jā, jā, reku ir vēl viena nodaļa! 
Patīkamu lasīšanu!
...
Viesnīca “Golden”
- Nē, nē, nē, - čukstu, kad kustība piepeši apstājas un tad palūkojos augšup uz Rēgu Vulkānu, - nesaki, ka mēs esam iestrēguši!
Puisis gaiši iesmejas un paberzē man muguru.
- Neesam gan, - draugs paskaidro, - mums tikai jāpagaida, kamēr otrs lifts no augšas tiks lejā.
Nedroši atlaižos no puiša un ieklausos.
- Šeit esi pirmoreiz? - zema, mazliet piesmakusi balss ievaicājas un es paskatos pār plecu. Runātājs ir apbrīnojami izskatīgs zēns ar smilškrāsas matiem, mazliet vecāks par Rēgu Vulkānu. Jau grasos atcirst kaut ko dzēlīgu, taču pārdomāju un pamāju ar galvu.
- Man nekad nav patikušas lielas pilsētas, - viegli pasmaidu, sajuzdamās daudz drošāk, kad nav jālīgojas liftā, - bet šī ir pārāk milzīga.
Zēns iesmejas un tad sper soli tuvāk. Manu, ka Rēgu Vulkāns ciešāk satver manu plaukstu.
- Zeltaste, - jaunais paziņa pasniedz plaukstu, ko es nevilcinoties satveru.
- Sjū, - plati pasmaidu un satveru pasniegto plaukstu.
- Precīzāk, Vilkace, - Rēgu Vulkāns pielabo, - Sjū ir papildinājums vārdam.
Zeltastes sejas izstiepjas visā garumā un acis ieplešas līdz tenisbumbiņas lielumam. Vilkači aiz viņa saspicē ausis nopēta mani no galvas līdz kājām.
- Un šis ir Rēgu Vulkāns, - iepazīstinu ar savu draugu, kas novērtē Zeltasti, burtiski noskenējot puisi.
- Tauriņliesma, Zaļknābis, Mēnesvilks, Sidrabķepa un Kastaņskudra, - Zeltaste norāda uz saviem draugiem.
- Mersonas institūts, - secina Rēgu Vulkāns.
- Treismēnijas Vilkaču akadēmija. - atsaka Zeltaste.
Piepeši ar klusu dūkoņu kaut kas aizšaujas garām un mūsu lifts atsāk kustēties.
- Cik šeit īsti stāvu? - painteresējos.
- Kādi divdesmit, - atbild Rēgu Vulkāns un Zeltaste vienlaicīgi. Mans draugs paskatās uz Zeltasti un tas atkāpjas.
- Tad jau tiekamies atklāšanas Ceremonijā, - Zeltaste man piemiedz ar aci un dodas prom, tikko dzirdama Rēgu Vulkāna rūciena pavadīts.
- Sjū! - piepeši izdzirdu pazīstamu balsi un pagriežos. Tās īpašniece ir Trejsauļu Dūja Tīna, kas skatās uz mani caur viena numuriņa atvērtajām durvīm, - nāc šurp! Mēs dzīvojam vienā istabā!
Atsvabinos no Rēgu Vulkāna plaukstas un aizeju pie rudmatainās meitenes, kas pakāpjas nostāk, lai ielaistu mani istabā. Pēdējā brīdī atceros pamāt Rēgu Vulkānam.
Mūsu apartamenti ir milzīgi un grezni. Pat pasaulslavenās viesnīcas neturas tādā līmenī, kā šī. Mūsu numuriņš sastāv no mazas dzīvojamās istabas, guļamistabas ar divām gultām un vannasistabas, kurā ir duša ar vēl vairāk dažādām pogām nekā Stormjelas vilcienā.
- Manējā ir šī, - Trejsauļu Dūja Tīna iekrīt vienā no gultā, gandrīz pilnībā pazūdot manam skatienam. Nedroši apsēžos uz zeltītā pārvalka un iegrimstu vēsajā matracī. Tad pamēģinu apgulties. Šķiet, ka gulta pielāgojas manām auguma aprisēm un vienīgais, ko redzu ir viegli zeltainie griesti.
- Forši, vai ne? - tālumā atskan slāpēta manas istabas biedrenes balss, - Pietiek šitādā gultā pagulēt kaut pusstundu un visi muskuļi jau ir atpūtušies un gatavi slodzei.
Ieplešu acis un pieceļos.
- Mēs taču netaisāmies visu dienu šitā gulšņāt? - painteresējos.
- Protams, ka ne, - Trejsauļu Dūja Tīna iesmejas, - pēc trim stundām ir Baltā Āmuļa sacensību atklāšanas Ceremonija, pēc tās mums ir Ziemassvētku vakariņas ar Pilsētas svarīgākajām personā, pāris stundas atpūta, treniņi, pirmais un otrais pārbaudījums... - neviļus nožāvājos un tad izslejos.
- Paga, tu teici Ziemassvētku vakariņas ar Pilsētas svarīgākajām personām? - saraucu pieri, - Nesaki tikai, ka tur būs jādejo!
Istabas biedrene paskatās uz mani ar neizpratnes pilnu skatienu.
- Ko no Sudraba Renes stāstītā tu maz esi uztvērusi? - viņa piesit sev pie deniņiem un tad norāda uz mani.
- Ēēē... - minstinos, - nu... no Ostordomas audzēkņiem ir jāpiesargās un... jāizmanto iespēja norādīt tiem īsto vietu.
Meitene iesmejas un pavirpina pirkstos ķēdīti ar sudraba spalvas piekariņu.
- Jā, tas tev izdodas labi, - Trejsauļu Dūja Tīna atzinīgi pamāj ar galvu, - Mīnai no manis pienākas cepums.
- Paklau, - piepeši kaut ko atceros, - pastāsti, kāpēc katrā vietā vilkačiem ir savādāki vārdi?
- Nu... - meitene kādu brīdi domā, kā labāk atbildēt, - tas atkarīgs no katras vilkaču kopienas paražām. Mēs esam ļoti cieši saistīti ar indiāņiem, tāpēc mūsu vārdi tiek izvēlēti ar dūmu palīdzību. Ostordomiešiem pirmo vārdu dod Vecajie, otro viņi izvēlas paši no trim, piedāvātajiem variantiem. Linkas vilkači lej sveces un pēc tam cenšas sazīmēt, kādam dzīvniekam tās visvairāk līdzinās. Stormjeliesu vilkaču vārdi ir ļoti cieši saistīti ar lusendo vārdu došanas paražām... kā redzi, cik vilkaču kopienu, tik vārdu došanas veidu.
Pamāju ar galvu, apdomādama katru dzirdēto vārdu.
- Ēst gribi? - Trejsauļu Dūja Tīna pēkšņi ievaicājas un mans vēders, kā par atbildi, iekurkstas. Izejam no mūsu numuriņa zeltītajā gaitenī. Goda vārds, pēc šīs nedēļas, zelta krāsa būs mana visnīstākā krāsa. Grasāmies iekāpt liftā, kad Trejsauļu Dūja Tīna kaut ko pamana un aizvelk mani prom?
- Eu! - protestēju.
- Mēs brauksim ar citu liftu, - meitene apved mani ap stūri, kur ir vairāku ļaužu nekā iepriekšējā, - tajā bija pieci Otordomieši un tas nebūt prāta darbs ar tādu baru atrasties tik šaurā telpā, tāpat kā viņi neuzskatītu par labu braukt kopā ar ar mums, ja mēs būtu vairākumā.
Ieplešu acis un, tiklīdz lifts sāk kustēties, pieķeros sienai.
- Sjū? - Trejsauļu Dūja Tīna iebiksta man sānā, - vai tev palika slikti.
- Neciešu lifts un lielas pilsētas, - atzīstos un cīnos ar nelabumu, kas gandrīz izsit man no kuņģa iepriekšējās maltītes paliekas, kad mēs apstājamies. Ieraugot milzīgo vilkaču pūli, cenšos pieķerties savas istabas biedrenes rokai, taču tā veiksmīgi izvairās un nošņāc, - beidz! Vai gribi, lai visi mūs uzskata par lesbietēm?
Papurinu galvu un turpinu soļot Trejsauļu Dūjai Tīna tik cieši blakus, cik vien tas ir iespējams.
Protams, bija veltīgi cerēt, ka viesnīcas “Golden” zeltītais restorāns būs pustukšs. Man par šausmām, tas ir tik pilns, cik vien iespējams un mums ir nenormāli paveicies, ka pie kāda galdiņa Trejsauļu Dūja Tīna ir pamanījusi nozibam koši rozā acu pāri.
- Tad re, kur jūs esat, - priecīgi izsaucas Rītausmas Sidrabtauriņa un pamāj man ar ēdienkarti un uz pleca nolaižas Mīna. Apsēžos draudzenei blakus uz polsterēta krēsla ar greznu atzveltni.
- Pasaki, kā tas nākas, ka mana labākā draudzene nedzīvo ar mani vienā numuriņā? - mazliet vēlāk, locīdama iekšā kaut, ko kas saucas Randalrito ar laša ikru mērci, vaicāju.
Rītausmas Sidrabtauriņas vaigos ielīst sārtums un viņa aizrijas ar sulu, ko tobrīd dzer.
- Nu... Man bija iespēja dzīvot vienā istabā ar Nāves Durkli un... - labākā draudzene ir pieskaņojusies savai tomātu mērcei uz sutinātajiem kartupeļiem.
- Tev jautrāka šķiet kniebšanās ar Nāves Durkli, nekā laika pavadīšana ar labāko draudzeni, - Līganā Dzirkstelīte turpina.
Ja vien tas ir iespējams, Rītausmas Sidrabtauriņa piesarkst vēl vairāk.
- Klau, pasaki, vai tie nostāsti ir patiesi, ka Nāves Durklim ir liels... - Trejsauļu Dūja Tīna paliecas uz priekšu.
- Ei, ei, ei! - steigšus iesaucos, jūtot, ka saruna pievēršas tematam, kuru es nepavisam negribu uzklausīt, - Mēs te ēdam!
- Paskat tik, Sjū ir vēl sarkanāka par Sidrabtauriņu, - ieķiķinās Trejsauļu Dūja Tīna, kamēr es steidzīgi sastumju mutē visu, kas palicis uz šķīvja un aizspiežu ausis.
Kāds piebaksta man pie pleca un es, paceļot galvu pamanu, ka tā ir Lielā Sarkankoce Annemarija. Tagad arī pārējās meitenes pie galda iegūst pārvārīta vēža nokrāsu.
- Vai esi gatava, Sjū? - pasniedzēja pavaicā un tikai pēc pāris mirkļiem es atceros par viņas vēlmi oficiāli paņemt mani savā aizgādniecībā. Pielecu kājās ar tādu sparu, ka krēsls gandrīz apgāžas. Lielā Sarkankoce Annemarija iedod Trejsauļu Dūjai Tīnai dažas sudrabotas monētas un tad mēs izejam no restorāna.
Pa ceļam sastopos ar tēva pētošo skatienu, taču esmu pārāk līksma, lai spētu atbildēt uz to ar glūnīgu, niknu skatienu. Esmu gatava kaut kam jaunam...
