Sveiki visiem, te atkal es! ;DD
Un arī turpinājums manam garadarbam. (Sākumu meklē http://www.spoki.lv/narami)
Lasi un izbaudi!
Droši rakstat komentāros savas domas par šo darbu!
Atvainojos par kļūdām!
P.S. Neesmu nekāda profesionāle, rakstu sava prieka pēc
...
Ķetnas nost no manas draudzenes!
- Nē, - es pielecu kājās un sagrābju Rītausmas Sidrabtauriņu aiz rokas.
Tā sasodītā, divkosīgā maita!
- Vilkace, - lēni, bet pārliecināti nosaka Rītausmas Sidrabtauriņa, - laid mani vaļā!
Paklausu draudzeni un nākamajā mirklī cieši viņu apskauju.
- Lai veicas! - nočukstu meitenei matos.
Kad atraujos draudzenes, viņas acīs mirgo savādas apņēmības uguntiņas.
- Ja tu varēji izvairīties no pasniedzējas Lielās Sarkankoces Annemarijas, tad es šo Ledus Magoni izdancināšu kā nelabo, - Rītausmas Sidrabtauriņa apsola un aiziet uz arēnu, kamēr es grīļīgām kājām, apsēžos savā vietā un veltu Ledus Magonei nicinājuma pilnu skatienu. Izmantot citus, lai atriebtos kādam ienaidniekam ir tik zemiski!
Arēnā abas meitenes iekārtojas cīņai. Ledus Magone, pagaistot graciozā, tumšu dūmu mākonī, pārvēršas par vilku, kamēr Rītausmas Ziedlapiņa sarauc pieri it kā pūlētos atcerēties kādu svarīgu matemātikas formulu.
Ledus Magone metas skrējienā un Rītausmas Sidrabtauriņa piekaļ acis viņai. Tad, kad vilcene palecas, mana draudzene pašaujas sāņus. Ledus Magone samulsusi nobremzē, bet Rītausmas Ziedlapiņa to izmanto, lai sagatavotos nākamajam uzbrukumam. Arī no tā draudzene izvairās.
Nākamajā piegājienā Ledus Magone tēmē uz Rītausmas Sidrabtauriņas kājām. Draudzene ātri apgriežas riņķī un brīdī, kad vilcenes zobi draud sakļauties ap viņas kājām, izdara atmugurisko salto.
Es iesmejos un neliekos ne zinis par izbrīna pilnajiem skatieniem. Sajūtos tik viegli, ka varētu aizlidot – Ledus Magonei nav izredžu notvert Rītausmas Sidrabtauriņu, jo mana draudzene atdarina mani. Rītausmas Sidrabtauriņas redzes atmiņa ir nevainojama.
Nākamās pārdesmit minūtes pavadu daudz ērtāk izlaidusies savā krēslā un vēroju, kā Rītausmas Sidrabtauriņa kārtējo reizi iznes cauri nikno vilceni. Kad draudzenei izdodas nevainojams “lēciens pār mūri”, pielecu kājās un, iebāzusi mutē divus pirkstos, skaļi iesvilpjos.
Šķiet, ka draudzeni tas uzmundrina un viņas kustības kļūst daudz nevainojamākas, tāpēc ik pa brīdim uzsvilpju viņai vai izkliedzu kādu uzmundrinājumu. Citi var domāt par mani, ko grib.
Tad arī Ledus Magonei ienāk prātā veikt māņu kustību, viņa noliecas liekot noprast, ka atkal centīsies satvert manu draudzeni aiz kājām. Man nepietiek laika izkliegt brīdinājumu. Būkšķis un Rītausmas Sidrabtauriņa pakrīt. Sastingstu un šķiet, ka pat sirds pārstāj pukstēt.
Pirms tuvoties manai draudzenei, Ledus Magone man uzmet triumfa pilnu skatienu.
- NĒ! - iekliedzos, iedomājoties Rītausmas Sidrabtauriņu blakus vigvamā – nosaitētu un vaidošu.
Es neļaušu Rītausmas Sidrabtauriņai saņemt to, kas pienāktos man!
Metos uz arēnu, lecot pāri visam, kas gadās ceļā.
Nē, nē, NĒ! Ledus Magone atpleš savu žokli un iekož Rītausmas Sidrabtauriņai kājā. Meitene sāpēs iekliedzas un manī kaut kas noklikšķ.
Ķermenī it kā izlīst dīvains siltums un uz mirkli viss paliek blāvs.
Uz mirkli apstājos un tiklīdz viss atkal ir ass un skaidrs turpinu skrējienu.
Tikai pie pašas arēnas atjēdzu, ka es skrienu... uz četrām ķepām. Esmu pārvērtusies par vilku!
Nikni rūcot, iebrāžos arēnā un metos virsū pārsteigtajai vilcenei. Pieliecu galvu un ar visu spēku ietriecos Ledus Magonei ribās. Viņa iesmilkstas un aizlido gabaliņu tālāk.
Paveros uz Rītausmas Sidrabtauriņu, kas izmoka priecīgu smaidu un nočukst: - Vilkace Sjū!
Tad es pagriežos pret Ledus Magoni, kas slejas kājās. Uz mirkli izdodas notver vilcenes skatienu. Man par lielu gandarījumu, tajās var manīt slēptas bailes.
Atkal ierūcos un atkal notriecu vilceni zemē. Tad satveru zobos viņas skaustu un nikni ņurdot viņu purinu kā pelavu maisu.
Ledus Magone kārpās ar ķepām, un cenšas panākt, ka atlaižu viņu vaļā. Šie mēģinājumi ir smieklīgi vārgi, taču es esmu nikna un satveru ciešāk savu pretinieci un purinu viņu sparīgāk. Tad atlaižu vaļā. Vilcene atkal palido gabaliņu uz priekšu un paliek guļot. Es esmu uzvarējusi.
Man aiz muguras atskan vārgs svilpiens un viss niknums pagaist.
Tiklīdz vairs neesmu nikna, pasaule atkal kļūst blāva un es attopos savā cilvēka ķermenī.
- Sidrabtauriņ, - pieskrienu un nometos līdzās draudzenei, kas parāda man paceltus abus īkšķus. Nelabojama optimiste.
- Viss kārtībā? - pavaicāju un norauju no sava T-krekla strēbeli, ar ko apsiet Rītausmas Sidrabtauriņas ievainojumu. Tad pieceļos kājās un pieeju pie Ledus Magones, kas jau ir pieņēmusi savu cilvēka formu un, smagi elsodama, guļ zemē.
Pieliecos pie meitenes tā, ka mūsu deguni gandrīz saskaras.
- Nekad, - nikni nošņācu, - dzirdēji? Nekad savā smirdīgajā mūžā neiedomājies izmantot citus, lai atriebtos man. Saprati?
- Ko tu vēl gaidi? - Ledus Magone zvērot acīm pavaicā, - Aiziet, piekauj mani, ja neesi mīkstačaule.
- Varbūt es esmu mīkstčaule, taču neesmu kritusi tik zemu, lai smērētu rokas ar tādiem nožēlojamiem radījumiem kā tu, - atbildu un aizeju atpakaļ pie Rītausmas Sidrabtauriņas. Palīdzu draudzenei pieslieties kājās un atvēlu viņai atbalstīties pret savu plecu.
Tikai tagad pamanu, cik viss ir kluss. Šķiet, ka neviens pat neelpo.
Saskatos ar Rītausmas Sidrabtauriņu un mēs reizē paceļam dūrē savilktas plaukstas, tā simbolizējot mūsu uzvaru.
Mirkli vēl valda klusums un tad viļņveidīgi no pašām beigām atskan aplausi.
- Tu to paveici! - Rītausmas Sidrabtauriņa iekliedz man ausī, taču es papurinu galvu.
- Nē, mēs to paveicām, - izlaboju.
Blakus kāds ieklepojas. Lēnām apgriežamies riņķī un sastopos ar Nāves Durkļa pelēko acu skatienu.
- Jūs grib redzēt Sapulču vigvamā pēc desmit minūtēm.
Domāju, ka nemaz nevajag minēt, kāpēc mūs tur gaida.
- Nu gan ir slikti, - nosaka Rītausmas Sidrabtauriņa, pilnīgi nolasot manas domas...
