Sveiki, spoki un spocenes! Laiks pievienot sava garadarba nākamo nodaļu! 
Lasi un izbaudi!
Sorry par kļūdām!
Visu, kas uz sirds, droši atstāj komentā!
...
Sadursme
- Kas, pie velna, te notiek? - nikni ieaurojos, vienlaikus pārliecinādamās, vai Ledus Magonei netaisās uzbrukt no citas puses.
Tīģerveidīgais radījums panāk uz priekšu un mierinoši pastiepj roku.
- Es palūgšu jūs neuztraukties, jaunkundz, bet aiz jums ir Nodevēja, - vīrietis to pasaka tā, it kā es teju teju varētu dabūt trieku no bailēm.
Radījums man nāk ar vien tuvāk un viņa rokās pamirdz spožs asmens. Sāku drebēt un pamanu, ka mēs ar Ledus Magoni esam palikušas pēdējās. Kāpjos atpakaļ, brīdinoši rūcot.
- Jaunkundz, mēs neaiztiksim jūs, - tīģerveidīgais klusi un rāmi saka, - ātri paskrieniet malā un mēs parūpēsimies par Nodevēju.
Aha, viņu nogalināsiet, nikni nodomāju un klusībā nolamājos ar tādiem vārdiem, kurus dzirdot dažam labam nokalstu ausis.
- Jūs viņu neaiztiksiet, - rūkoņa no manas rīkles dziļumiem kļūst arvien dobjāka.
- Es saprotu, jaunkundz, jūs esat uztraukusies, bet, redziet, jūsu paziņa izrādās bija maskējusies Nodevēja...
- Velns ir ellē, es zinu, ka viņa izskatās kā Nodevēja, smirdīgais pamuļķi, - jūtu, ka mana pacietība pēc garā, tumšā brauciena ir krietni sarukusi, - bet viņa ir mūsējā un, ja tu tūlīt pat nenovāksi savu smerdelīgo dunci, tad... tad es tev parādīšu, kur vēži ziemo!
Stacijas darbinieks uz mirkli apmulst, kamēr viņa kolēģis cenšas izprast situāciju. Tad tīģerveidīgais nopūšas.
- Jūs man neatstājat izvēli, jaunkundz, - viņa rokās uzrodas vēl pusducis dunču.
Manas acis sastingst, vērojot kaut sīkāko lusendo (beidzot atcerējos, kā tādus kā viņš sauc!) kustību.
- Sjū, - Ledus Magone bailīgi novelk un cenšas mani pabīdīt sāņus, taču draudzenei tik ļoti dreb rokas, ka tas ir neveiksmīgs mēģinājums.
Piepeši lusendo metas uzbrukumā, taču pirms es esmu spērusi kaut soli uz priekšu, lai aizstāvētos, gara, mezglaina koka roka izšaujas no grīdas un iesit vīrietim tieši pa apakšžokli un viņš palido nostāk. Automātiski paveros uz grīdu un gandrīz priekā iekliedzos – tā ir no koka, tāpat kā siena Ledus Magonei aiz muguras.
Ļauni pavīpsnāju un no sienas izšaujas ducis atsperīgu koka roku, kas līgojas kā mežonīgā vējā. Tad pamanu, ka lusendo un viņa mazliet atpalikušajam draugam pievienojas vēl citi stacijas darbinieki.
Piepeši man kāds iesper pa muguru un es palidoju uz priekšu.
- Nē! - izdzirdu Ledus Magone spiedzienu, asu švīkstu un tad skaļu lamāšanos. Pametu skatienu atpakaļ, lai redzētu, kā mani koka veidojumi sakļaujas ap Ledus Magoni.
- Viņa nav Nodevēja! - skaļi un izmisīgi izsaucos, taču man neviens netic. Lusendo ir atguvies un metas man virsū. Reaģēju pārāk vēlu un saņemu ārkārtīgi spēcīgu sitienu pa ribām.
Uzslejos kājās un izspļauju asinis, kas sariesušās mutē.
- Kāpēc jūs negribat ticēt, ka viņa jau sen ir vilkaču pusē? - smagi elsodama, noprasu.
- Tāpēc, ka tie ir meli, - lusendo attrauc un piepeši pārvēršas par milzīgu, mežonīgu tīģeri un metas man virsū. Šausmu filmas nemūžam nepanāktu tik baisu efektu. Diemžēl es neesmu šausmu filmā, tāpēc daru pirmo, kas man iešaujas prātā – pašaujos sāņus.
Tīģeris nobremzē daudz straujāk nekā parasti vilks un metas virsū. Ar acs kaktiņu manu, ka man virsū šaujas vairāki duči asu dunču. Brīnumainā kārtā man izdodas izvairīties gan no tiem, gan no niknā tīģera, bet tad manā sānā ieurbjas nomaldījies nazis un es sāpēs iebrēcos.
Lusendo atkal man uzbrūk un es, par spīti sāpēm, pielecu kājās un metos prom. Nākamais dunču lietus mani piespiež griezties atpakaļ pret tīģeri.
- Pieveic viņu, Lānkos, - kāds uzsauc, - ar to otru tiksim galā vēlāk.
Es zinu, tā otra ir domāta Ledus Magone. Pametu bažīgu skatienu uz koka roku vairogu ap draudzeni, taču tas ir tikpat ciešs kā iepriekš.
Mirklis neuzmanības un tīģeris ietriec dunci dziļāk manā sānā. Sāpes apdullina un es nogāžos zemē. Kad esmu spējīga fokusēt skatienu, manu kā tīģera mežonīgi saboztā, spalvainā galva nepielūdzami tuvojas man, manai rīklei. Aizspiežu acis un sagatavojos ļaunākajam, kad atskan būkšķis, nikns rūciens un sāpjpilns kaķa brēciens.
Dzirdu, ka iet vaļā cīkstiņš un atveru acis. Pāris metrus tālāk šokolādes brūns spalvu kamols jaucas ar tīģera rūsgani lāsumaino kažoku, kamēr tumšs vilks manīgi izslīd cauri manis veidotajam vairogam.
Izvelku dunci no sāniem un sāku klepot. Sāpēs ik pa brīdim iekliegdamās, pieslejos kājās. Redzu, ka lusendo ir pieņēmis savu cilvēciskāko formu un ir iedzīts stūri, kamēr viņa tuvojas nikni rūcošais vilks. Es pilnīgi saožu tīģerveidīgā radījuma bailes. Lusendo ir nobijies līdz nāvei, kas lēnām nolaižas pār viņu un izdzēsīs dzīvību no zaļganajām, iegarenajām, baiļu pārņemtajām acīm.
- Nē! - nezinu, kā man izdodas pakustēties, bet nākamajā mirklī esmu blakus lusendo un viņam virsū metas šokolādes brūns, nikns vilks. Pasperu strauju soli sāņus un izstiepju roku.
Sāpes aizlaužas līdz pat kaulu smadzenēm, līdz mana prāta sīkākajai šūniņai, saplosot visu. Izārdot audus. Gaidu, kad iestāsies tumsa. Tumsa, kas parasti mani satver savās skavās, lai ļautu patverties no visa.
Taču šoreiz tā nenāk. Caur miglu sajūt asiņu smārdu. Caur miglu saredzu pārsteigtu, ūsainu seju. Caur miglu sajūtu dziļu skrāpējumu mugurā. Caur miglu sajūtu sāpes rokā.
Sāpes ir tik stipras, ka es tās vairs nejūtu vispār. Kā sapnī pagriežu galvu, lai redzētu atņirgtus zobus, kas ieurbušies manā rokā. Samanu starp šokolādes brūnām spalvām dzidri zilas acis, kas šausmās sastingušas, elpu, kas kļūst arvien straujāka un seklāka, sirdspukstus, kas sitas neritmā.
Atskan pretīga žļurgoņa un kaut kas nokrīt. Zemē ir nokritis kaut kas miesas krāsā un tagad pārplūdis ar asinīm. Tikai pēc laba laika sajēdzu, ka to reiz es saucu par savu apakšdelmu.
- Ai, - kā miglā izskan mana balss un tad viss pazūd...
