Sveiki visiem, te atkal es! ;DD
Un arī turpinājums manam garadarbam. (Sākumu meklē http://www.spoki.lv/narami)
Lasi un izbaudi!
Droši rakstat komentāros savas domas par šo darbu!
Atvainojos par kļūdām!
P.S. Neesmu nekāda profesionāle, rakstu sava prieka pēc
P.P.S. Nolēmu izpatikt ķengaroo un visiem pārējiem, kas gribēja vēl vienu nodaļu :D
P.P.P.S. Tikai nenositiet mani, ja nepatīk!!!
...
Elementu dāvana
- Tā, laikam vairāk nekur nekas nav palicis, - Rītausmas Sidrabtauriņa atkāpjas, lai aplūkotu veikumu. Kamēr visi ir pusdienās, mēs, cik vien ātri varam, savācam visus efeju ziedus.
- Arī man tā šķiet, - esmu nogurusi un mans kurkstošais vēders neliek man mieru. Par laimi, Nāves Durklis teica, ka nomedīs kaut ko arī priekš mums
Kā tu vari to izturēt?! iebrēcas Vilkace un es klusībā noskaitu līdz desmit.
AIZVERIES! domās norūcu.
Tikai tad, ja iesi paēst! manī iekšā viss sāk vārīties.
VAI TU, VELNS PARĀVIS, NEVARI APKLUST UN LIKT MANI MIERĀ?! kārdinājums atrast kaut ko, pret ko atsist galvu ir liels.
Man par laimi, Vilkace vairāk sarunu neturpina.
Pēcāk Rītausmas Sidrabtauriņa dodas sameklēt Nāves Durkli, bet es ieeju vigvamā atvilkt elpu.
Aiz gara laika sāku rakāties pa nieciņu kasti un pārcilāju savas mantas. Ik katra saistās ar kādām patīkamām atmiņām un pavisam nejauši atrodu kādu kaklarotu. Tā ir vienkārša sudraba ķēdīte ar baltu gliemežvāciņu.
Manām smadzenēm atkal ir pieeja atmiņām par Pīteru, tas ir – Rēgu Vulkānu un kaut kur krūtīs sagrozās mazs greizsirdības kriksītis.
Apguļos uz muguras un cenšos izprast, ko es īsti jūtu pret Rēgu Vulkānu. No cilvēka atmiņu perspektīvas skatoties, man viņš joprojām nav vienaldzīgs, taču, kad iedomājos Rēgu Vulkānu kā vilkaci, manās dzīslās izlīst riebums.
Piedod! manī nedroši ierunājas Vilkace, Es esmu tā, kurai viņš nepatīk.
Tas ir, kā? vaicāju, No sākuma jau tu nebiji manās domās.
Tas ir sarežģīti... saka Vilkace, rūpīgi izvēloties vārdus, ar kuriem man izskaidrot, Kopā ar tevi es biju jau no paša sākuma, tikai es nespēju ar tevi sarunāties. Pirms garam tiek dota iespēja sazināties ar savu nesēju, nesējam ir jāveic kāds uzdevums.
Kādu brīdi apdomāju Vilkaces teikto, lai gan man nepavisam nesimpatizē man dotais apzīmējums – nesēja.
Un mans uzdevums bija...?
Atšifrēt elementu vēstījumu, Vilkace pabeidz un tad viegli iesmejas, toties tagad tu vismaz ar mani esi ar mieru sarunāties.
Tikai nesaceries par daudz, brīdinu, man tikai palika galvas žēl.
Vilkace vēlreiz iesmejas un tad apklust. Jūtu, ka viņa uz brīdi ir atstājusi mani vienu ar savām domām.
Vigvamā atgriežas Rītausmas Sidrabtauriņa. No meitenes burtiski plūst aizkaitinājums.
- Kas noticis? - painteresējos un draudzene man pamet ar mazu, beigtu zaķēnu.
- Tas ir viss, ko tas murmulis priekš mums nomedīja, - Rītausmas Sidrabtauriņa šņāc. Aplūkoju “lielo” medījumu. Priekš manis tur ir labi ja viens kampiens.
- Un kad es viņam pajautāju, kāpēc tik mazs, - draudzene dusmās trīc, - viņš uzrūca man un teica, ka tad nevajag rūpēties par kaut kādu sūdvaboli, bet pašām domāt par ēdamo.
- Kopš kura laika tad Rēgu Vulkāns skaitās sūdvabole? - interesējos.
- Kopš brīža, kad viņš nolēma pamest baru, - Rītausmas Sidrabtauriņa atbild un apsēžas uz sava guļammaisa.
Manī iekšā viss sagriežas. Tātad Ledus Magone ir uzsākusi Rēgu Vulkāna medības.
Paveros lejup, kur manās plaukstās dus Rēgu Vulkāna dāvinātā kaklarota un tad pieņemu lēmumu.
Rēgu Vulkāns var apvainoties uz mani, cik tik grib, taču nevienam, it īpaši Ledus Magonei, es viņu neatdošu!
- Nu labi, - Rītausmas Sidrabtauriņa atkrīt uz muguras, - atgriežamies pie mūsu aktuālās tēmas – tas sasodītais elementu vēstījums.
Paņemu no galda grāmatu, ko Rītausmas Sidrabtauriņa atrada bibliotēkā un lēnām pāršķiru lappuses.
- Siteoni ir radījumi, kas jau gadsimtiem ilgi ir apspieduši pārējās maģiskās būtnes. Visus, kas nav pakļāvušies, viņi ir iznīcinājuši, - nolasu draudzenei priekšā rindu no pirmās lappuses.
- Tik daudz jau var noprast, - Rītausmas Sidrabtauriņa skatās griestos.
Šķiru tālāk.
- Siteonu visvārīgākā vieta ir kakls. Šie nezvēri ir ārkārtīgi smagi un, ja tiem izdodas uzkāpt kādam virsū, tad izdzīvo vien katrs desmitais vilkacis.
Rītausmas Sidrabtauriņa ieinteresēta pieraušas sēdus.
- Siteonu lielākā priekšrocība ir lielais svars un hipnotizējošais skatiens, kas var paralizēt pat uz piecām minūtēm.
- Tātad, cīņā ar to siteonu tev ir beigas, - Rītausmas Sidrabtauriņa drūmi secina.
Pamāju un pametu grāmatu draudzenei.
Līdz pat vakara rituālam lasām grāmatu.
- Es tikai nesaprotu, kad tie siteoni parādīsies? Kāpēc, viņi parādīsies? - saku, kad ejam uz Rituālu apli.
- Viņi izmantos durvis, lai radītu haosu, - Rītausmas Sidrabtauriņa nočukst un paskatās uz mani, - viņi parādīsies, nākamreiz, kad mēs iesim cauri Plīvuram, pilnmēness naktī. Viņi grib pakļaut arī paralēlo pasauli.
Uzmetu draudzenei mocekles skatienu.
- Un pagaidām mēs esam vienīgās, kas to zin, - nopūšos.
Neesat gan, ierunājas Vilkace, arī pārējie gari zina par draudošajām briesmām un ir brīdinājuši savus nesējus.
Kādā veidā? vēlos zināt.
Gari ir spējīgi savā starpā sazināties, skaidro Vilkace, to sauc par domu apmaiņu.
- Khem, - palūkojos uz Rītausmas Sidrabtauriņu, - Vilkace teica, ka arī pārējie, kas ir nesēji, - saraucu degunu izrunājot šo vārdu, - ir lietas kursā.
- Tad beidzot esi beigusi ārdīties, - draudzene ir atvieglota.
Ieņemam vietas Rituālu aplī.
Elementi šoreiz pārāk ilgi debesīs nevirpo. Viņi izveido vienu vienīgu hieroglifu, ko atkārto vairākas reizes.
- Dāvana, - Rītausmas Sidrabtauriņa pačukst tulkojumu.
Kā pirmais elements caur manām rokām izskrien ūdens, kas liek gatavoties milzu vilnim.
Tad nāk zeme, kas liek cīnīties par savu sapni. Un acu priekšā uzvirmo Rēgu Vulkāna seja ar neaprakstāmi zilajām acīm.
Trešā ir uguns. Tā lūdz nerīkoties par strauju.
Kā pēdējais elements nāk vējš, kas vairs nelūdz pasteigties, bet gan cīnīties. Man stāties pretī viesulim, man ir jākļūst par daļu no viesuļa.
Tad elementi atkal uzvijas debesīs, lai nolītu lejā kā sīks krāsainu dzirkstelīšu lietus.
Jau taisos slieties kājās, kad sajūtu vēl kaut ko.
Tāds kā sīks dūriens dziļi manā zemapziņā un tad sirdī ieveļas silts kamols, kas izstiepj siltus taustekļus pa visām dzīslām. Es atminos siltās vasaras dienas, zaļo zāli parkos un neskaitāmās puķes, kas ik gadu uzziedēja pie mājas lieveņa un dārzos.
Tad atkal sajūtu varavīksne noplok un, paraugoties lejup, pamanu, ka pie manām kājām ir uzziedējusi maza neaizmirstulīte.
Mīļumiņ, man galvā ierunājas Vilkace, tagad tu esi viena no elementu apdāvinātajiem. Esi sveicināta Idizo kārtā...
