Sveiki visiem, te atkal es! ;DD
Un arī turpinājums manam garadarbam. (Sākumu meklē http://www.spoki.lv/narami)
Lasi un izbaudi!
Droši rakstat komentāros savas domas par šo darbu!
Atvainojos par kļūdām!
P.S. Neesmu nekāda profesionāle, rakstu sava prieka pēc
...
Cīņas klubs
Cīņas klubs izrādās nav nekāds jauno vilkaču klubiņš, kā man sākumā likās. Cīņas kluba vigvams ir lielākais vigvams, ko esmu redzējusi iepriekš. No iekšpuses tas atgādina prastu cirku ar apaļu arēnu un uz apli izvietotā sēdvietām.
- Viens labums no šī pasākuma ir, - drūmi nosaka Rītausmas Sidrabtauriņa, - te ir iespējams nokārtot savstarpējās attiecības bez letāliem iznākumiem, jo te visu uzmana pasniedzēji un, kad sāk iet pa karstu, cīņa tiek pārtraukta.
- Un kad skaitās tas, kad jāpārtrauc cīņa? - apvaicājos.
- Tiklīdz vājākais nostājas uz robežas starp dzīvību un nāvi, - draudzenes balsī saklausāms īsts riebums, - nāc līdzi!
Rītausmas Sidrabtauriņa ieved mani daudz mazākā vigvamā tur pat līdzās. Tajā ir vairākas lāviņas un uz dažām no tām guļ no galvas līdz kājām apsaitēti vilkači, kas sten aiz sāpēm.
- Sirojumos morfiju sadabūt ir ļoti grūti, - draudzene paskaidro, tad aizgriežas.
- Paklau, - klusi ievaicājos, - vai vienmēr cīņai jābeidzas tā?
- Cīņu pārtraukt var arī cīņas nepārprotamais uzvarētājs un visai bieži tas tā arī notiek, - Rītausmas Sidrabtauriņa atbild, - taču tādos gadījumos, kad gribas mazliet pārmācīt...
- Skaidrs, - pamāju ar galvu, - Vai tad nevar uz to pasākumu neiet?
Draudzene man velta ilgu, līdzjūtīgu skatienu.
- Ko tad, ja tevi izvēlas kā pretinieku? - viņa atbild ar pretjautājumu, - Cīņas klubs ir obligāts.
- Tur pretiniekus izvēlas? - iespiedzos.
- Aha, - piekrīt Rītausmas Sidrabtauriņa, - ja esi nokavējis kādu stundu vienreiz nedēļā, tu izvēlies sev pretinieku, ja tā jau ir otrā vai trešā reize, par pretinieku kāds piesakās.
Tad tāpēc no rīta Rožupes Kastaņa Meja teica, ka šeit kavēt stundas nav labi.
Neilgi pirms sešiem atskanēja rags,
- Ejam ieņemt labākās vietas?, - šķībi uzsmaidu Rītausmas Sidrabtauriņai.
Galu galā apsēžamies cik vien augstu spējam.
Kad raga skaņa atskan otrreiz, vigvamā sapulcējas vilkači. Mums blakus iekārtojas pēc skata spēcīgi un muskuļoti zēni. Rītausmas Sidrabtauriņa noskurinās, taču, ja izvēlas starp vietu pie pašas arēnas un sēdvietu starp tipiskiem izsitējiem, viņa tāpat kā es, labāk paliek sēdēt tepat.
- Tev šodien labi sanāca, - blakus atskan zema balss. Pagriežu galvu un sastopu stūrainas, platas sejas īpašnieka pelēkās acis.
- Emmm, nu paldies, - nosaku.
Vilkacis pastiepj roku.
- Nāves Durklis, - viņš iepazīstina. Automātiski jau pastiepju savējo un tad līdz manām smadzenēm atplūst informācija. Atrauju savu roku un gandrīz uzlecu virsū Rītausmas Sidrabtauriņai, kas vispār sēž kā sastingusi un platām acīm veras Nāves Durklī.
Vilkača sejā parādās uzjautrinājuma pilns smīns. Iekārtojos atpakaļ savā vietā un pastiepju viņam pretī savu plaukstu.
- Vilkace Sjū, - atbildu, - priecājos iepazīties.
Nāves Durkļa rokasspiediens nav pārāk stingrs, taču ir jūtams, ka šajā puisī ir daudz neizmantota spēka rezervju. Viņš jau ver muti vaļā, lai ko teiktu vai jautātu, taču rags atskan trešo reizi.
Arēnā iesoļo Flo, kurai seko rindiņa (tiesa ne pārāk gara) kavētāju. Ar šausmām pamanu, ka viņu vidū ir Ledus Magone un automātiski sāku rūkt. Daži atskatās uz mani.
- Es negribu būt nejauka, Sjū – Rītausmas Sidrabtauriņa paliecas uz manu pusi, - taču man ir pamatotas aizdomas domāt, ka Ledus Magone tur ir tīšām.
- Nu ja, - piekrītu un jau lēnām sāku apsvērt savas izredzes, - šoreiz tas Rēgu Vulkāns nevarēs iejaukties pa vidu.
Pirmais sev pretinieku izvēlas gara auguma, apaļīgs pusaudzis, kas izskatās ārkārtīgi saniknots.
- Nāves Durklis, - viņš izkliedz tik skaļi, ka tuvumā sēdošie pat saraujas.
Man blakus sēdošais puisis pieceļas un uzsmaida.
- Skatieties, kā cīnās īsti vīri, - viņš uzsauc un dodas uz arēnu.
- Tam čalītim ir kaput, - reizē ar Rītausmas Sidrabtauriņu paziņoju.
Mēs nekļūdāmies. Jau tiklīdz abi sāncenši pārvēršas vilkos ir manāms, ka Nāves Durklis ir nepārprotami spēcīgāks. Nepaiet ne piecas minūtes, kad otrs jau vairs nav spējīgs uzbrukt vēlreiz. Man un Rītausmas Sidrabtauriņai par prieku, Nāves Durklis pasludina, ka cīņa ir pabeigta un pat ir tik augstsirdīgs, ka palīdz zaudētājam aiziet uz vietu starp skatītājiem.
- Ātri, skaisti, graciozi, - pasludinu, kad Nāves Durklis atgriežas savā vietā. Puisis pasmaida.
Nākamā arēnā iznāk Ledus Magone. Viņa izskatās nevainojami.
- Nu kā tipiska ielene, - pačukst Rītausmas Sidrabtauriņa un es ieķiķinos.
Tad Ledus Magone sāk pārskatīt skatītāju rindas. Es zinu, ko viņa meklē un zinu arī to, ka viņai nāksies ilgi lēkāt riņķī līdz dabūs mani savos zobos.
Ledus Magone ierauga mani un viņas sejā atplaukst ļaunu vēstošs smīns. Meitene ārkārtīgi lēni paceļ roku un norāda uz mani.
Es jau grasos celties kājās, kad meitenes smaids kļūst platāks un viņa pašauj roku sānis, izvēloties...
Rītausmas Sidrabtauriņu...
