Sveiki visiem, te atkal es! ;DD
Un arī turpinājums manam garadarbam. (Sākumu meklē http://www.spoki.lv/narami)
Lasi un izbaudi!
Droši rakstat komentāros savas domas par šo darbu!
Atvainojos par kļūdām!
P.S. Neesmu nekāda profesionāle, rakstu sava prieka pēc
P.P.S. Priecīgus Ziemīšus visiem!
...
Brīvie brīži
Iemācīt Rītausmas Sidrabtauriņu medīt bija vieglāk par vieglu un Austrumu placī mēs bija manāmas ļoti reti. Ledus Magone ar savu baru mums meta līkumu un Rēgu Vulkāns nenāca man ne tuvumā. Es nemanīju ne dienu ritumu, ne arī to, pa kuru laiku es ar Rītausmas Sidrabtauriņu tikām ieskaitītas Nāves Durkļa barā. Kopā izklaidējāmies un reizi pa reizēm paplūcāmies.
Taču ne jau viss bija ideāli. Kopš manas iebrāšanās Cīņas kluba arēnā, Vēja Dziesma Flo joprojām bija atsalusi pret mani. Vakara Rituālos vējš arvien drudžaināk čukstēja, lai atšifrējam zīmes uz Rītausmas Sidrabtauriņas delma, taču tas vēl joprojām nebija izdevies, lai gan ziedojām katru brīvo sekundi īstā šifra meklējumiem Seno Zīmju grāmatā. Reizumis arī Diāna apciemoja mani sapnī un lūdza, lai atbrīvojos no medaljona, taču to es nespēju.
- Man šķiet, ka drīzumā es sākšu nervozēt, - Rītausmas Sidrabtauriņa sacīja, kad kādu dienu pēc stundām mēs atgriežamies mūsu vigvamā. Ir dažas dienas pirms pilnmēness nakts un visi pasniedzēji brīdina, ka būs pārbaudes darbs par tēmu, ko šobrīd mācāmies.
- Kas tad tev ko nervozēt? - nesaprotu, - tu esi vienīgā, kas apzinīgi visu pieraksta un esmu vairāk nekā pārliecināta, ka tev pat nevajag pārlasīt savus pierakstus, lai perfekti atbildētu uz visiem jautājumiem. Ja kādai šeit draud izgāšanās, tad tā esmu es.
Rītausmas Sidrabtauriņa viegli piesarkst un atsaka: - Zināmā mērā tev ir taisnība, taču domāju, ka tev gan derētu pārlasīt šo to.
- Nav laika, - attraucu un pavicinu Seno Zīmju grāmatu, - es gribu pēc iespējas ātrāk atrast tulkojumu tām zīmēm.
- Kas gan ir svarīgāks – nepataisīt sevi par muļķi vai atšifrēt pāris zīmju virknējumu? - Rītausmas Sidrabtauriņa vaicā.
Uz šo jautājumu man atbilde ilgi nav jādomā.
- Es izvēlos zīmju atšifrēšanu, - samiernieciski uzsmaidu draudzenei, - nezinu kā tev, taču man jau sāk apnikt, ka katru vakaru man ausīs kliedz: “pasteidzies, laika palicis pavisam maz!” Pie tam, mani jau tā visi uzskata par stulbu, nu vismaz Rēgu Vulkāns noteikti.
- Viņš ir milzīgs izņēmums un tas neder par argumentu, - draudzene uzmet lūpu un sakrusto rokas. Pēc mirkļa viņa nopūšas un ar baltu aci uzlūko mani, - nu labi, drīkstēsi norakstīt no manis.
Parādu uzvarošu žestu un ieurbjos Seno Zīmju grāmatā.
- Viltniece, - nomurmina Rītausmas Sidrabtauriņa un es pasmaidu...
Draudzene tur savu solījumu un visos priekšmetos, izņemot fiziskajās aktivitātēs, norakstu no Rītausmas Sidrabtauriņas.
- Ak, paldies, paldies, paldies, - apkrītu draudzeni ap kaklu, kad dodamies un fizisko aktivitāšu stundu, kas ir pēdējā.
- Nenožņaudz mani, - Rītausmas Sidrabtauriņa smejas.
Fiziskajās aktivitātēs mums ir praktisks pārbaudes darbs. Lielā Sarkankoce Annemarija ir sarunājusi ar vecākā kursa audzēkņiem, ka tie mums palīdzēs likt ieskaiti, par cik visu šo laiku esam mācījušies par izvairīšanos no tiešajiem uzbrukumiem.
Rītausmas Sidrabtauriņa pamāj Safrāna Murkšķim un Dūmu Odzei Karlam (vēl viens vilkacis no Nāves Durkļa bara). Tie uzsmaida mums.
Iesildoties mums atkal jāveic skrējiens pa desmito gredzenu. Pēc tam pasniedzēja mums katram iedala pretinieku. Man tiek iedalīts Dūmu Odze Karls, bet Rītausmas Sidrabtauriņai nāksies izvairīties no Safrāna Murkšķa. Tātad manas aizdomas ir bijušas pareizas – Nāves Durkļa barā tiek vien labākie no labākajiem.
Lielā Sarkankoce Annemarija sasit savas plaukstas un ieskaite sākas. Tik tikko izvairos no Dūmu Odzes Karla, jo nebiju rēķinājusies ar tik strauju uzbrukumu. Nākamreiz jau esmu gudrāka, taču pēdējā brīdī pēkšņi nākas mainīt atkāpšanās ceļu, jo vilkacis ir pārsteidzoši ātrs.
Pēc pāris minūtēm jau esmu iemanījusies izvairīties no Dūmu Odzes uzbrukumiem. Visa māksla ir tanī, ka jāizvairās pašā pēdējā sekundē.
Drīzumā vienīgie, kas vēl strādā ir Rītausmas Sidrabtauriņa ar Safrāna Murkšķi. Draudzene izskatās, ka vairāk dejo nevis izvairās.
Mazliet par daudz uzmanības Rītausmas Sidrabtauriņai veltu, kad draudzenei izdodas ne vien izvairīties, bet arī nogāzt Safrāna Murkšķi gar zemi, un nākamajā mirklī pati attopos uz murguras zemē.
- Viens, divi un tu esi beigta, - Dūmu Odze Karls paziņo un es attraucu: - tikai tu tā domā.
Sakopoju visu savu spēku un nogrūžu puisi zemē, pati pielecot kājās un ieņemot kaujiniecisku stāju.
- Viss, pietiks, - Lielā Sarkankoce Annemarija sasit plaukstas, - ieskaite beigusies. Kā jau noprotat vienīgās, kas nolikušas to uz 100procentiem ir Rītausmas Sidrabtauriņa un Vilkace Sjū.
Atskan pašķidri aplausi un es mazliet sakautrējusies pasmaidu.
- Esat brīvi, - pasniedzēja paziņo un audzēkņi dodas prom.
- Nebija slikti, - Safrāna Murkšķis atzīst.
- Nebija slikti? - Rītausmas Sidrabtauriņa neticīgi pārvaicā, - Es biju lieliska!
- Mēs bijām lieliskas, - izlaboju, izplešu rokas un iedziedos, - šim mēnesim tas ir viss! Tas ir jānosvin.
- Es domāju, ka Nāves Durklis jau būs aizsitis vietu pie ezera un vakarā būs vaļā portāls, - saka Dūmu Odze Karls.
- Portāls? - nesaprotu, - Kāds portāls?
Visi uz mani palūkojas tik līdzcietīgi, ka es sajūtos mazliet garīgi atpalikusi.
- Portāls uz cilvēku pasauli, - paskaidro viszinošā Rītausmas Sidarbauriņa, - citi to sauc par Plīvuru. Tās ir kā durvis, kurām cauri var iziet tikai spējīgākie vilkači.
Pamāju ar galvu. Pēc kāda laika mēs nonākam saules pielietā, zaļā klajumā pie liela ezera.
- Tad beidzot jūs esat klāt, - izsaucas Nāves Durklis un pamāj ar stirnas cisku, - mēs jau paspējām pamedīt.
- Nu tad priekš manis arī kaut ko nomedījāt, - nometos puisim blakus un izķeru viņam ēdmaņu no rokām, - jo es esmu nāvīgi izsalkusi.
Ar zobiem plosu jēlo gaļu, kamēr Rītausmas Sidrabtauriņa apskata ezera apkārtni.
- Tīri jauka vietiņa, - viņa paziņo.
- Un arī slapja, - viens no rangā zemākajiem, bet gudrākajiem bara vilkačiem, Šaursliežu Dzelzceļš, negaidīti uzrodas Rītausmas Sidrabtauriņai aiz muguras un izgāž uz galvas krūku auksta ūdens, liekot manai draudzenei skaļi iespiegties.
Nākamajā mirklī Rītausmas Sidrabtauriņa ir kājās un metas pakaļ Šaursliežu Dzelzceļam. Pie ezera krasta meitene viņu panāk un nogāž zemē. Tad draudzene uzsēžas vilkacim virsū un nosmiņķē nelaimīgā seju ar dubļiem.
Es smejos tā, ka pat smieklu asaras sāk tecēt pār vaigiem..
- Viena ir slapja, bet otra... - mazliet domīgi novelk Dūmu Odze Karls un daudznozīmīgi paskatās uz manu pusi.
Kamēr es saprotu, kas puisim ir padomā, man atvēlētais laiks bēgšanai iztek. Dūmu Odze mani saķer aiz potītēm, bet Safrāna Murkšķis satver manas plaukstu locītavas. Tad abi vilkači mani stiepj uz ezeru un sāk šūpināt.
- Nē, nē, nē, - spiedzu un smejos. Piepeši gan manas potītes, gan rokas ir atlaistas un es ar lielu plunkšķi ielidoju pa taisno iekšā ezerā.
Ūdens ir auksts, bet patīkams un es uznirstu virspusē. Es esmu ielidināta ezerā aptuveni divsimts metrus no krasta!
- Es jūs novākšu, - smejot izsaku draudus un plašiem vēzieniem peldu uz krastu.
Izrāpusies krastā, nopurinos un sāku tvarstīt Dūmu Odzi Karlu.
Pēkšņi vilkacim priekšā izmetas Rītausmas Sidrabtauriņa un, kamēr Dūmu Odze met līkumu, es jau uzlecu viņam virsū.
Skaļš blīkšķis ūdenī mani izbiedē un es saraujos, bet Dūmu Odze Karls atbrīvojas un aizmetas prom.
- Kas par...? - Rītausmas Sidrabtauriņa nesaprot un tad iespiedzas.
Izrādās, ka daļa puišu ir sarāpušies garā, līkā eglē un to izmanto kā tramplīnu.
- Nāksiet? - pie mums pienāk Nāves Durklis.
Abas papurinām galvu.
- Nu labi, kā gribat, - puisis parausta plecus, norauj kreklu un metas ezerā.
Spēcīgi iedunkāju Rītausmas Sidrabtauriņu, lai draudzene kā muļķe neblenztu uz Nāves Durkli.
Tad straujš vējš sabužina manus slapjos matus un es atceros par saviem pienākumiem.
- Nāc, - palīdzu draudzenei piecelties kājās, - tagad laiks pastrādāt.
Abas pamājam vilkačiem ezerā un dodamies prom...
