Sorry, ka šī daļa nāca tik ilgi - bija daudz darāmā!
Enjoy!
P.S. es ceru, ak vēl atceraties, kas notika iepriekš! 
...
Uzvaras elpa
Piecēlos kājās, rokas atspiedusi pret miklo zemi un saklausīdama daudzas izbrīna un pārsteiguma pilnas elsas.
- Sjū...Sjūzij? - Rēgu Vulkāns man palīdz iztaisnoties un tad atglauž matus no pieres, - ...kā?
- Varoņi nemirst, - klusi iesmejos un noskūpstu puiša netīrās asiņainās lūpas.
Fui, cik siteonu asinis ir pretīgas!
- Tieši tā, - man blakus nostājas Rītausmas Sidrabtauriņa, Ledus Magone un Nāves Durklis.
Nāves Durklis pamāj uz ieslodzīto siteonu pusi un Flo, kas paģībusi guļ zemē
- Laiks atsākt cīņu, - Trejsauļu Dūja Tīna ar vienu rokas kustību novāc elektrisko lauku un manam skatam paveras divreiz lielāks siteonu pulks.
- Kas par...? - pārsteigta iesaucas Trejsauļu Dūja Tīna un tad, šausmu pilnu skatienu, paveras manī, - tā nebiju es – godīgi.
Saprotoši pamāju ar galvu un tad rāmi paskatos uz siteoniem.
- Viņus ir apspīdējusi tumsa, mūs gaisma, - manī nav baiļu, pat ne mazākās druskas satraukuma, esmu vēl mierīgāka par klinti vētrainā laikā, - uzvarēt var tikai viens.
Siteoni pagriežas un zemā balsī ieaurojas.
- Aiziet! - izsaucas Nāves Durklis un, pārvērsdamies, metas virsū tuvākajam siteonam. Pārējie seko viņa piemēram. Es sasprindzinu muskuļus un pieņemu savu vilka formu, lai, nikni ieņurdējusies, varētu sagatavoties uzbrukumam.
Cīņa atsākas.
Ietriecos siteona kājās, nogāžot to gar zemi. Man pāri pārlec tumšs vilkacis un sirdīgi ieurbj ilkņus ienaidnieka kaklā. Pagriežos, lai uzbruktu nākamajam siteonam.
Nepūlos pārkost kādam nezvēram rīkli. Šis darbiņš tiek atstāts citiem, es tikai triecu pretiniekus zemē, izvairoties no viņu asajiem nagiem un milzonīgajām ķetnām.
Ar laiku kļūstu gausāka, jo sāku aizdomāties – mēs jau labu laiku cīnāmies, taču siteonu skaits, nez kādēļ, nerūk, šķiet, ka nezvēru kļūst pat vairāk.
Izlokos starp milzīgajiem nagiem, kas iecērtas zemē man deguna galā un pabēgu malā.
Samiegusi acis un pieplakusi zemei, vēroju cīnītājus.
Smagi atsitoties, zemē tiek nogāzts liels siteons. Divi spēcīgi vilki uzlec tam virsū un sāk plosīt rīkli. Siteons mirst. Pārējie nezvēri, liekas, uz mirkli izplūst...
Strauji samirkšķinu plakstus un ieskatos vērīgi – nē, man tiešām nerēgojas, dzīvo siteonu skaits dubultojas.
Noelšos. Ak, nē!
Piepeši mežā iegaudojas desmitiem vilku un siltums pārņem manu būtību – klāt ir pārējie!
Vilki izmetas no biezokņa, kur lec čuprā siteoniem un nezvēri strauji krīt gar zemi, līdzinoties domino kauliņiem. Ienaidnieki tiek nogalināti straujāk, nekā ir spējīgi dubultoties.
Ierūcos un metos palīgā.
Piepeši cīņas lauku pāršķeļ spalgs sievietes kliedziens.
Pagriežos, lai tieši laikā pamanītu, kā liesmas apņem Vēja Dziesmas Flo, tumšo matu ieskauto, seju un bāli zeltains vilks, pagriežas un metas pievienoties tiem, kas uzklupuši vienam, nelaimīgam siteonam.
Viegli elsodama, pārvēršos un neticīgi veros uz kaujas lauku. Tas sastāv no milzīgām siteonu līķu kaudzēm, kurām pa starpu starpām manāmi noasiņojuši vilki.
- Vai tā ir uzvara? - Rītausmas Sidrabtauriņa panāk uz priekšu.
Aizveru acis un izbaudu šo mirkli – brīvības smaržu.
- Man tā neliekas, - Ledus Magone piesardzīgi sper soli uz priekšu.
No sākuma nesaprotu, kāpēc meitene tā saka, taču tad manā redzeslokā nokļūst tālumā vīdoša, tumša, kustīga svītra. Tā nāk arvien tuvāk un tuvāk, kļūstot par neskaitāmu siteonu piepildītām rindām. Pārsteigta secinu, ka starp lielajiem, masīvajiem un spēcīgajiem siteoniem ir arī daudz mazāki un gļotām klāti Izraidītie.
Nāves Durklis pārvēršas un klusi ierūcas.
Vilkači visriņķī noelšas un tad skriešus metas pretī atnācējiem, lai saplosītu tos gabalos.
Tik tikko izvairos no milzonīgas nezvēra pēdas, kas gan pagūst iesprostot manu asti. Spalgi iekaucos un tad apsviežos riņķī, liekot zemei pasist siteonu kādu gabaliņu tālāk.
Izluncinu savu cietušo asti un tad metos tālāk. Ar divkāršu niknumu un spēku, uzlecu virsū lielam siteonam un ieurbju ilkņus tā kaklā. Mutē ielīst siltu, ķepīgu asiņu straume, kas uzdzen šermuļus.
Siteons nokrīt zemē un vairs neizrāda nekādas dzīvības pazīmes. Tātad šos neietekmē Tumsas templis.
Taču šo siteonu ir pārāk daudz, pat neskatoties uz to, ka daļu no mums ir apspīdējusi Tumsa, viņi ir pārāk spēcīgi.
Piepeši es kļūstu rāma un pieņemu savu cilvēka veidolu.
Aizveru acis un, par spīti bailēm, mierīgi stāvu kaujas lauka vidū.
Sirdī kaut kas asi ieduras, izdzirdot vairākus sāpjpilnus kaucienus
- Sjū? - manai rokai liegi pieskaras Rītausmas Sidrabtauriņa. Meitenes acis satraukumā nevaldāmi lēkā.
- Ir laiks, - klusi nosaku un pie mums izlaužas arī Nāves Durklis un mirkli vēlāk arī Ledus Magone.
Saliekam rokas citu virs citas un izsaucam elementus.
Cīņa apstājas un visi kā apburti vēro, kā elementi paceļas arvien augstāk un augstāk. Tad tie uzsāk savu straujo deju, piepildot visu zemi un debesis.
Iekliedzas siteoni un, pagriezusies, es manu, ka elementu strēles, apvijušās ap mūsu, nu jau nožēlojamajiem ienaidniekiem, izurbjas cauri masīvajiem ķermeņiem, pārvēršot siteonus par neko vairāk, kā vien līķu kaudzīti pie mūsu kājām.
Elementi izbalē, atstājot aiz sevis krāsainu dūmu grīsti un es atļaujos maigi pasmaidīt.
Cīņa ir beigusies un mēs, mēs esam uzvarējuši...
