Viena nedēļa Itālijā [82]5

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Viena-nedela-Italija-81/664365

Bija jau pienācis kārtējais rīts, tomēr salīdzinot ar citiem, tas bija drēgns un lietains. Šķita, ka katra lāse, kas nokrita uz zemes izraisīja sāpes un skumjas katrā Sandstorma mājas iemītniekā.

Bendžamins bija aizgājis parunāties ar Ediju, kas vēlējās palikt viens, jo nebija saņēmis nevienu ziņu no savas mātes. Jozefs bija sanervozējies un noskumis, jo viņa sieva tika ievietota slimnīcā. Šķita, ka šī diena bija viena no retajām, kad visi bija, par ko aizdomājušies, kad visiem bija notikušas kādas problēmas. Arī Bendžamins tobrīd nebija no dzīvespriecīgākajiem cilvēkiem.

Vīrietis stāvēja pie savas istabas durvīm un uzlika roku uz roktura. Lai kā viņš censtos viņam bija bail tās vērt vaļā. Vīrietis zināja, kas aiz tām gaidīs - raudoša Adelīna. Viņš jutās bezspēcīgs. Bendžamins bija domājis, ka uzzinot par sievietes pagātni viņu attiecības satuvosies, taču, tagad šķita, ka tās lēnām irst. Bija sajūta, ka jebkuru brīdi Adelīnas roka, ko viņš vēl nesen turēja savējā, izslīdēs un to nespēs vairs dabūt atpakaļ.

Saņēmis nezināmu spēka devu viņš istabas durvis atvēra. Nē, Adelīna neraudāju, taču atmosfēra bija vēl drūmāka kā iepriekšējā vakarā. Šādu gaisotni izdvesa Adelīnas skumjais stāvs, kas stāvēja pie lielā istabas loga un lūkojās uz smagajām lietus lāsēm. Bendžamins pat labāk būtu vēlējies redzēt Adelīnu sabrukušu un raudošu nekā tik tālu un skumju.

Vīrietis kādu brīdi stāvēja aiz Adelīnas muguras un izskatījās, ka sieviete nemaz nav ievērojusi, ka viņš ir ienācis istabā. Viņa bija sašļukusi un iegrimusi pārāk sāpīgās domās, kuras vīrietis vēlējās kaut kādā veidā izkliedēt, bet zināja, ka to nespēs izdarīt. Viņš piegāja pie sievietes un no mugurpuses viņu apskāva.

- Par ko tu domā? - cenzdamies runāt it kā nekas nebūtu noticis, Bendžamins vaicāja, taču skumjas bija pārņēmušas viņa balsi.

Sieviete neatbildēja. Viņš tak bija muļķis, protams, ka sieviete domāja par to, ko bija vakar Bendžaminam atklājusi. Kā nekā, tā nebija nieka lieta. Viņš pat nespēja iedomāties cik daudz sāpju pilnu atmiņu viņai bija jāatminas, lai, ko tādu izstāstītu.

Nekas vairs nebija kārtībā. Lai cik Bendžamins būtu vēlējies, lai viss tiešām būtu kārtībā, nekas vairs nebija un nebūs kā agrāk. Šī doma viņu biedēja. Vīrietim pietrūka Adelīnas apburošais smaids un sirsnīgie glāsti. Tagad viņa bija kā tāda ledus skulptūra - sasalusi savās skumjajās atmiņās.

- Adelīn, es tevi mīlu. - Bendžamins iesāka un sajuta Adelīnas roku baiļpilni pieskaramies viņējai. - Piedod, es nevēlējos neko tādu no tevis izspiest. Es nevēlējos tevi sāpināt. Es nevēlējos tev ko tādu likt atminēties. Es esmu pie vainas, ka tu tagad tā jūties. - viņš atzinās un atstutēja savu pieri pret sievietes plecu cenzdamies paslēpt savu seju.

- Bendžamin, - Adelīna ierunājās un pieglauda savu galvu pie vīrieša krūtīm. - Es zinu, ka nevēlējies man nodarīt pāri. Tā nav tava vaina, bet gan mana. Tu tikai vēlējies par mani uzzināt un es to saprotu, tu tak nevarēji zināt, kāda patiesībā bija mana pagātne, ja tev neko nebiju stāstījusi.

- Bet es vienalga jūtos vainīgs, ka nodarīju tev pāri tikai dēļ savas savtīgās iegribas. Un tagad.. Tagad es nezinu, ko, lai es izdaru, lai palīdzētu tev aizmirst šādas atmiņas. Man ir bail, ka tevi zaudēšu. - Bendžamins atbildēja un sieviete pēkšņi pagriezās pret vīrieti.

Viņas seja bija bāla no noguruma un negulēšanas, kamēr acis piepampuši sarkanas no vakardienas raudāšanas, taču nu tajās bija atgriezies tas sirsnīgais dāsnums, ko uz mirkli bija aizvietojušas sāpes. Viņa pieskārās vīrieša vaigam to maigi noglāstīdama. Ko viņš darītu, ja Adelīnu pazaudētu?

- Dārgais, tu vari man palīdzēt. - viņa ar maigu, bet tajā pašā laikā vārgu smaidu uz sejas atbildēja. - Mīli mani. Protams, ka es atmiņas par māti neaizmirsīšu, tomēr, tu vari aizvietot manas sāpes ar savu mīlestību. Viss, ko es prasu ir mani mīlēt. Nekad nekautrējies man, ko vaicāt, jo kopš šī brīža es apzvēru, ka vienmēr tev atklāšu taisnību, tomēr nenolīdz kādu detektīvu, jo tas man liek domāt, ka tu man neuzticies. Viss, ko es vēlos ir tava mīlestība, lai, kas arī nenotiktu. Nekad nepārstāj mani mīlēt un tu izkliedēsi manas skumjas un mani nezaudēsi.

- Vai tiešām tikai ar mīlestību pietiks? - Bendžamins neticīgi vaicāja un Adelīna sarauca uzacis.

- Vai tu jau man neuzticies? - Adelīna vaicāja un Bendžaminam nācās pasmaidīt. - Lūk - lūk, kur ir tas apburošais smaids, kas liek arī man smaidīt. - to teikdama uz sievietes sejas parādījās smīns.

Redzot šo mazo smīnu uz viņa mīļotās sievietes lūpām, bailes, kas bija Bendžaminu nomākušas bija pagaisušas kā nebijušas. Nekas vairs nebija kā agrāk. Viss tiešām bija mainījies. Par spīti vīrieša pirmītējām domām, šīs izmaiņas bija tikai uz labi. Viņš bija laimīgs un zināja, ka nekas vairs nespēs abus mīlniekus izšķirt.

Vismaz tā viņš šobrīd domāja vai, tomēr cerēja, pat nespēdams iedomāties, ka vissērāko un skumjāko noslēpumu, Adelīna vēl joprojām turēja pie sevis un to uzzinot Bendžaminam būs tikai viena iespēja, kas izšķirs abu mīlnieku iznākumu.

Nu vairs palicis tikai vakara darbs, tādēļ laiks, lai rakstītu man ir atradies un, re, lūkojoties arī uz apburošo mēnesi arī iedvesma uzradās.

Es dziļi atvainojos, ka tik NENORMĀLI ilgi neko nebiju rakstījusi, tomēr apsolīt par nākošo daļu, drošības labad neko neapsolīšu. Varu apsolīt, tikai to, ka drīzumā ielikšu un arī to, ka lēnā garā "īsais" stāsts sāk nonākt pie noslēguma.. ^^

http://spoki.tvnet.lv/literatura/Viena-nedela-Italija-83/667149