local-stats-pixel fb-conv-api

Vilkace 19.nodaļa7

87 0

Sveiki visiem, te atkal es! ;DD

Un arī turpinājums manam garadarbam. (Sākumu meklē http://www.spoki.lv/narami)

Lasi un izbaudi!

Droši rakstat komentāros savas domas par šo darbu!

Atvainojos par kļūdām!

P.S. Neesmu nekāda profesionāle, rakstu sava prieka pēc

...

Pīters Laudmillers

Vējš viegli bužina matus un uzjundī visapkārt priežu skuju un rudens ziedu smaržas. Maigi novelku pirkstus pār gana svaigas kapu kopiņas krusta malu un pār vaigu norit asara.
- Vai esi pārliecināta, ka gribi to darīt? - klusi apvaicājas Rītausmas Sidrabtauriņa. Paceļu galvu un apņēmīgi pamāju.
- Viņa grib, lai es tā daru, - pārliecināti atsaku un izņemu no kabatas Diānas medaljonu, - kā gan es varu to liegt?
Klusi nopūšos un liegi noglāstu medaljona gravējumu – trīs zvaigznes un ūdenī sēdoša nimfa... Ardievu, Diāna! Dusi saldi! Uzkarinu medaljonu uz krusta un atkāpjos.
Vēl pēdējo reizi uzmetu skatienu pilnmēness apspīdētajai kapu kopiņai un eju prom.
- Un kam tās? - Rītausmas Sidrabtrauriņa norāda uz mazu, apsalušu asteru pušķīti manās rokās.
- Tēvam, - atsaku.
Tēva kaps vienmēr ir bijis glīti un kārtīgi sakopts, jo mammuks te nāk katru svētdienu. Jūtos neizsakāmi pārsteigta, ka turpat līdzās ir vēl viena kapu kopiņa.
- Sjūzena Stīvensa... Oho, tev ir piecpadsmit? - Rītausmas Sidrabtauriņa norāda uz mazu piemiņas plāksnīti.
Neticīgi pieliecos tuvāk tumšajai plāksnītei un man atkaras žoklis.
- Viņi mani ir apglabājuši? - gandrīz iekliedzos, - Bet kā? Es taču esmu šeit!
Rītausmas Sidrabtauriņa pārgriež acis.
- Labrīt, tu nāc no paralēlās pasaules, - viņa viszinīgi nosaka, - tas nozīmē, ka tu dzīvo paralēli no cilvēku pasaules, kurā tu esi mirusi. Tavuprāt, kā varēja apglabāt Diānu, ja Treismēnijā viņu, ēēē... apēda?
Paberzēju deniņus, cenšoties sagremot jaunumus
- Pilnīgs sviests, - galu galā nosaku. Nolieku uz tēva kapa puķes uz pagriežos uz iešanu, - ejam, vai arī es sajukšu prātā.
Rītausmas Sidrbatauriņa seko man.
Piepeši saklausu soļos un parauju draudzeni zem nelielas egles, kuras zari nokarājas līdz pašai zemei. Lai kas arī nāktu, viņš būtu pārsteigts, ja redzētu divas, mazliet apdriskātas pusaudzes staigājot pa kapsētu. Kādai vietējai večiņai es noteikti tā piebiedētu sirdstrieku, jo es taču it kā esmu mirusi.
- Kas par...? - meitene sāk protestēt, bet es piešauju pirkstu pie lūpām un nošņācos: - kuš!
Tad arī Rītausmas Sidrabtauriņa arī ieklausās un saprotoši pamāj ar galvu.
Nācējs ir viens un viņš nāk tieši pa taku, kas ved uz galveno un, par nelaimi, vienīgo ieeju/izeju kapsētā.
Rītausmas Sidrabtauriņa viegli paošņā gaisu un daudznozīmīgi palūkojas uz mani.
- Rēgu Vulkāns, - viņa gandrīz bez skaņas izdveš un es atkal pārbolu acis. Ko tam te vajag?
Puisis dodas mana tēva kapa virzienā. Bāc, tur taču tagad arī ir mans kaps!
Rēgu Vulkāns mirkli stāv un lūkojas uz manu kapavietu (es joprojām neticu, ka tur varētu gulēt mans otrs Es), un tad izņem no kabatas mazu nieciņu. Tas ir piekariņš ar sirsniņu – cik banāli! Puisis to uzkarina uz manas piemiņas plāksnes.
Piepeši mani pāršalc atmiņas un tikpat pēkšņi Rītausmas Sidrabtauriņa iegrūž man mutē savu roku – laikam esmu gandrīz kaut ko pateikusi. Par laimi, Rēgu Vulkāns neko nav sadzirdējis, citādi nebūtu labi.
- Kas tu esi galīgi traka? - Rītausmas Sidrabaturiņa man uzšauj pa ausi, kad puisis ir aizgājis.
- Piedod, - noburkšķu un izlienu no egles zaru apakšas. Ļauju tālām, sen pagaisušām atmiņām vadīt mani pa kapsētas takām. Galu galā nonāku pie man it kā pazīstama kapa.
- Hei, te arī ir uzkarināta sirsniņa! - iesaucas mana draudzene, - Domā, tas arī bija...?
- Es, - pārtraucu draudzeni, - tā ir manējā.
Rītausmas Sidrabtauriņa iepleš acis un pieliecas, lai izlasītu uzrakstu uz piemiņas plāksnes.
- Pīters Laudmillers, - draudzene jautājoši piešķiebj galvu uz manu pusi, - rodas kāda nojauta?
Papurinu galvu. Vārds gan ir dzirdēts, bet kādā sakarā.
- Es teiktu, ka viņš bija tavs puisis, - Rītausmas Sidrabtauriņa saka, - un domāju, ka šis Pīters Laudmillers ir tas pats Rēgu Vulkāns.
Saviebjos, jo šāda versija man nepavisam nepatīk. Pirmkārt - es par viņu it neko neatceros. Otrkārt – tādā gadījumā man droši var piešķirt titulu “Gada Maita”.
Cenšos rakties pa savas atmiņas tumšajiem ūdeņiem.
Pīters, Pīters, Pīters... Šķiet, ka kaut kas jau domās raisās, taču tad manu galvu caurstrāvo sāpes un es nokritu ceļos.
- Sjū? - Rītausmas Sidrabtauriņa nometas man līdzās, - tev viss ir labi?
Pamāju, sāpju asarām miglojot skatienu.
- Tas neies krastā, - draudzene nomurmina un brīdi saspringti domā.
- Cik tālu ir tavas mājas? - meitene pajautā un palīdz man piecelties.
- Kādas desmit minūtes, ko iet, - atbildu un tad domīgi paskatos uz Rītausmas Sidrabtauriņu, - kāpēc jautā.
- Tev noteikti ir saglabājušies kādi sīki nieciņi, - meitene saka un vedina mani laukā no kapsētas, - nu zini: piespraudītes, matu gumijas, kaklarotas...
Joprojām nesaprazdama, par ko draudzene domā, pamāju.
- Tad tur noteikti ir jābūt kaut kam no tā Pītera, - paskaidro, pavērdama kapsētas vārtus, - tas varētu raisīt atmiņas.
Iesitu ar plaukstu sev pa pieri. Bet protams! Cik labi, ka mana draudzene ir īsts ģēnijs.
Līdz manai mājai nonākam aptuveni divu minūšu laikā – vienkārši apbrīnojami, cik vilkači ātri var pārvietoties!
- Vai nav kādu durvju, kas varētu būt vaļā? - Rītausmas Sidrabtauriņa vērtējoši apskata māju.
Papurinu galvu.
- Visām mantām no mans istabas vajadzētu būt bēniņos, - atsaku, - kad nomira tēvs, mamma jau nākamajā dienā visu viņam piederošo uznesa augšā, lai ātrāk atgūtu sirdsmieru.
Pamāju, lai draudzene man seko un uzrāpjos vītolā, kas aug pie mājas jau mūžību.
- Es ceru, ka kaimiņi jau guļ, - meitene nomurmina.
Pārlecu no vītola uz bēniņu loga palodzi. To gan drīzāk varētu saukt par platformu, jo tā ir pārāk liela priekš vienkāršas palodzes.
Ar dobju būkšķi man blakām piezemējas Rītausmas Sidrabaturiņa. Viegli pagrūžu bēniņu logu, kas ar klusu čīkstoņu atveras.
- Oho! - izsaucas draudzene, pamanījusi daudzās mantas, kas atrodas bēniņos. Pateicoties mūsu labajai redzei un pilnmēnesim, kas visu apspīd, nav vajadzīga citāda gaisma, lai visu apskatītu.
Klusu dungoju, laipojot starp daudzajām kastēm un priekšmetiem...
Pa labi - omas un tēva mantas, pie trepēm jābūt tēvoča Alfrēda un otras omas mantām... tātad pie loga jābūt.
- Reku, - uzsaucu Rītausmas Sidrabtauriņai un atveru vienu no kastēm. Tajā ir visvisādas somas. Grasos jau likt šo kasti nost, bet tad pārdomāju un izņemu laukā savu vismīļāko un ietilpīgāko mugursomu.
Jau nākamajā kastē atrodu visus savus iemīļotākos apģērba gabalus.
- Šito ņemam tāpat, - Rītausmas Sidrabatauriņa izņem kasti no rokām un noliek malā. Draudzene bez liekām ceremonijām sagāž visus nieciņus no kādas citas kastes somā.
- Ei, tur daļa ir viegli plīstoši, - sapīkstu, bet Rītausmas Sidrabtauriņa tikai parausta plecus un uzmet vēl pa virsu dažus apavu pārus.
Atrodu mazu sainīti – tajā ir dažādas fotogrāfijas. Iekārtojos ērtāk un sāku tās pārskatīt. Rītausmas Sidrabaturiņa pārliecas man pār plecu.
- Opā, - abas izsaucamies, kad uzduramies bildei, kurā esmu es un.. jā, Rēgu Vulkāns.
- Hā, es taču teicu, - Rītausmas Sidrabtauriņa mani iedunkā, - Rēgu Vulkāns un Pīters Laudmillers ir viena un tā pati persona! Ei, tu mani vispār dzirdi?
Es veros kaut kur tālumā, meklējot atmiņas un tad strauji pagriežos pret draudzeni.
- Bilde nepalīdz, - atzīstos, - man vajag kādu priekšmetu, kaut ko, kas nācis no viņa.
- Tas varētu būt kaut kur šeit, - Rītausmas Sidrabtauriņa pacilā somu un tajā nošķind visādi nieciņi. Mēs tos varētu apskatīt, kad...
Abas satrūkstamies, kad stāvu zemāk atskan durvju zvans. Abas pieliecam galvu pie grīdas un saklausām mana mammuka soļus. Viņa atver durvis.
- Labvakar, Konstance, atvainojamies par traucējumu, - klusi ierūcos. Tie sasodītie puiši no mājas pār ielai!
- Mēs manījām, ka jūsu bēniņos ielavās divi cilvēki, - viņi turpina.
Arī Rītausmas Sidrabtauriņa sāk rūkt. Piepeši draudzene strauji aizver manu somu un pagrābj vēl vienu kasti, ko neesam paguvušas pārbaudīt.
Es veru ciet apģērbu kasti, kad bēniņu durvis atsprāgst vaļā un tajās parādās seši puiši.
- Čau, smukiņie, - Rītausmas Sidrabtauriņa sasveicinās...

87 0 7 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 7

0/2000

āāh, TĪĪK mīļa nodaļa. emotion

kpc Viņai jābūt TĀDAI pret RV? emotion

4 0 atbildēt

yēj! beidzot ieliki jaunu daļu. gaidu jau nākamo :)

3 0 atbildēt

Tad beidzot! Es jau vairs nevarēju sagaidīt!!!

Nākamoo Lūūūdzu!!!

3 0 atbildēt