Šobrīd jūtos kā iemīlējusies pusaudze,kura gaida banālu ziņu no sava puiša. Nezinu kāpēc,bet man trīc rokas un strauji sitas sirds un es satraukti paņemu telefonu. Kad pamanu sūtītāja vārdu manāmi nosarkstu .
Kārlis. Atkal.
Pirksti automātiski atver ziņu.
"Sveika. Ja negribi man atbildēt,tad varbūt gribi satikties?"
Esmu šokā par tādu piedāvājumu. Protams,es vēlos satikties,taču mani attur miljoniem iemeslu,bet vislielākais-man ir vīrs. Sāku prātot par to,kāda varētu būt tikšanās,ko mēs runātu,kā viņš izskatītos,kādas būtu manas sajūtas,kā tikšanās beigtos...līdz attopos,ka esmu mājās ar brēcošu bērnu,kurš nevar sagaidīt,kad dosies ārā.Viena ziņa no bijušā mīlnieka spēj mani aizraut no realitātes. Skumji.
Kad saņemos un meitai par prieku esam ārā,jeb precīzāk bērnu laukumā ar vismaz 10 tikpat priecīgiem un nereāli aktīviem bērniem, es jūtos labāk. Dzestrais pavasara gaiss palīdz man sakārtot domas un liek nedaudz paskatities uz sevi no malas. Jauna sieviete, ar bērnu, precējusies,taču kopumā neapmierināa,jo nejūtas vajadzīga un mīlēta,tādēļ visas šīs ziņas un uzmanības apliecinājumi no Kārļa šķiet kā davana savam ego. Dzīves rutīna mani ir ievedusi nepareizā takā,kura ved uz lielu kārdinājumu un nepatikšanām.
Ieelpoju. Jau vismaz kādu simto reizi.
Es nepadošos Kārļa šarmam. Nepadošos.
Pametu acis uz bērnu. Meita jautri smejas par kāda lielāka bērna izdarībām un ik pa laikam mani vēro. Itkā zinātu,kas notiek manā galvā.
Jūtu,ka man pietrūkst vīra un vēlos viņam piezvanīt, iespējams manas sajūtas ir saistītas ar vainas apziņu,ka domāju par citu.
Man jāsalabst ar vīru.
Tagad.
Nolemju viņam piezvanīt. Mazliet satraucos un baidos. Zvana signāls sāk pīkstēt raisot manī nepacietību,jo gaidu,kad viņš atbildēs.
Raitis atbild pēc ceturtā pīkstiena.
-Jā!
-Čau. Mēs tevi gaidām mājās.
-Drīz būšu.
Un viņš pārtrauc sarunu. Tik vienkārši.
Pa to laiku kamēr notika ļoti īsa telefona saruna starp vīru un mani, meita paspējusi neveiksmīgi nokrist un sasisties,kas viņas gadījumā ir parasta parādība.Paiet ilgs laiks līdz meitiņa nomierinās un nolemjam abas kopā aiziet uz veikalu pēc viņas mīļakā našķa- biezpiena sieriņa,ar kuru našķošanās notiek reti.Kamēr ejam Laura jau priecīgi čalo un smejas par kaķi, kurš turpat pie veikala durvīm ķer taureni. Veikalā aši nolmeju vīram sagādāt pārsteigumu un nopērku prāvu cūkgaļas gabalu,kartupeļus, un pārējās lietas. Brīdī,kad ar pilniem iepirkumu ratiem tuvojamies kasei,pēkšņi ar acs kaktiņu pamanu kaut ko pazīstamu,bet nesaprotu,ko tādēļ pagriežos un aši novēršos.Tas pazīstamais ir Kārlis!!! Nevar būt! Nevēlēdamās viņu satikt es mainu virzienu,bet savā satraukumā nepamanu,ka Laura,kura visu laiku bija man kā pielipusi,tagad ir pazudusi. Saviļņojums par Kārli pazūd un es bailēs skaļi nokliedzos.
-Laura!
Tajā brīdī visi veikala apmeklētāji sāk blenzt manā virzienā,kamēr es nespēdama kustēties sāku raudāt. Kāds pienāk pie manis un kaut ko jautā,bet es nedzirdu. Šķiet laiks ir apstājies.
-Mammm...
Pēkšņi man aiz muguras atskan pazīstamā balstiņa. Es momentāli pagriežos un kā komēta metos meitas virzienā,vēlēdamās viņu apskaut un nekad nelaist vaļā.
-Mīlulīt..mīlulīt.
Laura ir pamatīgi pārbijusies,redzu,ka no lielas raudāšanas viņas sejiņa ir apsārtusi un viņa berzē acis. Nabaga bērns.
Es paceļu Lauru un mēs dodamies prom. Jūtu kā manu muguru dedzina desmitiem skatienu,taču man vienalga. Nezinu,kā es būdama māte pazaudēju modrību un mana meita viena klīda pa veikalu,kurā varēja notikt jebkas.
Kad esam ārā,vēl aizvien cieš turu Lauru un nepārtraukti skūpstu viņas galvu, rokas,vaigus, gluži kā sajukusi prātā es nespēju viņu atlaist. Jūtos tik ļoti vainīga..
Nezinu cik ilgi mēs tā stāvām,līdz es sadzirdu saucam manu vārdu.
Pagriežos.
Kārlis. ATKAL!
Brīdi minkstinos un tad nolemju doties mājas virzienā. Šodienai man ir gana.
-Pagaidi.Lūdzu!
Es neatskatoties paātrinu soli un meita manās rokās juzdamās nedroši cieši apķeras ap manu kaklu.
Zinu,ka šāda bēgšana un ignorēšana ir bērnišķīga,taču es baidos ieskatīties viņa acīs un kā kādreiz -pazaudēt apkārtējo pasauli.
