local-stats-pixel

Vilkace. Tumsas apskāvienā 25.nodaļa2

72 0

Nu čau, čau vēlreiz!

Ko te gari izplesties?

Šeku reku jau 25.nodaļa!

Lasi un izbaudi!

Sorry par kļūdām!

...

Visiem vajadzīgā

Sirds skaļi dun un es strauji apsviežos riņķī.
- Zeltaste! - sašutumā ierūcos un ar brīvo roku iesitu puisim pa seju, - Nekad, dzirdi, nekad vairs tā nedari!!!
Arī Mīna nikni ieķērcas un aizlaižas. Zeltaste sabužina savus smilškrāsas matus un brūnajās acīs iedegas uzjautrinājums.
- Man nebija ne jausmas, ka arī tu esi komandā, - puisis man velta sirsnīgu smaidu.
- Nu tagad zināsi, - man galvā sarosās kāda doma un es pārsteigta mazliet ieplešu acis – labu laiku nebiju sajutusi Vilkaci savā prātā. Diez, vai gars var nomirt?
Tu mani uzskati par vārguli? Vilkace nikni pavaicā un es domās sāku drudžaini atvainoties.
Turpini sarunu, gars pavēl, es domāju te mazliet paurķēties.
Jūtu, ka Vilkace plāno izmantot kādu manas smadzeņu daļas nišu, ko es pati neesmu spējīga likt lietā. Nākamajā mirklī sajūtu, ka gars ieslīgst tādā kā transā un, ja ļoti koncentrējos, tad manu acu priekšā miglainus tēlus. Ahā, Vilkace cenšas piekļūt Zeltastes domām.
- Tātad, - saplivinu skropstas un veltu Zeltastem medainu smaidiņu, - vai tu esi viens no tiem, kam rīt nāksies parādīt sevi visā krāšņumā?
Puisis viegli iesmejas un vedina mani caur deju zāli uz kādu citu telpu.
- Esmu rezervists, - viņš atzīstam un atkal izbrauc ar roku cauri matiem. Laikam uztraucas, ka tie var kļūt pārāk kārtīgi.
- Un tu? - Zeltaste samiedz acis, kad tajās iekrīt pārāk spoža lampas gaisma, - arī esi rezervē?
- Nezinu, - paraustu plecus un gaisīgi iesmejos, - mēs vēl neesam nolēmuši, kurš kurā pārbaudījumā piedalīsies.
Man domās atskan tāds kā klikšķis un saprotu, ka Vilkacei izdevies piekļūt puiša domām. Gara acīm redzu pārsteidzošā ātrumā slīdam garām dažādus tēlus un notikumus, nespējot pat neko īsti izšķirt. Galu galā saprotu, ka Vilkace pūlas atrast kaut ko konkrētu.
- Klau, - pirms lielām ozolkoka durvīm ar baltu āmuļu rakstu, apstājos un paveros Zeltastē, - ko tu domā ostordomiešiem?
Zeltaste atkal sabužina matus. Mani tas jau sāk palēnām kaitināt.
- Nu, viņi ir ļoti sīvi pretinieki, - puisis lēni un domīgi atbild, - taču kā vilkačiem viņiem nav ne vainas. Viņi apzinās, ka ir labāki par citiem un tāpēc neļauj kāpt sev uz galvas. Mums ar Ostordomu nav tik sakāpinātu attiecību kā jums, tāpēc mans vērtējums ir, ka viņi ir pavisam normāli vilkači.
Ja arī tu manās acīs biji ieguvis kaut nedaudz vērtības, tad tagad tu esi nulle, cenšos neizrādīt aizvainotu seju, taču manī strauji aug vēlme atkratīties no sava sarunu biedra.
- Nu jā, kā kuram t;as attiecības, - mundri izsaucos un atgrūžu vaļā lielās durvis, aiz kurā atrodas garš, bagātīgi klāts vakariņu galds.
Gatavs! Vilkace uzvaroši nodomā un tad palīdz man zibens ātrumā uzmeklēt savējos.
- Atvaino, man tagad jāiet, - pat lāga vairs nepaskatos uz Zeltasti un traucos pie Nāves Durkļa.
- Kur tu biji? - pusceļā mani aptur Rēgu Vulkāns ar nikni sarauktu pieri. Tad viņš pamet galvu uz Zeltastes pusi un klusi ierūcas.
- Nekādas brāļošanās ar svešiniekiem! - draugs bargi nočukst un es uzmetu lūpu.
- Nepavēli man ko darīt un ko ne! - noburkšķu un cenšos tikt puisim garām. Atmetu galvu un vēsi ieskatos Rēgu Vulkāna dzidri zilajās acīs, - Starp citu tā bija tīri lietišķa saruna.
Drauga skatiens joprojām pauž neuzticību un vilšanos.
- Nu beidz, - Rēgu Vulkāna skatiens man liek zaudēt daļu saprāta, - es taču nečupošos ar kādu, kas uzskata Ostordomas ģimnāzijas audzēkņus par pavisam normāliem vilkačiem.
Puiša uzacs paraujas uz augšu un acīs iejaucas arī intereses dzirksts.
Tajā pat mirklī kāds pieskandina pie glāzes un visi lēnām sēžas pie galda. Ar Vilkaces palīdzību samanu, ka Rēgu Vulkāns domā apsēsties pretī Nāvkam un paraustu puiša pelēcīgā krekla piedurkni.
- Es drīkstu sēdēt pretim tam tur? - norādu uz puisi, kas tieši tobrīd pārmij augstprātīgus skatienus ar Nāves Durkli.
Rēgu Vulkāns ilgi uz mani skatās un tad papurina galvu. Uzmetu lūpu un tad žigli ieslīdu brīvajā vietā. Man pat izdodas no apziņas izstumt domu, ka pēc tam man nāksies par savu rīcību atbildēt. Jo īpaši tādēļ, ka Vēl viena brīva vieta bija pie Ledus Magones un Rītausmas Sidrabtauriņas, kas cenšas no pleca nodzīt Mīnu, vienlaikus drūmi raugoties uz mani.
Ziņkārīgi pārlaižu skatienu visiem klātesošajiem un sajēdzu, ka neredzu galdam ne vienu, ne otru galu. Tad pamanu vairākus neredzētus kungus un kundzes ar lepniem apģērbiem un ievērojamas personas izskatu. Šeit tādu vilkaču noteikti ir ļoti daudz.
Pēc pusstundas saprotu, kāpēc Rēgu Vulkāns negribēja ļaut man sēdēt pretī Nāvkam. Nezinu, kā ostordomietis to panāk, bet katrs kumoss sprūst man rīklē un kuņģis uzsāk dejot kaut ko līdzīgu tango un visa enerģija lēnām izzūd no maniem kauliem, taču tad man uz pleca nolaižas Mīna un no manas dakšiņas savāc, pēc skata īpaši gardu, gaļas gabaliņu.
Fēniksa liegais miers lēnām atgriež man manu labo pašsajūtu.
Viss, galvā ieskanas Vilkaces bērnišķīgā balstiņa ar pavēlošu pieskaņu, ej padejo! Un turies tālāk no tā tipa.
Paklausu un pieceļos kājās. Pieeju pie Rēgu Vulkāna, kas tieši tobrīd aizrautīgi runājas ar kādu vīru, kas stāsta par savu transportlīdzekļu uzņēmumu. Pagaidu, kamēr iestājas pauze un tad piebikstu puisim pie pleca.
- Ak vai, - vīrs palūkojas uz mani un tad uz Rēgu Vulkānu, kā atvainojoties iesmiedamies, - esmu tevi noturējis vietā pārāk ilgi. Tava draudzene jau vairs nevar tevi sagaidīt. Skrien, puis, varbūt vēl tiksimies.
- Kas tas bija? - tiklīdz ēdamzāles durvis ir aizvērušās, atstājot atlikušos ēdājus pie galda, Rēgu Vulkāns mani pagriež pret sevi.
- Vilkace lika man iet padejot, - sāku mazliet nervozi kodīt vaigu.
Puisis nopūšas un pārgriež acis.
- Ne jau tas, - viņš mazliet neiecietīgi atsaka, - pirms tam.
- Ēēm... ēēm... ēēm... - cenšos izdomāt, ko atbildēt.
- Tikai saki taisnību, Sjūzij, - Rēgu Vulkāns mani viegli sapurina, taču, kad pamana mani novaikstāmies, pieliecas mazliet tuvāk un nočukst, - tu apsolīji.
Novēršos no puiša nepiekāpīgajām acīm. Tās uz mani atstāj tik pat hipnotizējošu iespaidu kā siteonu caururbjošais, duļķainais skatiens.
Velns, kā lai es to izskaidroju? vēršos pēc palīdzības pie Vilkaces, kas nopūšas un tad paspraucas man garām, atstājot mani peldam tādā kā tukšumā.
- Redzi, es esmu, ai arī pareizāk sakot biju, lajīna, - Vilkace klusi skaidro savā brīnumainajā balsī, - tas nozīmē, ka es esmu spējīga nokopēt kādu daļu citas dzīvas būtnes atmiņu. Agrāk es biju savu spēju līmeni izkopusi līdz maksimuma un man vajadzēja mazāk par piecām minūtēm, lai zinātu par savu pretinieku visu, ko vajag zināt, taču tagad man ir jānogaida kāds laiks un jāpiesargās, jo, izmantojot Sjū ķermeni, pārāk strauja atmiņu uzsūkšana varētu izraisīt viņai neatgriežamus smadzeņu bojājumus.
Gan man, gan Rēgu Vulkānam atkaras mute.
Tas ir, ja tu nebūsi pietiekami uzmanīga, es varu pārvērsties par dārzeni? peldoties nekurienē jeb savu domu dzīlēs, sašutusi iesaucos un Vilkace, kā par atbildi, paloka manu galvu. Tad meitene tik strauji samainās ar mani vietām, ka es nokristu, ja Rēgu Vulkānam nebūtu tik strauja reakcija.
- ... - paveru muti, lai kaut ko pateiktu, bet nekas nenāk prātā.
Tieši tad, kad mēs ar Rēgu Vulkānu cenšamies uzsākt deju un iejusties mūzikas ritmā, kāds piebaksta manam plecam.
- Ko šodien visiem no manis vajag?! - paberzēju plecu un apmetos riņķī, lai sastaptos ar sava tēva tumšo acu skatienu.
- Mums vajag parunāt, - viņš saka.
- Tas nevar pagaidīt? - sakrustoju rokas uz krūtīm un aizkaitināti palūkojos uz savu radītāju.
- Nē, ja vien tu negribi liekas klapatas šeit, - tēvs atbild un pagriežas, lai dotos prom. Klusu ievaidos un tad uzmetu Rēgu Vulkānam žēlīgu skatienu. Viņš parausta plecus un iejūk dejotāju pūlī.
Paceļu galvu pret debesīm, nu labi, griestiem un nolādu visus svētos. Tad teciņiem sekoju tēvam, jo palikt vienai tik lielā pūlī īsti negribas...

72 0 2 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 2

0/2000

 

 Vai cik gari,nergibas šoreiz lasīt. :( Pagaidām vēl nav tik garlaicīgi ,ka nav ko darīt. Ja galīig nebūtu ko darīt nu tad iespējams izlasītu.

0 1 atbildēt

Iezīmē,ja vēlies izlasīt ko es domāju.- Vai cik gari,nergibas šoreiz lasīt. :( Pagaidām vēl nav tik garlaicīgi ,ka nav ko darīt. Ja galīig nebūtu ko darīt nu tad iespējams izlasītu.

0 5 atbildēt