Vilkace 3.nodaļa7

Sveiki visiem, te atkal es! ;DD

Un arī turpinājums manam garadarbam. (Sākumu meklē http://www.spoki.lv/narami)

Lasi un izbaudi!

Droši rakstat komentāros savas domas par šo darbu!

Atvainojos par kļūdām!

P.S. Neesmu nekāda profesionāle, rakstu sava prieka pēc

...

Vecajo padome

Vecajo padomes vigvams atrodas Rituālu apļa ziemeļu daļā. Tas ir pats pirmais pa labi no egļu alejas sākuma. Palūkojoties vien uz Vecajo padomes vigvama pusi, kuņģis sāk neomulīgi gorīties, it kā mani izsauktu pie tāfeles matemātikas stundā (domāju stabils divnieks der par pierādījumu tam, ka matemātikas formulas ir un paliks astotais pasaules brīnums manām smadzenēm).
- Neuztraucies, tas nebūs nekas briesmīgs, - Flo pasmaida. Domāju, jāsāk pierast, ka viņai labi izdodas uzminēt manas domas.
Pie Vecajo vigvama jau pulcējas vilkaču bariņš.
- Arī viņi ir jauniņie, - Vēja Dziesma Flo paskaidro, - tāpēc nebūsi vienīgā, kam visu nāksies iepazīt no jauna.
Tas tik tiešām nomierina manus saspīlētos nervus.
- Pagaidīsi tepat? - pavaicā Flo un manu atbildi nesagaidījusi iesoļo Vecajo Padomes teltī.
Tikko Flo ir prom, pie manis pienāk vidēja auguma meitene ar vienkārši dievīgiem, gariem, kastaņbrūniem matiem. Viņa nostājas manā priekšā un, piešķiebusi galvu, nopēta mani no galvas līdz kājām.
- Tātad arī tu esi no šī mēneša jauniņo partijas, - meitene ierunājas skanīgā soprānā.
- Tā sanāk, - atbildu un uzsmaidu. Tad palūkojos meitenei pār plecu, - cik tad mēs šeit esam?
- Piecpadsmit, - nekavējoties tieku informēta, - visi saka, ka šis esot bijis labs ķēriens. Parasti izdodas salasīt labi ja astoņus dzīvotspējīgos vilkačus.
Nespēju neieplest acis. Tas skuķis gan ir viszinošs!
- Starp citu, mani sauc Amēlija Vaista, - meitene pasniedz plaukstu.
- Sjūzena Stīvensa, - pasniedzu pretī savējo, - priecājos iepazīties.
Amēlija pasmaida. Saprotu, ka man šī meitene sāk iepatikties. Vēlos pavaicāt vēl ko, taču no Vecajo padomes vigvama iznirst Flo slaikais stāvs. Viņa pamāj ar roku un pazūd atpakaļ. Es un Amēlija esam pirmās, kas sper soli vigvamā un paliek mutēm vaļā.
Arī šis vigvams ir košs un rakstains. Un tomēr tam piemīt sava tāda kā maģiska aura. Centrā ir iedegts neliels ugunskurs pie kura stāv vecs vīrs ar koka nūju. Aiz viņa pulcējas vēl pieci vīri sirmām bārdām un Vēja Dziesma Flo, no kuras acīm pazudis viss draiskais dzīvesprieks. Tagad Flo izskatās nāvīgi noskaņojusies kādam īpašam uzdevumam.
Vecais vīrs pamāj, lai sasēžamies puslokā ap ugunskuru. Tad kājās pieslejas druknas miesasbūves sirmgalvis. Ja godīgi, mūsdienu papīrs un pildspalva viņam diez ko nepiedien. Mazliet pat gribās izraut šīs mūsdienīgās lietas viņam no rokām un iedot senu pergamentu, tintnīcu un rakstāmspalvu.
- Vilhelms Fredijs, - neskanīgā, vecišķā balsī noskandē vīrs un kājās pieceļas kalsns pusaudzis ar biezu stiklu brillēm pa labi no manis. Par Frediju nosauktais piesoļo tuvāk ugunskuram. Tad pieceļas Flo un stingri uzliek roku zēnam uz pleca, liekot nomesties ceļos. Valda neveikls klusums un piepeši Flo strauji izrauj no Fredija pakauša matu šķipsnu. Tālāk viņa to padod tam pašam vecajam vīram, kas aicināja mūs pie ugunskura.
Sirmais Vecajo padomes loceklis sāk skaitīt kaut ko man nesaprotamā valodā un ceremoniāli iemeta Fredija matu šķipsnu liesmās. Tad vīrs, kurš pieteica Frediju, noņem savu ādas apmetni un uzmet to ugunskuram.
Es aizturu elpu un gaidu, ka apmetnis uzliesmos, taču tā nenotiek – no ugunskura sāk celties vien biezi, melni dūmi. Tie neplūst slaidā grīstē kā tas pieklātos būt, bet gan veido tumšus, aprautus ķeburus.
Izskatās, ka Vecajo padomei tas daudz ko izsaka, jo viņi nenolaiž acis no dūmiem un klusi murmina.
Piepeši dūmi noplaka un apmetņa īpašnieks atsedza ugunskuru, kas tūlīt atsāka degt ar spožu liesmu.
- Austrumupes ērgļacs, - savā īpatnējajā balsī noskandē pirmais Vecajo padomes vīrs un Fredijs... tfu! Austrumupes ērgļacs, atgriezās savā vietā.
Ar nākamo jauno vilkaci – apaļīgu sārtvaidzi Mariannu Vinteru notika tāpat, tikai viņai dūmos Vecajo padome izlasīja vārdu Pusnakts Tauriņš.
Šķita, ka viss sāk notikties arvien ātrāk un ātrāk. Dažreiz es vairs pat īsti neklausījos, kurš tiek saukts. Gar ausim paslīdēja daži tādi jauno vilkaču vārdi kā: Kalnupes Dzintars, Dižais Ozolūpis, Šķielace Lapsa, Pērļasara Lūsija...
Kad izdzirdēju Amēlijas vārdu ieinteresēta izslējos. Meitene centās izskatīties nesatricināma, taču mazā balstiņa man pačukstēja, ka dziļi sirdī Amēlija ne pa jokam uztraucas.
Tomēr uztraukumam nebija pamata, jo meitene tika pie ļoti skaista vārda – Rītausmas Sidrabtauriņa.
Kad Rītausmas Sidrabtauriņa atgriezās savā vietā, es plati viņai uzsmaidīju un, man par brīnumu, agrākā Amēlija atbildēja manam smaidam un šķietami aizmirsusi par apkārtējiem, parādīja paceltu labās rokas īkšķi.
Tad pienāca mana kārta.
- Stīvensa Sjūzena, - es piecēlos un sajutu, ka kājas pārvērtušās želejā. Sirds strauji sitās un kuņģis uzsāka salto maratonu.
Sajutos daudz drošāk, kad Flo uzlika man roku uz pleca un pirmo reizi šī rituāla laikā pasmaidīja. Nometos ceļos un pieliecu galvu, lai Flo var izraut man matu šķipsnu un biju pārsteigta, kad atklājās, ka tas nemaz nesāp.
Kad manus matus iemeta ugunī un uzlika pa virsu apmetni, es aizturēju elpu. Teju, teju atklāsies, kā mani sauks visu manu atlikušo mūžu.
No ugunskura pacēlās viens vienīgs dūmu mākonis. Tas izstiepa garas vērpetes kā taustekļus un tikai tad izplūda. Domāju, ka manas acis izsprāgs no dobuļiem.
Vecajo padome uzmeta viens otram pārsteigtus skatienus un manas aizdomas, ka kaut kas nav lāgā apstiprinājās. Tad Flo pamāja ar galvu manā virzienā un Vecajo padomes vīrs paziņoja:
- Vilkace...