local-stats-pixel fb-conv-api

Vilkace. Tumsas apskāvienā 26.nodaļa2

72 0

Kā jau solīju, otrā daļa arī ir klāt!

Lasi un izbaudi!

Sorry par kļūdām!

...

Iemesls smaidam

- KO?! - skaļi iesaucos, kad tēvs pabeidz sakāmo. Mēs atrodamies kādā tumšā kabinetā, kas izskatās kā tikko katalogam bildēts. Kā gan tam, kuram šeit jāstrādā, nepiemetas slimība no tādas kārtības.

- Tieši tā, tu sadzirdēji pareizi, - tēvs sakrusto rokas un atspiežas pret galda malu.

- Tu... tu esi galvu durvīs iespiedis? - sašutums kāpj līdz augstākajai atzīmei.

- Nepavisam, - tas vīrietis man pretī taču nevar būt mans tēvs. Pat visu laiku tumšākais burvis taču neko tādu neizgudrotu!

- Es netaisos braukt, kur nu vēl dzīvot un mācīties Ostordomā! - saraujos, pretīgumā nodrebot.

- Tev nav izvēles, - tēvs triumfējoši pasmīn un pie durvīm atskan klauvējiens. Telpā ienāk Sārtā Dzeloņcūka Emma un dārgā uzvalkā tērpies vīrs, kam varētu būtu pāri četrdesmit gadiem.

- Ko te vēl dara? - atlecu atpakaļ un teatrāli aizspiežu degunu.

- Sjūzena Stīvensa! - tēvs divus platus soļus un mani pamatīgi iepļaukā. Atstreipuļoju pāris soļus atpakaļ, atduros pret sienu un noslīgstu zemē. Tad lēnām un neticīgi paceļu roku, lai pieskartos sūrstošajam vaigam.

Tēvs man vairs nepievērš uzmanību, bet gan klusā, pārāk klusā balsī sarunājas ar svešo vīru, kas uz galda noliek vairākas mazliet mirdzošas lapas un interesanta paskata pildspalvu.

Uzlejos kājās un tēvs mani pievelk pie galda, iespiežot rokās pildspalvu.

- Paraksties, - viņš norāda uz vairākām ailēm. Grasos nomest malā pildspalvu, kad man ap rokām apvijas gandrīz nemanāmas, melnas čūskas un spiež labo plaukstu tuvāk papīram. Pēc pāris sekundēm saprotu, kas uz tā rakstīts un klusībā pavīpsnāju. Nākamajā mirklī es pārtraucu pretoties nezināmajam spēkam, kas savaņģojis manas rokas un ar visu spēku triecu pildspalvu papīrā. Aiz manis spodrajās lapās paliek liels caurums un, saskaroties ar galdu, pildspalva pārlūst divās daļās.

Sārtā Dzeloņcūka Emma pārsteigti blisinās, kamēr tēvs pajautā vīram, kas varētu būt advokāts: - jums ir vēl kāds eksemplārs?

- No tā tāpat nav nekādas jēgas, - nu jau atklāti ņirdzu, - jūs nokavējāt.

- Ko tu ar to domā? - tēva skatiens ir svešs un ļauns. Man bija taisnība, vienīgais, kas viņā palicis no mana tēva, tas ir ārējais izskats. Iekšā čaulā tagad jau ir cita persona un arī es vairs neesmu tā mazā, vieglprātīgā meitenīte, kas visus tēva vārdus bija gatava apsiet ar zelta lentīti un noglabāt dziļi savā apziņā.

- Tieši to, ko teicu, - nozibinu zobus un izslienos taisnāk, - man jau ir audžuģimene.

Un pirms vēl tēvs pagūst pajautāt, kas tā ir, es izmetos no tumšā kabineta.

Braucot liftā atpakaļ uz trešo stāvu, pie sevis smaidu – Lielā Sarkankoce Annemarija pareizi vien darīja, ka jau uzreiz, tiklīdz pavērās tāda iespēja, pārņēma mani savā aizbildniecībā. Un, cik labi, ka šeit ir vajadzīga arī paša bērna piekrišana, citādi es jau sen skaitītos Sārtās Dzeloņcūkas Emmas mazā meitiņa.

Ieķiķinos, vizualizējot prātā ainu, kur mēs abas divas draudzīgi un mīļi sēžamies pie brokastu galda vai arī apspriežamies par meiteņu lietām.

Liftam apstājoties, es jau esmu beigusi uzjautrināties un iejūku burzmā. Cik labi, ka man domās sāk rosīties Vilkace, citādi mani atkal pārņemtu pirms pāris gadiem Ņujorkā piedzīvotās šausmas.

- Sjū, kur tu visu laiku pazūdi? - negaidīti man blakus uzrodas Līganā Dzirkstelīte un es pamatīgi salecos.

Kamēr es, roku piespiedusi pie sirds, cenšos atgūtu normālu elpu, Līganā Dzirkstelīte paskaidro, ka Nāves Durklis visus dzenā rokā, jo mums jau pietiek dzīvoties pa šejieni.

- Kur viņš ir? - pārtraucu draudzeni pusvārdā, taču Līganā Dzirkstelīte nav no tām, kas ātri apvainojas un viņa mani aizved līdz telpas stūrim, kur atrodas daļa mūsējo. Ceļš gan izvēršas pagarš, jo mūsu pienākums ir apstāties un mazliet aprunāties ar visām augstajām, ceļā satiktajām personām.

Kad beidzot nokļūstam pie mūsu mērķa, mana mute ir izkaltusi.

- Redz kur...

- Kas pie velna, Sjūzij, ir noticis ar tavu seju?! - Rēgu Vulkāns pārtrauc barvedi un satver manu seju rokās, grozot to uz visām pusēm.

- Tēvs, - sapurinu galvu, ar matu šķipsnām piesedzot sarkano pleķi. Varbūt pārāk steidzīgi pievēršos Nāves Durklim, taču man nav ne mazākās vēlēšanās veļ kaltēt muti, skaidrojot draugam, kas, kur un kāpēc.

- Man vajag aprunāties ar visu komandu, - paziņoju un čala, ko radījusi mūsu ne pārāk mazā grupiņa, apklust.

- Tad runā, - Nāves Durklis atvēl, bet es papurinu galvu.

- Bez svešām ausīm, - aplaižu skatu visriņķī, - tiekamies pēc pusstundas manā un Trejsauļu Dūjas Tīnas numuriņā. Tas ir trīstūkstoš divdesmit sestais.

Lai nepiesaistītu lieku citu komandu uzmanību, prom dodamies pa diviem, trim.

- Hei, kas tā par konfidenciālo informāciju, ko varēs dzirdēt vien daži izredzētie? - liftā man ausī iečukst Rītausmas Sidrabtauriņa.

- Gan jau Durklis tev pēcāk izstāstīs, - nožāvājos. Cik gan ir pulkstenis?

Pusstundu vēlāk es jau klanos, cīnoties ar miegu un tad atskan trīs īsi klauvējieni. Pamazām sarodas visi vilkači.

- Runā, Sjū, - arī Nāves Durkļa skatiens ir miegains, tāpēc izvēlos par labu īsam un kodolīgam paziņojumam.

- Es zinu kādi vilkači ir izvēlēti rītdienas un citiem uzdevumiem no Mersonas un Ostordomas, kā arī to īpašās spējas, - ātri noberu un acumirklī visi sagumušie augumi izslienas un paliecas uz priekšu, lai kāri tvertu katru manu vārdu. Paiet labs laiks kamēr izstāstu visu, ko Vilkacei ir izdevies uzzināt un tad man nākas visu atkārto vēlreiz, jo Rubīna Tvaiks ierosina, ka skaidrības labad viss jāpieraksta uz papīra. Puikam ir nudien ātras rokas, jo viņš paspēj pierakstīt katru manis teikto vārdu.

- Lieliski, - Dūmu Odze Karls ļauni pasmīn.

- Labs darbs, Sjū, Vilkace, - Nāves Durklis pēta jau gatavo sarakstu, - vai jūs nevarētu noskaidrot arī citu spējas?

- Nē! - pirms es paspēju piekrītoši pamāt ar galvu, asi iesaucas Rēgu Vulkāns, - Sjūzija jau atkal noklusē būtiskus faktus. Ja Vilkace kaut mazliet pārkāps to ātrumu, ko pieļauj Sjūzijas prāts, viņas smadzenes var tikt izpostītas uz visiem laikiem.

Saskābstu vēl ātrāk par pienu. Kāpēc Rēgu Vulkānam jāizbojā visa jautrība? Tajā pašā laikā es saviļņota, ka pat pie iespējas beidzot izcīnīt Baltā Āmuļa kausu un celt Treismēnijas Vilkaču akadēmijas prestižu, puisis kā savu prioritāti izvirza vajadzību parūpēties par mani.

- Nu, jā, tādi ir fakti, - nervozi pakasu galvu.

- Nekas, - Nāves Durklis parausta plecus un viņa sejā, atšķirībā no citām, nepavīd ne mazākās vilšanās pēdas, - mēs jau tā esam ieguvuši vairāk nekā cerēts.

Pasmaidu, lepna par padarīto darbu. Arī Vilkace tāda ir.

Tad visi izklīst pa saviem numuriņiem, piekodinādami, ja man izdodas uzzināt ko jaunu, lai nekavējoties ziņoju. Vien Rēgu Vulkāns pakavējas mazliet ilgāk.

- Sjūzij? - puisis ieslīpi uz mani paskatās.

- Mhm, - atsaucos, iemezdama mutē piparmētru konfekti.

- Tu taču nemēģināsi meklēt vēl kādu informāciju? - Rēgu Vulkāns nopietni vaicā un es nonāku pretrunās pati ar sevi.

- Bet, protams, ka ne, - atsaucos, abas rokas turēdama priekšā uz ceļiem, lai man viens un tas pats solījums nebūtu jāatkārto nez cik reizes. Tikmēr Vilkace manās domās savas neredzamās rokas var kustināt kā grib. Meitene sakrusto visu, ko vien var sakrustot, vienlaikus jūtoties mazliet vainīga, ka kārtējo reizi melojam Rēgu Vulkānam, taču, ko padarīsi? Ne es, ne Vilkace neesam no tām, kas skaidri ievēro noteiktās robežas, lai gan zinām, ka to pārkāpšanai var būt nopietnas sekas.

- Tas labi, - puisis pasmaida un, novēlējis labu nakti, aiziet.

Labu nakti, jā, kā tad, Vilkace izsmējīgi novelk, pulkstenis ir jau puspieci no rīta. Mājās visi jau ceļas augšā.

Mājas... Lai gan esmu Pilsētā mazāk par divdesmit četrām stundām, mani māc ilgas pēc zaļā, sūnainā meža un draugiem...

Pieeju pie loga, kur tik tikko var saskatīt debesis un nodomāju: Priecīgus Otros Ziemassvētkus, mammu!

Ir tik bērnišķīgi cerēt, ka mamma sadzirdēs manis sūtīto domu, it īpaši tad, ja es esmu tik tālu un vēl Paralēlajā pasaulē, taču es pēc viņas ilgojos un, lai arī viņa nebija tā labākā māte, viņa tomēr ir manējā, lai arī cik Lielās Sarkankoces Annemarijas mani neadoptētu...

72 0 2 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 2

0/2000

vajag veel ! :)   burviigi

2 0 atbildēt

vēēēll...un tagad!

emotion 

2 0 atbildēt