Sveiki, spoki un spocenes!
Sen neesmu te rādījusies, taču tomēr tas ir atmaksājies - 9latviešu valodas exāmenā netiek katru dienu 
Rīt jāliek krievu valodā, bet kam par to sāp galva? 
Tiešām sorry, ka visu šito laiku neliku "Vilkaci".
Bet nu tagad jaunākā daļa ir klāt (man palika bail no ķengaroo)!
Ieteikumi, kritika, atsauksmes - komentārā!
Lasi un izbaudi!
Sorry par kļūdām!
...
Pirmais pārbaudījums
- VILKACE SJŪ! - manos murgainajos pinumos iejaucas kāda asa, barga balss un pēc mirkļa es attopos un cietas grīdas un sāpošu sānu.
- Vai cilvēks nevar pagulēt vel liekas piecas minūtes? - izsaucos un lēnām slejos augšā. Salīdzinājumā ar mīkstos, silto gultu, cietā, ledainā grīda ir kā auksta duša.
- Ja esi aizmirsusi, tu vairs neesi cilvēks, - samirkšķinot plakstus, samanu acu priekšā Trejsauļu Dūju Tīnu, kas stāv, rokas iespiedusi sānos, - un, ja pēc piecām minūtēm mēs nebūsim restorānā, mums būs nopietna saruna ne vien ar Nāves Durkli, bet gan arī Sudraba Reni un Lielo Sarkankoci Annemariju.
Žēli ievaidos, pieceļos kājās un saģērbjos. Cauri viesnīcai es tieku burtiski vilkta.
- Kur tāda steiga? - nikni burkšķu, taču cenšos ne soli neatpalikt no savas istabas biedrenes.
- Vai nevarējāt likt mums gaidīt vēl kādu pusstundu? - Nāves Durklis ir saskābis un es paķeru ēdienkarti, lai aiz tās noslēptos.
- Savas pretenzijas izsaki guļavai Sjū! - Trejsauļu Dūja Tīna nepaliek atbildi parādā.
- Tas tu nevarēji mani pamodināt, - dodu pretī, negribot palikt kā vienīgais grēkāzis.
- Aizveraties! - Dūmu Odze Karls uzrūc. Trejsauļu Dūja Tīna uzreiz uzšņāc viņam pretī, saņemot saltu skatienu no Ledus Magones.
- Beidziet, - Nāves Durklis tūlīt visus apklusina, - mums jāizlemj, kuri piedalīsies šodienas pārbaudījumos.
- Es personīgi uz orientēšanos dabā virzītu Raibo Koralli, - Purava Apse ar dakšiņu baksta zobus.
- Viņu, Trejsauļu Dūju Tīnu un Ledus Magoni labāk atstājam rezervē, - Safrāna Murkšķis ierosina, - viņiem padodas gandrīz viss, bet viņu spējas ir unikālas.
- Piekrītu, - Nāves Durklis pamāj ar galvu, - tad labāk izvirzām...
Manu uzmanību piesaista gandrīz nemanāma sīkšana galvā. Vilkace acumirklī arī pievēršas tai un uzsāk strauju braucienu pa manu prātu, lēkādama šurpu turpu.
Piepeši man liekas, ka mana galva sašķīst tūkstošs gabalos. Jūtu, ka liecos uz priekšu un mani saķer vairāki roku pāri.
Sāpes... sāpes... sāpes...
Sjū, tu mani dzirdi? Vilkace bažīgi vaicā un kaut ko pārbauda, Atsaucies!
Palēnām man izdodas savilkt visus pašķīdušos gabalus kopā un atgūt maņas, taču deniņos joprojām jaušas sāpīga dunoņa.
Piedod, es tā negribēju, gars raudulīgi atvainojas, es aizmirsos.
N... nekas, cenšos elpot lēni un nodrošināt skābekļa piekļuvi smadzenēm.
Atveru acis un pūlos fokusēt skatienu. Viss ir dīvaini izplūdis, bet Vilkace kaut ko izdara un redze atgūst asumu.
- Man viss kārtībā, - vārgi pasmaidu, pirms sācis līt jautājumu lietus. Mani raugās divpadsmit pāri bažīgu acu skatienu, - Vilkacei tikai sanāca pārāk ātrs uzrāviens.
Lēnām tieku palaista vaļā un es atlaižos krēslā, piespiežot roku pie deniņiem.
- Sjūzij, tu taču solīji... - Rēgu Vulkāns ielūkojas man acīs.
- Piedod, tas bija automātiski, - taisnojos un vienā rāvienā izdzeru Ledus Magones pasniegto sulas glāzi, - vienkārši es sajutu šīkšanu un Vilkace metās pārbaudīt, un... pēc tam sāka sāpēt galva.
Saprotu, ka neviens nesaprot, par ko es runāju un pakasu aiz auss. Tiklīdz man uz pleca nolaižas Mīna, dunoņa galvā kļūst vieglāka un tad pazūd pavisam.
- Šeit sarunāties nav droši, - saku, domās raidot jautājumus Vilkacei, - šeit kādam ir spējas...
- Varbūt runā mums saprotamā valodā? - Trejsauļu Dūja Tīna izbola acis.
Sasprindzinu visus jutekļus, lai saprastu, ko Vilkace, darbodamās cik lēnu vien iespējams, iegūst.
- Ostordomai un Mersonai ir spējas, ko vakar Vilkace nesajuta, - lēnām saku, - Ostordoma spēj dzirdēt dažu Vilkaču domas, bet Mersonai vienam ir ārkārtīgi smalka dzirde un dzirdēt mūs sarunu viņiem ir vieglāk par vieglu.
Nāves Durklis sarauc pieri un jau pēc divdesmit minūtēm mēs turpinām sarunu viņa un Rītausmas Sidrabtauriņas istabā.
- ...tātad, Purva Apse, tu piedalies pirmajā pārbaudījumā, Rēgu Vulkān, tu otrajā. Visiem viss skaidrs?
Automātiski tiek palocītas galvas.
- Labi, - Nāves Durklis nosaka un pieceļas kājās, - esat brīvi. Tikai neaizmirstiet atgādināt saviem gariem, lai tie nekur neaizklīst, lai varam visus sadabūt rokā.
Esmu pēdējā, kas iet laukā pa Nāves Durkļa numura durvīm, kad viņa balss mani aptur.
- Sjū, varu ar tevi aprunāties? - iekožu lūpā un manos vaigos ielīst sārtums. Vienu brīdi Nāves Durklis bija saķēries manī un es kopš laika, kad viņu atraidīju, ar puisi neesmu palikusi divatā.
- Jā? - aizveru durvis, taču palieku stāvam ar muguru pret Nāves Durkli.
- Cik nopietni tu biju domājusi solījumu Rēgu Vulkānam neriskēt ar savu prātu? - puisi vaicā.
Apgriežos otrādi, lai ielūkotos tumšajās acīs un izmestu: - Es vispār to nedomāju nopietni. Mums beidzot ir iespēja atstāt visus tālu aiz muguras un izcīnīt atziņu, ka arī Treismēnija ir kaut kas, nevis vieta, kur reiz mitusi Vilkace. Viņa ir vienīgā, kas ļauj mums palikt pamanītiem starp pārējiem. Vilkacei tas nepatīk, man tas nepatīk, tāpēc mēs darīsim visu, lai pierādītu, ka Treismēnijas vēsturi un nākotni neveido viena desmitgadīga meitene.
Jūtos lepna par savu runu, taču Nāves Durklis ir ļoti domīgs.
- Tātad tu iesi līdz galam, - puisis secina un es jūtu, ka tūlīt būs kāds bet, - taču es tev to aizliedzu.
Saviebjos un uzmetu Nāves Durklim nicinošu skatienu.
- Tu neesi mans barvedis, - izmetu un izslienu degunu, skaidri norādot, ka rīkošos pēc saviem ieskatiem.
- Esmu cilts vadonis, neaizmirsti to, ja negribi tikt izraidīta, - tas ir kā sitiens pakrūtē. Šoks neļauj man tūlīt dot prettriecienu, taču tad es saņemos, lai atteiktu: - Tu to nedarīsi.
- Tici man, Sjū, ja vajadzēs, es darīšu visu... - Vilkace viegli ierūcas un liek man doties prom. Es aizmetos arī, pat nepaskatoties atpakaļ.
Cūka, vepris, kuilis, sūdvabole, pe... domās piedēvēju Nāves Durkli dažādas palamas, kamēr Vilkace tās visai spilgti attēlo. Palēnām dusmas noplok un saskatu arī patiesību – es tiešām nedrīkstu pārslogot savu prātu, citādi izjuks elementu četrinieks, nebūs, iespējams, labākā vilkača, kas var pārstāvēt Treismēniju sacensību septītajā pārbaudījumā. Mani tiešām vajag iegrožot un, ja draudi tikt izraidītai no cilts, ir vienīgais veids, kā likt man kļūt nopietnai...
Aizgājusi uz savu numuriņu, atkrītu gultā un ļaujos murgainiem Tumsas pinumiem, kas visu laiku atkārtojas. Kāpēc viņa ir tieši manā prātā? Kāpēc tieši es esmu tā, kas redz šos neloģiskos virknējumus, kuros, tīri teorētiski, ir kāda, man nesaskatāma, jēga? Kāpēc es nevaru būt parasta? Kāpēc nevaru būt tāda kā citi?
Uz pirmo pārbaudījumu uzvelku tumši zilus, pērlītēm izšūtus džinsus un koši dzeltenu džemperi ar kapuci un pūķa izšuvumu uz muguras.
Mēs stāvam meža malā (esmu patiesi pārsteigta – kur tādā vietā, kas ir piebāzta vēl vairāk nekā siļķu muca, var atrast neiedomājami milzīgu mežu), gaidot, kad no biezokņa parādīsies pirmais vilkacis. Mežā desmit dažādu Austrumdetromas skolu pārstāvji ir jau kādu stundu un viņiem jāatzīmējas trīspadsmit dažādās vietās un vēl jāatrod mūs. It kā viegli, bet mežs čum un mudž ar maģiskie kokiem un krūmiem, kas ir spējīgi mainīt savu atrašanās, lai sajauktu galvu. Vienīgais, uz ko var paļauties ir debesis, kas ir un paliek gandrīz nemainīgas.
Jo ilgāks laiks paiet, jo nervozāks paliek Rēgu Vulkāns. Galu galā man puiša paliek žēl un es viņu cieši apskauju, ar acīm turpinot urbties koku mudžeklī.
Galu galā no meža izslīd īss, tukls jauneklis, kas paceļ rokas uzvarošā žestā.
- Atkal Zaula visus saliek, - novaikstās Dūmu Odze Karls, - vismaz labā ziņa ir tā, ka arī šoreiz pirmajā pārbaudījumā Ostordoma nebūs pirmā.
Taču Ostordoma ir otrā. Puisis ar stūrainiem sejas vaibstiem izskatās pat saniknots, kad uzzina, ka Zaulas censonis ir viņu apsteidzis. Pasmīnu un sāku viegli mīņāties. Kur ir Purva Apse?
Mūsu pārstāvis izveļas no meža trešais, par mata tiesu apsteidzot stormjelieti. Tiklīdz Purva Apse ir atskaitījies žūrijai, viņš pazūd mūs apkampienos un mēs skaļi aurojam viņam ausīs.
- Beidziet, - puisis ātri atraisās no mūsu apskāvieniem un pastiepj Safrāna Murkšķim roku, kas izskatās lauzta, taču, kad mūsu dakteris aizver acis un piespiež pirkstus Purva Apses rokai, tā acumirklī sadzīst.
Pārbaudījums beidzas pēc trim stundām, jo Glojas pārstāvis bija nomaldījies un pagāja labs laiks, kamēr viņš nokļuva pie mums.
- Gatavojamies medībām, - skaļi nodimdina sieviete no večuku trio un es uzspiežu Rēgu Vulkānam uz vaiga skūpstu.
- Lai veicas! - novēlu un tad atkāpjos malā. Pēc dobja mežraga pūtiena, vilkači metas mežā un pagaist tālumā.
Tagad atkal atliek tikai gaidīt...
