Neatskatoties atpakaļ es skriešus nonāku pie mājām un jūtos atvieglota,ka burtiskā nozīmē esmu aizbēgusi. Īstenībā manī ir pat kripatiņa lepnuma,jo es varonīgi spēju pretoties kārdinājumam.Es zinu,ka nedrīkstu ar Kārli runāt,jo viņš gluži kā burvis spēj apvārdot. Vismaz kādreiz tā bija.
Paiet laiks līdz es tieku pie ēdiena gatavošanas un attopos,ka kopš sarunas ar vīru ir pagājušas vismaz 2 stundas,taču viņš vēl nav ieradies. Jūtu satraukumu un vēlmi piezvanīt taču sevi savaldu.
Kamēr gatavoju vakariņas es prātoju par mūsu kopdzīvi,kurā acīmredzami kaut kas ir nogājis greizi. Pa kuru laiku mēs esam kļuvuši tik atturīgi un nesavaldīgi? Pa kuru laiku mēs vairs nesarunājamies? Cik gan sen viss ir ievirzijies nepareizās sliedēs un kāpēc es to nepamanīju? Manā galva ir simtiem jautājumu uz kuriem nav atbilžu un tas mani biedē. Jūtu,ka man vajag iedzert un es attaisu vienu no vīna pudelēm,kuras glabājas negaidāmiem ciemiņiem vai vienkārši laiskiem vakariem. Parasti dienu pirms darba es nemēdzu lietot alkoholu,taču šodiena ir izņēmums.
Pēkšņi,jeb divu izdzerto glāžu iespaidā es nolemju sagādāt vīram otru pārsteigumu.Aši aizskrienu uz guļamistabu, un sāku rakāties pa kumodi kuras tālākajā stūrī atrodas pilnīgi jauna un ļoti jutekliska apakšveļa,tā ne tikai labi izskatās,bet arī ļauj vaļu fantāzijai,to pat nenovelkot. Raitim patiks. Vismaz kādreiz patika.
Tā,kā laicīgi vēlos būt gatava pārsteigumam,es nolemju ieskriet dušā,pa to laiku ieliekot meitu manēžā,jo tā noteikti būs drošāk,nekā atstāt viņu vienu. Parasti es vai Raitis dušā ejam tikai tad,kad kāds no mums pieskata Lauru. Par brīnumu meita neprotestē un laimīgi spēlējas ar mantām,kuras es viņai iedodu,ar cerību,ka vismaz pa to laiku kamēr mazgāšos, viņa būs klusa un netaisīs histērijas,kā tas parasti notiek.
Dušā aši noskalojos, pēc tam ieziežu ķermeni ar patīkama aromāta krēmu un ietinusies dvielī dodos uz viesistabu,kur meita joprojām esot manēžā- spēlējas. Nopriecājos un ķeros pie matu žāvēšanas. Kad mati ir sausi un kupli, mazliet uzlieku make-up un uzvelku skaisto apakšveļu,kura man liek justies seksīgai un iekārojamai,ka nenociešos un ieskatos spogulī.Un..ak Dievs, mans seksīgais garastāvoklis sarūk,tāpat kā iespēja,ka sevi "demonstrēšu",jo ieraugu neglītu "glābšanas riņķi" ļoti rievotu plaša apmēra aplesīna miziņu un krūšu vietā- divus sažuvušus citronus. Redzētais man liek novērsties. Šī ir pedējā reize,kad es skatos uz sevi spogulī,jo izjūtu riebumu un nepatiku pret savu nekopto ķermeni!Brīdī,kad izmisuma pārņemta slauku asaras,sadzirdu ārdurvju atvēršanos un salecos. Aši uzvelku halātu,zem kura joprojām ir jaunā apakšveļa un nopūšos,jo tai nebūs lemts būt redzētai,vismaz kamēr es turpināšu ēst visu kas pagadās.
-Čau.
Es skaļi nosaucos dodoties vīra virzienā.
Atbildi nesagaidu,tikai dzirdu jocīgu skaņu,kas nāk no koridora puses.
Izņemu meitu no manēžas un turot rokās eju pie vīra un redzētais mani pārsteidz-Raitis novilcis abas kurpes ar zeķēm un guļ tām blakus. Un jau pa gabalu viss skaidrs, kā arī viņu nodot nāsīs cērtošais alkohola aromāts. Maigi sakot esmu šokā,jo savu vīru visiem pozicionēju kā nedzērēju,bet lūk, mans vīrs guļ koridorī ar seju grīdā, blakus smirdīgām zeķēm. Neticami! Grūti iedomāties cik daudz ir jāizdzer,lai nokļūtu līdz šādai kondīcijai.
Nolieku meitu uz zemes un prātoju,kā lai dabūju vīru uz gultu,jo pašsaprotami,ka šeit viņu neatstāšu. Vienīgais,ko spēju izdomāt ir modināt ar mērķi,lai vismaz pieceļas kājās,tādējādi turoties pie manis viņš nonāks līdz gultai. Pēc vairākiem mēģinājumiem dabūju Raiti kājās un kaut kā tiekam līdz guļamistabai,kur atstāju vienu pašu vismaz līdz nākamajam rītam. Kad daļeji atvieglota izeju no istabas, sajūtu nepatīkamu deguma smaku un man nav divreiz jādomā no kurienes tā nāk.. Ar apakšveļas pārsteigumu,kurš man neizdevās un lika vilties par savu ķermeni un vīra glābšanu,ja tā to var nosaukt,biju aizmirsusi par cepeti,kurš acīmredzot mani nespēja sagaidīt,sodot ar piedegšanu. Šī diena ir neticami neveiksmīga! Sāku vākt ēdiena paliekas.
-Mammm...
Mani no bērnistabas pārtrauc meita. Viņa histēriski kliedz.
Nometu dvieli un jūtu,ka mani nervi drīz kā stikla burkas sāks plīst,jo pa tiem bliež pārāk stipri.Jūtos aizkaitināta un man šis sajūtas vajag izlikt, bet meita noteikti to nav pelnījusi.
Ieelpoju un dodos pie bērna.
Laura sēž starp šupuļzirdziņu un bumbu baseinu, turot rokās spēļu karotīti un kliedz. Manam pieauguša cilvēka prātam šis nav saprotams,bet es dodos glābt meitu. Kad viņa man apķeras ap kaklu pamanu raudāšanas iemeslu-otra spēļu karotīte ir zem bumbu baseina,acīmredzot viņa to pati bija pabāzusi un nevarēja atrast.
Kad novēršu problēmu dodos turpināt iesākto.
Nepaiet ne minūte,kad mani jau atkal iztraucē. Šoreiz telefona zvans.
Zvana Linda. Es nepaspēju pat sasveicināties,kad viņa sāk savu sakāmo.
-Varu aizbraukt pie tevis?
Nesaprotu,kas gan noticis? Pēc vakardienas nopratu,ka viņa mani savā dzīve nevēlas iesaistīt.
-Jā...protams. Brauc.
-Pēc 20 minūtēm būšu.
