgi? - uzbrukuma vietā jautāju. Tiklīdz Nāvka uz mirkli zaudēs uzmanību, metīšos prom ko kājas nes.
- Tā ir daļa no manām spējām, - puisis atsaka, taču es izbolu acis.
- Nerunāju jau par to, ka uz tevi paskatoties vemt gribās, - atsaku, - bet gan par to, kā vilkacis var būt siteonu Dievietes marionete?
Mans sacītais pamatīgi pārsteidz Nāvku, taču uzmanību, man par nelaimi, puisis nezaudē.
- Ko tu tagad te gvelz? - viņš izmet un iesmejas.
- Es negvelžu, - izslienos taisni, - man ir piekļuve Tumsas domām un tu un viss jūsu smirdīgais bars ir viņas marionetes, kauliņi, ko viņa izmanto, lai tiktu pie mērķa. Varbūt neapzināti, bet tu dari visu pēc viņas plāna. Viņa redzēja tevi sekojam man un gaida, kad tagad padzirdēs par manu nāvi... Es nezinu, kas viņa ir, kā izskatās, taču zinu, ka tuvojas mirklis, kad ierastie pamati tiks sašķiebti un, ja laikus nespēsim novērst briesmas, tad pasaule ieslīgs Tumsas skavās...
