Sveiki visiem, te atkal es! ;DD
Un arī turpinājums manam garadarbam. (Sākumu meklē http://www.spoki.lv/narami)
Lasi un izbaudi!
Droši rakstat komentāros savas domas par šo darbu!
Atvainojos par kļūdām!
P.S. Neesmu nekāda profesionāle, rakstu sava prieka pēc
Šitā daļa tāda mazliet pagara sanāca :)
...
Mācības
- Mācības notiek trešajā gredzenā, - Rītausmas Sidrabtauriņa klāsta, kamēr līkumojam starp vigvamiem un citiem vilkačiem.
Tad meitene paraugās uz mani un pārgriež acis.
- Trešais gredzens ir aplis, kurā izkārtoti vigvami. Gredzenus sāk skaitīt no Rituālu apļa. Pirmajā gredzenā dzīvo Vecajie un tur atrodas viss nepieciešamais rituāliem, kā arī Vecajo padomes vigvams. Otrais gredzens ir pasniedzējiem. Trešajā ir mācību vigvami. Pagaidām mēs esam septītajā gredzenā.
Pamāju ar galvu un tad parauju Rītausmas Sidrabtauriņu sānis, lai neuzskrien virsū draudīga paskata vilkacim. Izplūkšanās rīta agrumā jau nu ir vajadzīga vismazāk.
Trešais gredzens, manuprāt, ir vistīrākais un blīvākais. Vigvamiem šeit piemīt sava veida modernisms. Vilkaču plūsma šeit ir tik blīva, ka jāsāk domāt, kā pārvietoties kādam neuzskrienot virsū.
- Pirmā stunda ir vēsture, - nosaka Rītausmas Sidrabtauriņa un parauj mani aiz rokas uz otru pusi, - sestais vigvams no egļu alejas uz austrumiem.
Kad ieejam īstajā vigvamā man uznāk spurdziens – šeit ir gan soli, gan plaukti, tāfele un viss pārējais. Esmu bijusi trijos citos vigvamos, taču neviens nav izskatījies tik moderns un cilvēcīgs kā šis.
- Sēžam te, - draudzene iespiež mani vienā solā klases beigās, - sargā vietu, es aiziešu pēc grāmatām.
Pēc maza brīža meitene ir atpakaļ ar divām palietotām grāmatām, papīra lapām un pildspalvām.
Tālumā otro reizi atskan rags.
- Mums vēl ir piecas minūtes, līdz stundas sākumam, - Rītausmas Sidrabtauriņa paziņo.
- Kā tu to zini? - painteresējos. Draudzene ieķiķinās un parāda man glītu, sārtu rokaspulksteni uz labās rokas locītavas.
- Āāā... - novelku, - un cik ilgi ilgst stunda?
- Kā pasniedzējs uzskata par nepieciešamu. Šeit mūs netur ilgāk par piecdesmit minūtēm, taču sports var iet pat divas stundas, - atbild mana viszinošā draudzene Rītausmas Sidrabtauriņa, - mācībām vienmēr jābeidzas vienos. Ja neesi atstāts pēc stundām, līdz pulksten sešiem vari darīt, ko vien sirds kāro.
Vēlos pajautāt vēl kaut ko, taču rags atskan trešo reizi un visi klasē sanākušie vilkači apklust.
Tik pat kā ar nākamo vēja plūsmu klasē iesoļo Vēja Dziesma Flo. Nopriecājos, ka vismaz kāda stunda būs pie paziņas. Visi pieceļamies kājās un ierastā “Labrīt!” vietā vilkači sev priekšā saliec labo roku un paklanās. Ar nelielu novēlošanos, izpildu to pašu.
- Sēdieties, - atvēl Flo. Tad viņa nosauc lappuses, no kurām mēs šodien mācīsimies un sāk gari un plaši stāstīt mācību vielu. To varētu uzskatīt par garlaicīgu, ja Flo to nevienkāršotu un neiekļautu dažādus smieklīgus salīdzinājumus. Sajūta ir tāda, it kā kāds draugs atstāstītu tev mācību vielu pēc tam, kad skolā neesi bijis slimības dēļ.
Tikai stundas vidū sadzirdu pildspalvas skrapšķēšanu sev līdzās. Pametu skatienu sāņus un no brīnumiem atkaras žoklis – Rītausmas Sidrabtauriņa čakli pieraksta katru Flo minēto sīkumu. Meitene pat ir ķērusies pie piezīmju pierakstīšanas uz manas lapas.
- Tu taču nepieraksti to visu? - pačukstu draudzenei.
- Kuš! - viņa pieliek pirkstu pie lūpām un turpina rakstīt. Pagriežu galvu pret pasniedzēju un gribās skaļi iesmieties – mana jaunā draudzene ir pilnīgi nelabojama “zubrīte”.
Stunda beidzas bez divdesmit minūtēm piecos, ja var ticēt Rītausmas Sidrabtauriņas pulkstenim. Un es nepagūstu ne attapties, kad esmu jau citā vigvamā, citā stundā.
Mēs pabijām Vilkaču kulturoloģijā pie īsas, apaļīgas vilkaču dāmas Ziemeļu Debestiņa. Viņa mums mācīja par vilkaču savstarpējām attiecībām. Tas nebija īsti aizraujoši, tāpēc es pašķirstīju grāmatu, līdz uzdūros nodaļai ar nosaukumu “Siteoni”. Nospriedu, ka kādu dienu nāksies paņemt un palasīt par to mazliet vairāk. Stundas beigās mani nemaz neizbrīnīja tas, ka Rītausmas Sidrabtauriņa ir savs piezīmes izpletusi arī pa manu lapu.
Pēc tam mums nācās mācīties pie samērā jauna vilkaču vīrieša Vīziju Koijota ģeogrāfiju. Šī stunda man likās pat interesantāka par vēsturi pie Flo. Ar lielu aizrautību aplūkoju kartes un noskaidroju, ka Detromas kopējā platība aptuveni divas ar pusi reizes pārsniedz Zemes platību. Šeit daudz izteiktākas ir lielas, garas un straujas upes. Arī vilkaču pilsētu ir daudz mazāk un mežu vairāk. Man pat īsti negribējās ļaut Rītausmas Sidrabtauriņai veikt pierakstus uz manas lapas, jo pati biju sākusi šo to pierakstīt, taču draudzenes daudznozīmīgais skatiens mani pārliecināja, ka labāk lapu atdot viņai.
Ruds, šerpa paskata vīrelis Trīsspalvu Sermulis mācīja bioloģiju un tā kā mani viņa stāstījums nepiesaistīja, šķirstīju mācību grāmatu, aplūkojot bildītes.
Nevienā no stundām ne uz mirkli neapklusa Rītausmas Sidrabtauriņas pildspalva. Beigu beigās pat jutos tīri pateicīga, kad draudzene paziņoja, ka nākamā stunda fiziskās aktivitātes.
Šo stundu māca stalta un plecīga sieviete ar vārdu Lielā Sarkankoce Annemarija. Pāris minūtes viņa stāsta par to, cik svarīgi ir vilkacim sevi uzturēt labā fiziskajā formā. Pašķielēju sāņus, lai uzjautrinātos par Rītausmas Sidrabtauriņas sejas izteiksmi, kad meitene cenšas iekalt katru pasniedzējas teikto vārdu.
- Gana sarunu, - piepeši izsaucas Lielā Sarkankoce Annemarija un sasit plaukstas, - iesildoties skrējiens pa desmito gredzenu. Trīs, divi, marš!
Skrienu cieši līdzās Rītausmas Sidrabtauriņai, jo viņa māk apbrīnojami labi orientēties šajā gredzenu mudžeklī, taču tiklīdz sākam skriet pa desmito gredzenu, sakāpinu tempu un aizšaujos pa priekšu. Pamanot, cik ātri skrienu es, pārējie jaunie vilkači sāk iemēģināt savus spēkus. Ne viens vien priecīgs izsauciens atskan, kad kāds atklāj, ka var reizes trīs vismaz pārsniegt savu personīgo ātruma rekordu.
- Tas ir vienkārši superīgi, - priecīgi čivina Rītausmas Sidrabtauriņa, - es protu liidoot! - meitene izdara tālu palēcienu un noplivina rokas.
Kad atgriežamies pie pasniedzējas, neviens no mums nav ne druskas noguris.
- Tagad sadalieties pa pāriem, - Lielā Sarkankoce Annemarija saka un Rītausmas Sidrabtauriņa uzreiz apķeras man ap vidukli.
- Šodien patrenēsimies māņu kustībās, - pasniedzēja nosaka un Rītausmas Sidraptauriņa mani iebukņī, sazvērnieciski pasmaidot, - vai kāds zina, kādas ir māņu kustību priekšrocības?
Rītausmas Sidrabtauriņas roka nekavējoties pašaujas augšā, gandrīz iesitot man pa ausi.
- Jā... - pasniedzēja pievērš uzmanību manai draudzeni.
- Rītausmas Sidrabtauriņa, - draudzene ievelk elpu, - māņu kustības ļauj uz mirkli izvairīties no cīņas, tādejādi ļaujot koncentrēties nopietnākam uzbrukumam.
- Tieši tā, - pasniedzēja piekrīt un es sajūtos lepna par Rītausmas Sidrabtauriņu, - tagad jūs pa vienam nāksiet priekšā un nodemonstrēsiet, kā jūsuprāt jāizvairās no tiešā uzbrukuma.
Nākamo pusstundu jaunie vilkači pa vienam cenšas izvairīties no pasniedzējas uzbrukuma. Diemžēl, jāatzīst, ka šie mēģinājumi ir visai nožēlojami. Cits pēc cita audzēkņi tiek notriekti zemē. Vislabākais mēģinājums ir Rītausmas Sidrabtauriņai, kur pamanās izmukt no pasniedzējas ķetnām izlocoties līdzīgi man, kad uzbruka Ledus Magone. Diemžēl meitene nepagūst laicīgi sagatavoties otram uzbrukumam. Un tomēr, no pasniedzējas draudzene iegūst atzinību, ka ir uz pareizā ceļa.
Pēc Rītausmas Sidrabtauriņas seko mana kārta. Izslejos un raugos tieši virsū pasniedzējai, kas uzsāk skrējienu man pretī. Tad pēdējā brīdī noliecos un izmūku gar pasniedzējas labo sānu. Otrā reizē pamanos izmukt pa kreiso sānu.
Tad izdomāju mazliet noliekties pa labi, lai maldinātu, pa kuru pusi skriešu un tas nostrādā. Pasniedzēja atzinīgi pasmaida un Rītausmas Sidrabtauriņa man uzgavilē.
- Ļoti, labi, - atzīst Lielā Sarkankoce Annemarija un tad kaut ko iedomājas, - tagad pamēģināsim, vai tiksi galā ar īstu vilku.
Pasniedzēja pagaist tumšos dūmos un pieņem liela, krēmkrāsas vilka apveidu. Viņa jautājoši palūkojas uz mani un es pamāju.
Vilcene metas skrējienā un es zemu noliecos, lai izbēgtu pa sānu. Nākamajā reizē pasniedzēja uzmana sānus un es izmantoju iespēju izšļūkt pa apakšu.
- Mana draudzene ir vislabākā, - Rītausmas Sidrabtauriņa uzsauc un es neviļus iesmejos.
Pasniedzēja metas uzbrukumā un tāpat kā Ledus Magoni saprotu, ka būs jāizmanto “mūris”. Skrienu vilcenei pretī. Kad pasniedzēja noliec galvu, atspiežos pret to ar rokām un metu ķermeni pāri, taču šoreiz esmu gudrāka un nelecu pāri visam vilkam, bet gan nošļūcu lejā pa sāniem.
Šoreiz Rītausmas Sidrabtauriņas gavilēm pievienojas vēl pāris aplausi.
Kādu labu laiku izvairos no pasniedzējas uzbrukumiem un katru reizi, kad izvairos, manī aug lepnums. Es esmu spējīga izvairīties no pieauguša vilkača.
Kad man izdodas nevainojams pārleciens pār vilku (izrādās, kad atspiedies pret galvu un metot kājas sev pāri, jāiztaisno rokas), nelielo pūlīti satricina aplausi un pat daži ūjieni. Pārsteigta pagriežu galvu skaņas virzienā un pamanu, ka pie ieejas fizisko aktivitāšu vigvamā ir sapulcējušies arī pāris vecāko kursu audzēkņi, kas atzinīgi māj ar galvu un iebukņī cits citu.
Pasniedzēja atkal pieņem cilvēka veidolu un uzsit man pa plecu.
- Nevainojami, priekš jaunā vilkača tas ir vairāk nekā pietiekoši, - mani lūpu kaktiņi paceļas augšup un ar acīm uzmeklēju Rītausmas Sidrabtauriņu, kas lēkā pacēlusi augšup abus īkšķus.
- Vilkace Sjū ir vislabākā, - viņa klaigā, - Vilkace Sjū ir vislaabāākā!
- Jums vajadzētu redzēt, kā viņa aizstāvās, - pūlītī atskan zema balss un mans garstāvoklis noslīd zem nulles atzīmes. Atkal Viņš!
Pasniedzēja Lielā Sarkankoce Annemarija sameklē balss īpašnieku.
- Tiešām, Rēgu Vulkān? - viņa pavaicā, - Kā tu to zini?
Daži Rēgu Vulkāna (nu kāpēc man tas vārds šķiet tīri jauks? Viņš nevarēja būt Treknā Ūdensblusa?) draugi pasmīkņā.
- Pasniedzēj, tā meitene ir iemesls, kāpēc man auss tagad ir tik vārīga, ka jums pat īsti nav vietas, kur iekniebt, - puisis paskaidro un daži sāk skaļi smieties. Arī pasniedzēja pasmaida.
- Labi, - viņa atkal sasit plaukstas, - pirmkursnieki, esat brīvi!
Satveru Rītausmas Sidrabtauriņu un burtiski izšaujos laukā no fizisko aktivitāšu vigvama.
- Kas mums tagad ir? - pavaicāju savai viszinošajai draudzenei.
- Brīvs, - meitene izpleš rokas un vairākas reizes apgriežas ap savu asi, - vienos ejam paēst un tad līdz sešiem vakarā varam gulšņāt savā vigvamā.
- Kas tāds būs sešos vakarā? - painteresējos.
- Cīņas klubs, - Rītausmas Sidrabtauriņa atbild un izskatās patiesi nobažījusies...
