Sveiki visiem, te atkal es! ;DD
Un arī turpinājums manam garadarbam. (Sākumu meklē http://www.spoki.lv/narami)
Lasi un izbaudi!
Droši rakstat komentāros savas domas par šo darbu!
Atvainojos par kļūdām!
P.S. Neesmu nekāda profesionāle, rakstu sava prieka pēc
...
Slēptais ziņojums
No rīta pamostas spirgta kā pavasara vējiņš un pirmais, ko manas smadzenes liek manīt ir svaigas gaļas smarža vigvamā.
Pieraušos sēdus un izberzēju acis. Ugunskura otrā pusē Rītausmas Sidrabtauriņa jau čāpstina.
- Tev nu gan ir miedziņš, - draudzene ieskatās rokaspulkstenī, - priecājies, ka šodien nav mācibu, guļava.
Kaut ko nesaprotamu noburkšķu un Rītausmas Sidrabtauriņa iesmejas.
- Nāc brokastīs, - meitene aicina un pasniedz man gaļas gabalu.
- Tātad šodien mācību nav? - pārvaicāju, lai būtu droša, kad neesmu pārklausījusies un draudzene papurina galvu.
- Super, - nosaku un atlaižos pret mazu koka galdiņu sev aiz muguras.
Paga! Piepeši Izslienos kā sadzelta. Kopš kura laika mums vigvamā ir galds?
- No kurienes tas šeit uzradās? - norādu uz jauno vigvama iemītnieku.
- Es taču teicu, ka tu pārāk ilgi gulēji, - Rītausmas Sidrabtauriņa parausta plecus.
- Tu pati to uztaisīji? - nespēju noticēt.
Draudzene viegli piesarkst.
- Nu tu dod vaļā, - novelku, - ielauzies veikalā, uztaisi īssavienojumu, uzbrūc apsargam, bez sirdsapziņas pārmetumiem aplaupi veikalu un tagad vēl galdu uzmeistaro. Ar ko vēl tu mani pārsteigsi?
Rītausmas Sidrabtauriņa pasmaida.
- Paklau, - paliecos uz priekšu, - no kurienes tu esi?
Draudzene saviebjas, jo, acīmredzot, par to atcerēties viņa netīk.
- Agrāk dzīvoju ciematā ne pārāk tālu no Losandželosas, - Rītausmas Sidrabtauriņa lēni iesāk, prātā ātri pārcilādama, ko man stāstīt, ko ne, - man tēvs bija galdnieks. Es varēju stundām ilgi sēdēt viņa darbnīcā un vērot, kā tēvs strādā. Kad biju lielāka, viņš mazliet pamācīja mani savā amatā.
- Kad man nesen bija palikuši vienpadsmit gadi, tēvs cieta ugunsgrēkā – bija aizdegusies darbnīca, kamēr viņš tur maliet snauduļoja, - draudzenes seja iegūst bezgala bēdīgu izteiksmi, - pēc pāris mēnešiem mamma atrada sev citu vīrieti un viņi apprecējās. Viņš bija cūka...
Ieinteresēta gaidu turpinājumu.
- Beigu beigās es to visu nevarēju paciest un aizbēgu no mājām, - Rītausmas Sidrabtauriņas sejā parādās apmierinājuma pilns smaids, - man izdevās pievienoties vienam bezpajumtnieku bariņam un tur arī iemācījos visādas viltības...
Gandrīz kļūstu skaudīga – Rītausmas Sidrabtauriņai ir tik bagātīga dzīves pieredze.
- Labs ir, - draudzene pielec kājās, - laiks padarīt šo vietu mājīgāku!
Pirmais, kam atrodam vietu ir galds. Jāsaka, ka draudzene ir krietni labi pie tā pastrādājusi. Protams, veikalā nopērkamajiem tas pat tuvumā nestāv, bet galda funkcijas pilda ļoti labi.
Tālāk mēs uz zemes izklājam segu un izberam uz tās mūsu vakardienas guvumu. Tad mēs sākam iedalīt kastes: vienu našķiem, nieciņiem un kancelejas precēm, otru – mazāk vajadzīgiem apģērba gabaliem.
- Ei tu nost, - Rītausmas Sidrabtauriņa atrod manu veco, gaiši violeto mētelīti, - cik skaists!
- Vari paturēt sev, - paraustu plecus un draudzene sajūsmā uzvelk jauno apģērba gabalu mugurā. Jāatzīst, ka viņai tas piestāv daudz labāk nekā man.
Pati atrodu savu mīļo dzelteno džemperīti ar pusgarām rokām un mūžvecos, bet vēl joprojām labā stāvoklī esošos džinsus.
- Kas tad tas? - Rītausmas Sidrabtauriņa atrod kādu vecu adītu džemperi, kas nebūt neietilpst kategorijā “meiteņu apģērbs”. Kā apmāta pielienu draudzenei tuvāk un izņemu no rokām džemperi.
Galvā sagriežas atmiņu virpulis un es pārsteigumā nostenos. Kad atkal atgūstu skaidru prātu, paveros uz Rītausmas Sidrabtauriņu un liegi pasmaidu.
- Es atceros, - nočukstu it kā atklājot draudzenei noslēpumu.
- Tiešām? - Rītausmas Sidrabtauriņa pieliecas man tuvāk.
Pamāju un turpinu: - es viņu pazinu jau veselu mūžību. Labu laiku bijām labākie draugi un tad jau bijām pāris, - sapņaini nosaku un tad jau paveras vārdu plūdi un es stāstu visu kopā piedzīvoto.
- Forši, - draudzene beigās nosaka, jo sāk mazliet garlaikoties, - tagad tu visu atceries un būs happy end, taču vispirms, domāju, ka vajadzētu te ieviest kārtību.
Piekrītoši pamāju un nolieku džemperi malā. Pēc nieka pusstundas mūsu vigvams ir ieguvis tik mājīgu paskatu, ka bez maz vai sirds kūst.
- Kā tu domā, kurš ir labāks – šis zaļais vai tomēr melnais? - Rītausmas Sidrabtauriņa neizlēmīgi cilā bezpiedurkņu vestīti un pieguļošu T-kreklu. Es tikām sēžu uz galda un šķirstu Seno Zīmju grāmatu.
- Sjū! - draudzene asi uzsauc un es steidzīgi pievēršos viņai, noliekot grāmatu malā.
- Tas zaļais, - pēc brītiņa iesaku un Rītausmas Sidrabtauriņa īsi pasmaida un pamet T-kreklu man.
Veiksmīgi saķeru tumšo apģērba gabalu un iemetu kastē zem galda, taču liecoties atpakaļ nejauši gadās aizķert Seno Zīmju grāmatu un tā nokrīt zemē.
- Nē! - reizē ar draudzeni iesaucos. Grāmata nokrītot atveras pavisam citā lappusē.
- Lieliski, - pukstu un paceļu nelaimīgo grāmatu, - tagad mums vēl būs jāmeklē, kur...
Apraujos, jo pamanu zīmi, kas tiešām atbilst vienai no tām, kas rotā Rītausmas Sidrabtauriņas delmu.
- Sidrabtauriņ, - nenovēršu acis no grāmatas it kā zīme varētu pagaist. Pavisam drīz man blakus uz galda piesardzīgi apsēžas Rītausmas Sidrabtauriņa, - skaties!
Draudzene brīdi pēta atvērumu un tad noliek tam blakus savu delmu. Abas noelšamies.
- Šī atbilst, - norādu uz vienas zīmes šifru, - un šī, un šī arī.
Piepeši draudzene mani apkampj un priecīgi iesaucas, - mēs esam atradušas īsto šifru!
Kā apburtas veramies grāmatā.
- Divi krusti simbolizē kara atsākšanos, - klusi saku un norādu uz vienu no zīmēm, kas rotā draudzenes delmu, - duncis vēsta, ka mūsu rindās ir nodevējs.
- Šis, - Rītausmas Sidrabtauriņa pabiksta ar pirkstu vienu no nesaprotamajiem hieroglifiem, - apzīmē ļaunu ienaidnieku, bet tas te – tā atgriešanos.
Beigu beigās ar Rītausmas Sidrabtauriņu savācam vēstījumu, ka pavisam drīz atgriezīsies sakauts ienaidnieks, kam ir sabiedrotie mūsu rindās un viņi izmantos durvis, lai radītu haosu. Tas notiks, kad ceļinieki pametīs mājas.
- Un pasaki, lūdzu, kāda te loģika? - draudzene burkšķ, - kas gan Treismēņu ciltij varētu būt par sakautu ienaidnieku un kas tās par durvīm?
Sevī vēlreiz un vēlreiz atkārtoju elementu vēstījumu un aizdomājos.
- Siteoni, - nočukstu un paveros Rītausmas Sidrbatauriņā, - tie ir radījumi, kas reiz gandrīz padarīja galu ciltij. Tolaik viņus apturēja Vilkace.
- Vai varētu būt, ka viņa nenogalināja viņus visus? - draudzene piešķiebj galvu.
Nē! sīka balstiņa man galvā ieaurojas, Es pati savām rokām piežmiedzu visus līdz pēdējam!!!
Saķeru galvu abām rokām. Kas pie velna...?
- Sjū? - Rītausmas Sidrabtauriņa viegli uzliek roku man uz pleca, - kas tev notika.
Joprojām esmu šokā par galvā izskanējušo balsi.
- Man... man šķiet, ka... ar mani runāja... Vilkace... - klusi nomurminu un cenšos izprast, vai tā bija patiesība, vai tikai iztēles auglis.
- Ko? - Rītausmas Sidrabtauriņa pārvaicā.
- Man šķiet, ka ar mani runāja Vilkace, - jau mazliet skaļāk atkārtoju un tad palūkojos uz Rītausmas Sidrabtauriņu, liekot noprast, ka es to no tiesas apšaubu.
Draudzene skaļi noelšas un iepleš acis.
- Vai tu esi droša? - viņa interesējas un es papurinu galvu.
Gribi teikt, ka es pīrāgus cepu!? noveļos no galda, Protams, ka es runāju ar Tevi!!!
Atsitu galvu pret zemi, lai izdabūtu no smadzenēm laukā uzmācīgo runātāju.
- Viņa tiešām ar tevi runā? - draudzene noslīgst man blakus, - Vareni!
Uzmetu meiteni greizu skatienu.
- Es ar to domāju Garu ceļošanu, - Rītausmas Sidrabtauriņa skaidro, - par to mēs mācīsimies šomēnes - gandrīz ik katrā vilkacī var iemājoties kāds jau aizgājušā vilkača gars. Tas parasti sniedz padomus un pasargā.
Saviebjos – man nepavisam nepatīk doma, ka manās domās ik brīdi varēs ielauzties nelūgta viešņa.
- Nu beidz taisīt tādu ģīmi! - Rītausmas Sidrabtauriņa mani iedunkā, - mums drīzāk jāizdomā kāds veids, kā uzzināt ko vairāk par tiem siteoniem.
Priekš kam tad ir izgudrota bibliotēka un grāmatas? manī atkal atskan sīkā balstiņa un es, daudz nedomājot, atkal triecu galvu pret zemi...
