Vilkace. Tumsas apskāvienā 16.nodaļa4

Sveiki, spoki!

Klāt arī jaunākā lasāmviela!

Sorry par kļūdām!

Atsauksmes, ieteikumi, kritika - komentārā!

Lasi un izbaudi!

...

Saules stariņš drūmā dienā

- Bet tas ir apsurds, - atspiežos pret tuvīno koku, lai nespēks mani nenogāztu no kājām, - kāpēc lai Tumsai vajadzētu mani?

- Es atvainojos, - Nāves Durklis ieklepojas un pienāk tuvāk Ledus Magonei, - kas, pie velna, ir jūsu aprunātā Tumsa?

- Siteonu dieviete, kaut kas līdzīgs cilvēku Dievam, - Ledus Magone atbild un es, noskurinos, atceroties lielos, neglītos, bīstamos radījumus, kas centās izskaust mūs. No sākuma mūsu ienaidnieku pusē bija pārspēks, jo siteoni bija ievilinājuši daļu mūsējo lamatās Tumsas Templī, taču mums izdevās dabūt savus vilkačus atpakaļ un sakaut šos nežēlīgos radījumus.

- Nu un? Viņa taču ir tikai mītisks tēls, - Nāves Durklis nesaprot, kas par problēmu.

- Viņa nav tikai mītisks tēls, - Ledus Magone pagroza galvu, - Viņa ir īsta. Parasti siteoniem, kopš viņi spēja runāt, vajadzēja doties uz Tumsas Templi, lai zvērētu mūžīgu uzticību un paļāvību Tumsai, bet es biju pa pusei siteons un dzīvoju vilkaču apmetnē. Man zvērests izpalika.

- Un kas tik īpašs ir tajā zvērestā? - Trejsauļu Dūja Tīna panāk tuvāk un pavaicā.

- Tumsa var jebkurā brīdī pārņemt vadību pār tevi, rīkoties tavā vietā, - Ledus Magone paskaidro, - tas, kurš Tumsas Templī zvērēja uzticību Tumsai kļuva par kauliņu viņas vadītajā spēlē.

- Bet es joprojām nesaprotu, kāpēc Viņas mērķis varētu būt es? - pavaicāju.

- Nezinu, - Ledus Magone parausta plecus, - tu esi nesēja Vilkacei un jūs abas esat bijušas ievērojamākās persona siteonu iznīcināšanā... Varbūt tāpēc? Varbūt Tumsa grib, lai jūs samaksājāt par viņas pakļauto bojāeju?

Ja Ledus Magones pieļāvums ir pareizs, tad esmu iekūlusies pamatīgās nepatikšanās, no kurām izejas nav.

Piepeši es atceros par dīvaino sapni, kas mani vajājis visu laiku un šonakt piepeši izmainījies. Varbūt tajā ir kāds gabaliņš loģikas? Varbūt tā esmu savienota ar to, kurš vēl manu nāvi? Varbūt šī koķetā, nāvējošā palaistuve, kas neganti smaida manos sapņos slēpj atbildi uz maniem jautājumiem. Varbūt viņa ir saistīta ar Tumsas apskauto? Varbūt nodevēja ir viņa pati?

Jautājumu ir pārāk daudz, lai...

- Ko, jūsuprāt, jūs šeit darāt? - piepeši skaļi izsaucas asa balss. Visi iztrūkušies apmetas riņķī, lai vainīgi palūkotos uz Sudraba Reni, kas, ar planšeti rokās, met uz mums niknus acu zibeņus.

Neveikli mīņājos uz vietas un aplūkoju savu kedu nobrāztos purngalus.

- Par sodu pieci skrējiena apļi, - visapkārt visi novaidas. Jūtos neveikli, saprazdama, ka klusībā priecājos par to, ka jāskrien vairāk nekā parasti. Man patīk skriet.

Līdz dienas beigām man izdodas izmest no galvas dīvaino sapni, taču gulēšana uz aukstas zemes zem klajām debesīm nav nākusi man par labu – kaklā kaut kas tā kā skrāpējas un kauli žēli krakšķ. Varbūt, ja es nebūtu pieradusi gulēt supermīkstā gultā zem vesela kalna segu, tad nemaz nebūtu tik traki.

Dienas rit un mani spēki aug. Dižais Akmeņlauzis liek man mieru, taču bieži vien pamanu viņa apsūdzošo un aso skatienu, kas liek uzmesties zosādai un savādai vainas izjūtai.

Kad trenējoties paceļu skatienu, reizēm sastopu rāmās, dzidri zilās acis, kas tūdaļ no manis novēršas. Es zinu, ka man vajadzētu iet un atvainoties par savu uzvedību, taču mans lepnums to neļauj un tāpēc, sakodusi zobus, ar divkāršu enerģiju pievēršos izpildāmajam uzdevumam, lai nebūtu vaļas skumt un raudāt.

Kādā dienā attopos, ka no rīta neesmu saņēmusi ierasto ēdiena turzu no Lielās Sarkankoces Annemarijas.

Visu dienu saspringti domāju, vai tik neesmu izdarījusi ko tādu, lai pasniedzēju aizvainotu, taču prātā nekas nenāk, tādēļ nolemju pusdienlaikā pie viņas aiziet.

- Hei, vai ejam? - aicina Ledus Magone, kad Sudraba Rene atļauj mums doties paēst.

Papurinu galvu.

- Man citas lietas darāmas, - dodos uz mācību vigvamu pusi, cerēdama, ka Lielā Sarkankoce Annemarija vēl tur ir, - tiekamies pēc pārtraukuma!

Manas cerības piepildās un es atrodu pasniedzēju liekam vietā sporta inventāru.

- Vai drīkstu ienākt? - klusi pavaicāju un pasniedzējas augums saspringst.

- Jā, protams, - viņa pēc mirkļa atvēl. Neveikli pamīņājos uz vietas un tad dodos tuvāk pasniedzējai, kas uz mirkli atmet galvu, lai uz mani palūkotos.

Es pazīstu šo skatienu. Tādu parasti velta nodoti draugi, bet es taču neesmu neko tādu izdarījusi! Vai varbūt esmu?

Stāvu uz vietas kā sasalusi kamēr pasniedzēja saved fizisko aktivitāšu vigvamu kārtībā.

- Zini ko, Sjū? - viņa beigu beigās ierunājas, - Ja tev nepatīk, ka es par tevi rūpējos, tad varēji to vienkārši pateikt.

- Ko? - neticīgi pārvaicāju, - kurš ir teicis, ka man tas nepatīk?

Lielā Sarkankoce Annemarija velta man dziļu pētošu skatienu.

- Tavs tēvs, - viņa vienkārši atsaka.

Plātu muti kā sausumā izmesta zivs.

Viņam nepietiek ar to, ka gandrīz man atņēma manu mīluli? Tagad vēl vajag man atņemt kādu, kam es tiešām rūpu?

- Man nav tēva, - strupi attraucu un no rīkles izlaužas rūciens, - kā viņš vispār uzdrīkstas ko lemt manā vietā?!

- Vītolainais Dzelksnis? - pasniedzēja uzmanīgi pārvaicā, - viņš ir tavs tēvs. To var manīt jau pa gabalu.

- Tikai bioloģiski, - jūtu, ka sāku trīcēt, - kas tas par tēvu, kas pēc astoņiem gadiem piepeši uzrodas no zila gaisa un sāk tēlot gadīgo papuci?! Nezinu, ko viņš ir teicis, bet tas nevar būt nekas patiess.

- Es tev neliekos kaitinoša, uzbāzīga, apnicīga? - pasniedzēja neticīgi pavaicā.

- Nē, - uzreiz papurinu galvu.

- Tev patīk tas, ka es cenšos par tevi parūpēties?

- Jā, pat ļoti, - dedzīgi pamāju ar galvu un pieķeru sevi salīdzinām Lielo Sarkankoci Annemariju ar man māti. Pasniedzēja šajā īsajā laikā manā labā ir darījusi daudz vairāk.

- Manis gatavotais ēdiens tev neliekas tik pretīgs, ka tu centies to atdot citiem?

Koši nosarkstu un noduru skatienu.

- Nuu, man tas garšo, - ar kedas purngalu velku apļus un kodu lūpu, - bet es visu nevaru apēst un tāpēc padalos ar citiem...

Pasniedzēja atmaigst.

- Vai tad nevarēji man pateikt, ka tev viss nelien? - viņa pajautā, lūpu kaktiņiem viegli savelkoties uz augšu.

- Negribēju, lai jūs padomātu, ka visas pūles ir bijušas veltīgas, - vainīgi pasmīnu.

Kādu brītiņu Lielā Sarkankoce Annemarija klusē.

- Kā tev izdevās sastrīdēties ar tēvu? - pasniedzēja galu galā pajautā.

- Man nav tēva, - iecirtīgi atkārtoju, - mans tēvs nemūžam nepazustu uz astoņiem gadiem, nekļūtu par melno magu, nesaietos ar citu sievieti, nedarītu pāri nevainīgai, mistiskai radībai un necenstos panākt, lai man mīļš vilkacis no manis novēršas. Viņam ir tikai mana tēva ķermenis un balss...

Pasniedzēja mani brīdi vēro un tad lēni, nedroši ierunājas.

- Kad būsim Pilsētā, ir iespēja aiziet un nokārtot adopcijas dokumentus, - tā vairs nav Lielā Sarkankoce Annemarija – pasniedzēja, kas gatava nostrādināt savus audzēkņus līdz vēlam vakaram. Tā ir ļoti vientuļa sieviete, kura mazliet bailīgi lūkojas manī, jo baidās, ka es varu sākt protestēt. Taču tas man pat nenāk prātā!

- Jūs gribat mani adoptēt? - neticīgi pārvaicāju, bažīdamās, vai tik manas ausis mani šobrīd smagi nepieviļ.

- Tikai tādā gadījuma, ja tu to vēlies... Tad pavērtos mazliet vairāk iespēju izsisties ārpasaulē... Bet, ja tu negribi... Es sapratīšu... Tā nav spiesta lieta... - pasniedzējas mazliet stostās un ierauj galvu plecos. Tik masīva ķermeņa īpašniecei kā viņai, tas izskatās mazliet komiski.

- Protams, ka gribu! - metos Lielajai Sarkankocei Annemarijai ap kaklu un cieši viņu apskauju, no prieka gatavodamās vai pārplīst, - visi jau tāpat jūs uzskata par manu mammu un, ja jau to var nokārtot pilnīgi oficiāli...

Pasniedzēja sabužina manus matus un viņu ir pārņēmis liels atvieglojums un laime.

- Es tiešām priecājos, - viņa pasmaida un tad piepeši kļūst barga, - man šķiet, ka tu jau kavē treniņu, jaunkundz! Skrien nu!

Es tiešām nokavēju un Sudraba Rene, nikni pablenzis uz mani, piešķir man trīs skrējiena apļus ap skolas teritoriju un treniņa beigās man ir jānokopj viss treniņlaukums. Bet mani tas nesatrauc. Pavisam drīz man būs cita ģimene ar gādīgu mammu un visriņķī man ir pasaulē labākie draugi un paziņas. Un kas par to, ka mani nezināmu iemeslu dēļ grib novākt siteonu dieviete un mans bioloģiskais tēvs ir galīgais pakaļa? Esmu priecīga, pat ļoti.

Vai tad dzīvē vajag ko vairāk?