Es staigāju vairāk nekā divas stundas un jūtos gandarīta par to,ka esmu spējusi pavadīt laiku ar sevi. Tas ir ļoti reti,kad viena,bez meitas izraujos no mājas un daru to,ko vēlos.Vīrs klusi burkšķ,ja satiekos ar draudzenēm,vai viena kaut kur izeju,jo viņam neesot ko darīt ar paša meitu,kaut viņas istaba ir pilna ar dažādam attīstošajām rotaļlietām, vajag tikai gribēšanu kopā darboties. Laura labprāt spēlējas,bet viņai vajag kādu blakus. Dažreiz es domāju,kā būtu,ja man būtu piedzimis dēls..
Tuvojoties mājām,es palēlinu soli, šī ir viena no retajām reizēm,kad man negribas doties pie vīra. Un iemesls nav dusmas,bet gan tas,ka domāju par citu un man kauns,žēlums pret vīru un sevi,un pilna negatīvu emociju gamma. Tai pat laikā, es ļoti mīlu vīru un gribu,lai viss ir kā agrāk. Pirms Kārļa.
Ieejot mājās es nosolos,ka vairs nekad nedomāšu par bijušo un kļūšu uzticīga un mīloša sieva kādai man vajadzētu būt. Kad ieeju guļamistabā redzu, ka vīrs ar Lauru saldi guļ,redzot šo skatu mani pārņem mīlestība un maigums,ka nenoturos un abus noskūpstu. Par šādu dzīvi vienmēr esmu sapņojusi.
Ieeju virtuvē un mani pārņem šoks, mana ideāli kārtīgā virtuve tagad ir izbojāta ar netīru trauku un ēdiena paliekām. Vērojot šo nekārtību rodas sajūta,ka manas prombūtnes laikā virtuvē ir ēduši un dzēruši vairāk nekā divi cilvēki. Acumirklī mans labais garastāvoklis un iepriekšējais saviļnojums nomaina milzīgas dusmas. Stāvu uz virtuves sliekšņa un man gribas raudāt,šāds skats ir pat ļoti pierasts,taču šodien jūtos īpaši aizkaitināma. Tā,kā man nav īpašas izvēles,jo manā vietā tāpat neviens neko nedarīs,tad ķeros klāt netīrajiem traukiem. Kad virtuve atkal ir tīra es atviegloti uzelpoju un nolemju pagatavot šīs dienas otro kafiju, jo manas enerģijas rezerves šķiet izsmeltas. Brīdī,kad baudu pirmo kafijas malku sadzirdu Lauras raudāšanu,kas,protams,liek man doties pie meitas. Ieejot istabā redzu vēljoprojām aizmigušo vīru un asarās izmirkušo meitu. Abas kopā dodamies uz vannasistabu,jo raudāšanas iemesls ir ne tikai pamošanās,bet arī slapjas bikses. Kamēr mazgāju Lauru pa ausu galam sadzirdu īsu telefona singālu, nodomāju,ka droši vien kāds atjauninājuma signāls vai kāda ziņa whatsapp.
Kad izejam no vannasistabas mums priekša stāv samiegojies un nobijies vīrs.
-Viss labi?
-Jā.
Noburkšķu un abas ejam uz virtuvi,jo zinu,ka Laura ir izbadējusies.
Tikai...meita sačurājusi dīvānu, kas butībā nav nekas traks,taču, lai izbēgtu no šādām šmucēm es uz gulēšanu vienmēr velku pamperu un arī vīrs to zin. Protams,man atkal būs viss jāsakopj.
Atveru ledusskapi un redzu tur bezpiedevu jogurtu, pārs biezpiena sieriņus un sakaltušu sieru. Nolemju piekāpties savai vēlmei barot bērnu veselīgi,tādēļ bezpiedevu jogurts tiek sajaukts ar mājas ievārījumu,kuru atrodu vistālākajā ledusskapja stūrī. Kaut šī ir tikai uzkoda es zinu,ka bērns nepaēdīs,tādēļ aši ķeros pie pilngraudu makaronu vārīšanšas un no piebāztās saldētavas izvelku saldētos dārzeņus,kuri tiks iztvaicēti.
Kamēr Laura ēd, un es gatavoju ēdienu Raitis sēž pie plaša ēdamgalda un kā ierasts spaida telefonu.
-Ko mes šodien darīsim?
Vinš pat nepaceļ galvu.
-Nezinu. Man vakarā jātiekas ar kolēģiem,līdz tam varam kaut ko izdomāt.
Ievelku dziļu elpu. Tā tas ir bijis vienmēr. Viss jādomā man. Domāju viegli iedomāties kādas būtu brīvdienas,ja es tās neplānotu- vīrs glaudītu telefonu, un paralēli skatītos tizlu filmu, bērns kaut ko turpat ņemtos, es berztu māju un regulāti gatavotu. Kaut arī esmu mājas cilvēks,man patīk brīvdienas pavadīt ārpus mājām, doties ekskursijās, pastaigās, braukt ar velosipēdiem un piepildīt aktīvas brīvdienas .
-Šodien ir burvīgs laiks,aizbraucam uz Mežaparku, Laura pabraukās ar dip-dapu, mēs pastaigāsimies,ko saki?
-Ideja nav slikta.
Raitis skatās kaut kādu video un smejas.
Turpinu gatavot. Šādas attieksmes dēļ man gribas histēriski kliegt, nespēju izturēt vienaldzību pret ģimeni.
Pagriežos Raita virzienā.
-Varbūt tu turpini sēdēt telefonā mēs iesim ārā. Ja jau tev vienalga.
Tagad viņš paceļ galvu. Beidzot.
-Man nav vienalga. Pāēdīsim un iesim. Kāpēc tā jātrako?
Nometu dvieli un dusmās pieeju pie vīra.Manas balss tonis ir skaļš un griezīgs.
-Ja tev nebūtu vienalga tu padalītos arī savām idejām,nevis spaidītu telefonu.
Raitis noliek telefonu un sāk kliegt.
-Man ir brīvdiena es arī gribu atpūsties. Kamēr tu vazājies es sēdēju ar bērnu. Tev nešķiet,ka to būtu pelnījis?
-Nu gan varoņdarbs!
Es nosaku un turpinu gatavot pusdienas. Man nav vēlmes iesaistīties strīdā par to,kurš vairāk sēž ar bērnu,ja tas ir acīmredzams. Un vispār par dekrēta laiku man vajadzētu piešķirt nākamo atvaļinājumu gada garumā,ar one exclusive, un laisku grāmatu lasīšanu kādā eksotiskā pludmalē.
Klusums.
Ar acs kaktiņu redzu,ka vīrs sēž un raugās kaut kur tālumā. Nolemju ignorēt vīra dusmas un kad ēdiens gatavs pasniedzu to meitai,kura nepacietīgi ķeras klāt savam mīļakajam ēdienam -makaroniem.Pa to laiku vīrs klusām ir aizgājis no virtuves un es dodos viņu meklēt,jo vēlos parunāties,bet noteikti ne atvainoties,jo neskaitāmas reizes esmu to darījusi. Brīdī,kad ieeju guļamistabā,dzirdu atveramies vannasistabas durvis ,jo tās ir vienīgās čīkstošās durvis mājās un smagi aizveramies ārdurvis. Vīrs gluži kā pusaudzes izbēdzis no mājas un šobrīd man tas liekas ne tikai smiekīgi,bet arī neticami bērnišķīgi.
Aizeju uz virtuvi un apsēžos blakus meitai,kura kāri ēd pusdienas un ik pa brīdiņam kaut ko murmina savā valodiņā.
Domu atvairīšanai sniedzos pēc telefona un brīdī,kad to atbloķēju nespēju nepamanīt Kārļa bildes ikonu telefona stūrī. Sirds sāk sisties un es uzreiz izlasu vēstuli.
"Tiešām esi tik aizņemta,ka pat nevari apstiprināt draudzību?"
P.s.
Atvainojos par tik ilgi pauzi.😉
