Sveiki visiem, te atkal es! ;DD
Un arī turpinājums manam garadarbam. (Sākumu meklē http://www.spoki.lv/narami)
Iepriekšējā nodaļa http://www.spoki.lv/literatura/Vilkace-28nodala/502295
Lasi un izbaudi!
Droši rakstat komentāros savas domas par šo darbu!
Atvainojos par kļūdām!
P.S. Neesmu nekāda profesionāle, rakstu sava prieka pēc
....
ūdens un uguns
- Tā... tā nevar būt patiesība! - sašutusi iebrēcas Rītausmas Sidrabtauriņa un draudzenes acis piepildās asarām.
Es biju nolēmusi izstāstīt draudzenei visu par Nāves Durkli un mani, taču tagad es to nožēloju.
Rītausmas Sidrabtauriņa izskatās pēc bēdu sagrauztas pelnu čupiņas un es neriskēju pieiet draudzenei klāt un viņu apskaut.
Pēc pusstundas nežēlīgas asaru izliešanas un lāstiem, Rītausmas Sidrabtauriņa sāk nomierināties un šņuksti pārgāja vieglās, saraustītās elsās.
- Visi vīrieši ir cūkas, - ar delnas virspusi notraukusi asaras, draudzene izmet šo tik nodrellēto frāzi.
Viņa apņēmīgi savelk seju un pielec kājās.
- Ejam uzmeklēt to maitas gabalu, - viņa saka un sažņaudz rokas dūrēs, - Es izstājos no bara!
Tad draudzene brīdi apdomājas un papurina galvu.
- Nē, es viņam neko neteikšu, - Rītausmas Sidrabtauriņa sakrusto rokas, - es vienkārši viņu ignorēšu!
Klusi aplaudēju un draudzenes sejā iezogas smaids. Es pasniedzu meitenei vienu no pēdējiem Snickers batoniņiem un meitene pastiepj roku, lai to paņemtu.
Piepeši Rītausmas Sidrabtauriņa un sarauc seju. Labu laiku viņa blenž nekurienē un tad, mainoties sejas izteiksmēm, sāk zibēt draudzenes acis. Šķiet, ka meitene ar kādu domās sarunājas.
Manām domām pieslēdzas Vilkace un viņa metas mana prāta dzīlēs, lai iemītu takas, par kuru eksistenci man nav ne jausmas.
Šoreiz cenšos neatpalikt no Vilkaces un gara acīm pamanu vien melnu tumsu.
Rožlapīt? Vilkace iesaucas un es izdzirdu, kā blakus viņai kaut kas sāk pulsēt.
Vilkace, pulsējošais objekts pieņem man nesaskatāmu tēlu un metas Vilkacei ap kaklu, ja tu zinātu, cik ilgi es gaidīju šo brīdi!
Cenšos apjēgt, kas tagad notiek un tad pavisam lēnām pār mani nāk atklāsme – Rītausmas Sidrabtauriņa ir kļuvusi par nesēju garam, ko Vilkace nosauca par Rožlapīti.
Sajūtu, ka abi gari nav divi vien. Kaut kur turpat stūrī nolīdusi ir vēl kāda radība.
Sidrabtauriņ?! piesardzīgi apvaicājos un sajūtu smaidu.
Sjū? tikpat nedroši ievaicājas Rītausmas Sidrabtauriņa un izplūst smieklos, Vai tas tik nav forši – mēs sarunājamies telepātiski!
Kautrība, nedrošība un nelielās bailes pamet mani acumirklī un es pievienojos smējējai.
Tad acis lēnām pierod pie tumsas prātā un es manu, ka visapkārt ir blāva dažādu krāsu pasaule.
Pārsteigumā iesvilpjos un šī skaņa iekrāsojas blāvi violeta un sīkiem vilnīšiem aizlēkā nekurienē.
Laipni lūgtas domu pasaulē, biju pavisam aizmirsusi par Vilkaci un tās otras esksitenci.
Kas esi tu? veltu jautājumu garam, kas izstaro maigu, mierīgu, pērļainu gaismu.
Likteņupes Rožlapiņa, saņemu atbildi, kas graciozi izvijas tumsā, Vilkaces labākā draudzene, vai ne?
Vilkace iesmejas un šķiet, ka apkampj Likteņupes Rožlapiņu.
Jums jāiet, Vilkace izgrūž mūs atpakaļ realitātē, kur sadzirdam raga skaņu, kas aicina iet uz Cīņas klubu.
Šodien ir pieci kavētāji. Viens no viņiem ir no jaunās grupas. Viņam arī pirmajam jāizvēlas pretinieks. Trīcošs un drebošs puisi neveikli norāda uz savu grupas biedru.
Cīņa ir īsa un neveikla, jo abi puiši ir iemācījušies vien izvairīšanos. Beigu beigās viņi atmet visas vilciskās cīņas prasmes un kaujas kā parasti cilvēki. Kavētājs uzvar.
Ar Rītausmas Sidrabtauriņu esam pametušas savu ērto vietu tik tālu no arēnas un tagad sēžam aptuveni vidējā rindā, kurā garlaikojoties noskatāmies vēl trīs cīņas.
Kā pēdējā arēnā lepni iesoļo Ledus Magone un atmet matus.
- Tātad viņa jau daudz maz prot pārvaldīt uguni, - noburkšķu, zinot, kāpēc meitene ir arēnā. Viņas mērķis ir ierādīt man manu vietu – pie viņas kājām. Apņēmīgi samiedzu acis un pa sīkajām spraudziņām glūnu uz Ledus Magoni, kuras seja iezalgojas kā trīsgadīgam bērnam Ziemassvētkos.
Pēkšņi sastingstu.
Ledus Magone zina, ka es arī pārvaldu tīro elementu. Viņa noteikti zina, ka es cīnījos un uzvarēju Rēgu Vulkānu. Viņa zina, ka Rītausmas Sidrabtauriņai nav spēju...
Šausmu priekšnojautas pilnām acīm noskatos, kā Ledus Magones pirksts norāda uz Rītausmas Sidrabtauriņu.
- Atkal, - draudzene garlaikoti nožāvājas, taču manu, ka viņa slēpj uztraukumu nu bailes. Rītausmas Sidrabtauriņa pieceļas kājās un vēl cēlāk par Ledus Magoni iesoļo arēnā.
Klusi sev nozvēros izmantot jebkādas savu spēju izpausmes, lai pasargātu draudzeni no liesmām, kas, nešaubīgi tiks izmantotas, zinot Ledus Magoni.
Cīņa sākas. Ledus Magone nepārvēršas. Viņa brīvi nokar rokas gar sāniem un tās uzliesmo. Daudzi pārsteigumā un šokā iekliedzas. Es cieši sakniebju lūpas un saspringstu.
Rītausmas Sidrabtauriņa ieņem kaujas pozīciju, gatavībā nekavējoties izvairīties. Tieši to arī meitenei nākas darīt, jo Ledus Magone raida viņas virzienā uguni, kas kā čūska vijas pretī Rītausmas Sidrabtauriņa.
Draudzene ieskrienas pretī liesmai un tad veic augstu palēcienu. Ledus Magone to nav gaidījusi un Rītausmas Sidrabtauriņa izmanto pārsteiguma momentu, lai ātri pārvēršoties par vilku, dziļi iekostu meitenei kājā.
Ledus Magone iebrēcas un sabrūk, saķerdama cietušo kāju. Rītausmas Sidrabtauriņa atlec malā un saliekusies pieņem atpakaļ cilvēka veidolu.
Pat no savas vietas perfekti redzu, ka Ledus Magones acis iegailējas nevaldāmā niknumā un meitene raida Rītausmas Sidrabtauriņai virsū kaut ko līdzīgu uguns bumbai. Draudzene vien pēdējā brīdi paspēj palekt malā un uguns izčūkst, saskaroties ar vēso zemi.
- Sargies! - iekliedzos un tikai tagad apjēdzu, ka esmu pielekusi kājās.
Bažīgi vēroju, kā draudzene lēkā šurpu turpu, lai izvairītos no Ledus Magones mestajām uguns bumbām.
Tad es apņēmīgi aizveru acis un atbrīvoju prātu.
Paceļot plakstiņus, uzmanību pievēršu vien Ledus Magonei, kas sēž zemē, asinīm plūstot no savainotās kājas.
Koncentrējos uz zemi zem meitenes kājām un sāku to šūpināt. Pavisam viegli, tikai tik daudz, lai meitene justu, ka iesaistos arī es.
Un Ledus Magone to jūt. Meitenes acis uz mirkli ieplešas un tad viņa atsāk uzbrukums Rītausmas Sidrabtauriņai ar divkāršu sparu.
Iekožu lūpā un domāju, tad lieku, lai zem Ledus Magones pretīgās pēcpuses izdīgst asi ērkšķu krūmiņi. Es zinu, ak man izdodas, jo meitenes acis pieplūst sāpju asarām un viņa uz mirkli samiedz acis.
Tomēr es novērtēju Ledus Magoni par zemu – nikni iebrēcoties, meitene izveido augstu un ārkārtīgi bīstamu uguns mūri, kas neganti sprēgājot virzās uz Rītausmas Sidrabtauriņas pusi.
Ugunij nav iespējam pārlekt pāri. No tās nav iespējams arī izvairīties. To nav iespējams arī apturēt.
Es zinu, ka kliegšu reizē ar Rītausmas Sidrabtauriņu.
Un tad notiek brīnums...
