Vilkace 48.nodaļa8

Maza dāvana lasītājiem - vēl viena daļa ;DD

Enjoy!

...

Dzīvei apstājoties /Rītausmas Sidrabtauriņa/

- Nē, Sjū! - manas labākās draudzenes sāpju kliedziens apraujas un viņa vairs nekustās.

- Sjūzij! - Rēgu Vulkāns pašaujas man garām, taču ne es, ne viņš pie Sjū nepaspējam pirmie.

- Sjū, Sjū, Vilkace Sjū! - Ledus Magone purina manu draudzeni kā lupatu lelli, - Mosties jel!

Nometos meitenei blakus un cerīgi uzspiežu pirkstus uz meitenes kakla.

Nekā. Pulsa nav, sirds nesitas...

- Kas ar viņu? - mums piesteidzas Nāves Durklis.

- M..mi...mirusi, - šņukst Ledus Magone.

- Sjū!

- Vilkace Sjū!

- Ak nē...

Cits pēc cita pie Sjū piesteidzas dzīvi palikušie vilkači.

Vilkace, Vilkace, VILKACE!!! manās domās auro Likteņupes Rožlapiņa un taustās pa tādām kā neredzamām sienām.

Viņas nav, nav, garu meitene sāk raudāt.

- Kāpēc? - Rēgu Vulkāns čukst un atglauž no Sjū samocītās sejas asiņainu matu šķipsnu.

- Viņa izdarīja to pašu ko toreiz Vilkace, - Ledus Magone šūpo manas draudzenes līķi un aizvērtām acīm nočukst, - es sajutu viņas domas mirkli par vēlu. Viņa gribēja iznīcināt siteonu Liesmu un pasargāt pārējos līdz brīdim, kad ieradīsies pārējie Vilkači...

Šķiet, ka kaujas laukā ir nogriezts skaļums. Mūs ir šokējusi Sjū nāve, siteonus – viņu vadoņa un, kā Ledus Magone teica, Liesmas gals.

- Bet mēs būtu noturējušies, - klusi nomurmina Nāves Durklis.

Ledus Magone strauji sapurina galvu.

- Nē, nebūtu, - meitene apgalvo, savām koši rozā acīm samiedzoties, - un Sjū to juta, tāpēc rīkojās.

- Kāpēc viņa kaut reizi nevarēja padomāt par sevi? - mans skatiens ir aizmiglojies no asarām.

Sirdī ieduras sīks ērkšķis, jo Ledus Magone zin, kāpēc, jo viņa tur savās skavās manas draudzenes līķi.

Pati sevi sarāju – mana labākā draudzene ir mirusi un es esmu greizsirdīga vien tādēļ, ka cits tur viņas mirušo, ļengano ķermeni.

- Vai tās ir beigas? - starp mani un Rēgu Vulkānu iespraucas Pele.

- Nē, - Ledus Magone nikni sapurina savas brūnās sprogas, - Sjū neuzupurējās, lai mēs tagad padotos!

Manu uzmanību pievērš kustība pa kreisi, kur guļ siteonu vadītāja mirstīgās atliekas. Pie tām pieiet mūsu nodevīgā vēstures skolotāja Vēja Dziesma Flo un paņem kaut ko no siteonu vadoņa.

Tas ir sīks medaljons, taču tas uzdzen riebumu. Medaljons ir tik tumšs un... kroplīgs. Matiņi uz skausta un rokām saceļas stāvus.

- Tumsas amulets, - dziļā bijībā noelšas Ledus Magone.

- Es taču tev teicu, - auksti un ļauni paziņo Vēja Dziesma Flo, skatoties uz Ledus Magoni, - ka tu nostājies zaudētāju pusē.

Ledus Magone uzrūc viņai un Vēja DziesmaFlo izstiepj roku. No tās izšaujas melna, baisa čūska, kas pa ceļam pārvēršas nāvīgā zibsnī.

Aizmiedzu acis un gaidu triecienu.

Sajūtot vien sīku knudoņu pakrūtē, pārsteigti atveru acis, lai pamanītu kā bijušas skolotājas raidītais stars sašķīst un izkūp nebūtībā.

- Kas...? - Vēja Dziesma Flo ir neizpratnē.

- Vairogs, - klusi nomurmina Nāves Durklis, - Sjū izsauca senu burvestību, kas izveidoja ap mums vairogu.

- Bet tas taču nepalīdzēs cīņā ar siteoniem? - Pele piešķiebj savu mazo galviņu.

- Mēs tik un tā nevaram viņus nogalināt, - Trejsauļu Dūja Tīna nogroza galvu un tad pēkšņi ap visiem siteoniem uzslej savu elektro lauku.

- Tā mums nenāksies ķengāties ar tiem mērgļiem, - meitene paskaidro.

Atzinīgi pamāju un tad sāku saspringti domāt, uzķērusi galvā sīku domu.

- Elementi, - noelšos.

- Ko? - Rēgu Vulkāns pārvaicā.

- Elementi, - atkārtoju un noriju siekalas, - viņi zināja.

Tā kā neviens mani nesaprot, uzburu sev blakus ūdens peļķi, kurā ar krāsainām ūdens strūkliņām attēloju elementu rakstus, ko viņi veidoja vakarā, pirms Pilnmēness, pirms mēs nākamajā dienā devāmies mežā.

- Redzat, - norāda ar pirkstu uz sarkano strūkliņu, kas atdalās no pārējiem, - tā ir Ledus Magone un tā, - parādu uz zaļo zibsnīti, kas dodas pakaļ sarkanajai un atgriež pie pārējiem elementiem, - ir Sjū.

Elpu aizturējusi, gaidu tālāko.

- Un te tas ir, - satraukti nočukstu, kad no elementu virpuļa atdalās zaļais zibsnis, - Sjū mirst...

Noriju asaras un tad manā vietā turpina Ledus Magone.

- Pārējie elementi dodas viņai pakaļ.

Absolūtā klusumā pārmaiņus skatos te uz Ledus Magoni, te uz Nāves Durkli. Nemaz neapjaušot, klusībā vienojamies.

Piepeši visi trīs esam pielekuši kājās un metamies uz Trejsauļu Dūjas Tīnas radītajiem siteonu krātiņiem.

Meiča ir pastrādājusi labi, pat pārāk, jo es aizslīdu prom gandrīz acumirklī. Es zinu, kā ir tad, kad mirst. Reiz jau esmu bijusi aizsaulē. Tiesa, uz dažām sekundēm – klīniskā nāve. Mani atgrieza dzīvē gandrīz uzreiz.

***

Atveru acis un redzu baltumu. Tas sniedzas cik vien tālu iespējams. Zeme ir balta, debesis arī.

- Sidrabtauriņ? - atskan pārsteigta balss un manā redzeslokā iesteidzas Sjū.

Pasmaidu – meitene ir visa baltā. Vien viņas medus zeltainie mati vējā plīvo.

- Ko tu te dari? - Sjū nesaprot un es apskauju savu labāko draudzeni.

- Čau, Sjū, - ierunājas Ledus Magone un pēc brīža šajā baltajā pasaulē parādās arī Nāves Durklis.

- Kāpēc jūs visi esat šeit? - nesaprot Sjū.

- Nācām tev pakaļ, - Ledus Magone smaida.

- Bravo, - pa zilbēm noskaita un mums pievienojas Vilkace. Biju gaidījusi vecāku meiteni, drīzāk jau jaunieti, bet ne jau mazu, tumšmatainu laumiņu ar bedrītēm vaigos. Vilkacei vēl ir maza bērna apaļie vaidziņi!

- Kā jūs tagad domājat tikt atpakaļ? - gars skeptiski pavaicā, - Ja nepamanījāt, jūs esat beigti.

- Un tomēr arī dzīvi, - ierunājas kāda klusa un nosvērta balss un klāt pienāk aptuveni divdesmit gadus veca meitene.

Noelšos – viņu es redzēju mēnesī – tātad viena no iepriekšējā elementu četrinieka.

Vilkace bijīgi atkāpjas, dodot ceļu vēl vienai divpadsmit gadīgam meitēnam, garam, izstīdzējušam pusaudzim un pieaugušam vīrietim ar melnu kazbārdiņu.

- Vai esat gatavi? - vīrietis nopietni apvaicājas un Sjū iešķībi paskatās uz Vilkaci, kas, derdzīgi smaidot, pamāj ar galvu.

Man pie pleca pieduras roka un, satrūkusies pagriežos, pamanot gadus astoņpadsmit vecu jaunieti ar īsiem, spurainiem matiem.

- Un tu? - viņa pavaicā Likteņupes Rožlapiņas balsī.

Pašķielējusi sāņus pamanu, ka Nāves Durklim roku uz pleca uzsit vecs vīrs, kam acis atzinīgi mirdz. Tā ir tādas pašas kā Durklim.

Ledus Magone izskatās kā nepieņemtā un pie viņas piedejo vidēja auguma meitene, kuras senčos noteikti ir aziāti.

- Tu esi pierādījusi sevi kā īstena Treismēne, - meitene atzinīgi pasmaida, - un es varu doties atpakaļ kopā ar tevi.

Ledus Magone izskatās tā, it kā Ziemassvētki būtu pienākuši par pusgadu ātrāk un es neviļus iesmejos.

- Jūs nākat? - ievaicājas vecais elementu četrinieks, saliekot plaukstas vienu virs otras.

Sjū uzliek virs tām arī savējo, bet Vilkace uzliek savas plaukstas uz meitenes pleciem. Labi, ka Sjū ir samērā īsa.

Pievienoju arī savu plaukstu un tai virsū uzgulst Nāves Durkļa. Pār muguru pārskrien sīkas trīsas un pēc Nāves Durkļa noslēpumainā skatiena saprotu, ka puisis ir to pamanījis.

Nosarkstu un vēroju, kā savu plaukstu virs visām uzliek Ledus Magone.

Gandrīz vienlaicīgi visi izsaucam savus elementus un balto pasauli izrotā krāsas. Tās apvijas ap mums un iepriekšējais elementu četrinieks iekliedzas. Tagad saprotu, ka viņi ziedoja savas garu dzīvības, pārvērsdamies par neko. Tas ir tik... cēli.

Pamanu, ka atgriežos savā ķermenī un pēc mirkļa sajūtu dunam sirdi. Pirms atveru acis, ļaujos mirklim.

Esmu gatava sākt cīņu no jauna...