Nezinu cik ir pulkstenis,kad mani pamodina meita. Jūtu kā siltas asaras birst uz manas sejas un kā komplektā mazās rokas ieķērušās manos matos,tik stipri,ka šķiet drīz tos izraus. Viņa ir atnākusi uz mūsu gultu un ir pieliekusies virs manis.
-Lauriņ,lūdzu nedari man pāri,mammai sāp. Kas tev noticis? Kāpēc tu raudi?
Es maigi atbīdu bērniņa rokas no matiem uz kurām paliek paprāvs kušķis no manas galvas rotas. Samīļoju meitu un paņemu klēpī.Ar acīm vēroju vīru ,kurš guļ man blakus, itkā nekas nebūtu noticis,visvairāk kaitina tas,ka,lai nedzirdētu notiekošo,viņš uz galvas ir uzsedzis segi. Jā,mana sievietes misija ir audzināt bērnu,kamēr vīrs var netraucēti gulēt.
Nēsājot meitu, domāju par vakardienas sarunu un man paliek šķērmi,jo tā bija nepatīkama,turklāt,zinu,ka saruna kaut kad turpināsies. Jūtu kā galva mazliet smeldz no izdzertā šampanieša,pastiepjos pēc ūdens,jo jūtu slāpes. Arī meita padzerās.
Mēs gluži kā zīdaiņa laikos arLauru uz rokm staigājam pa istabu,tikai tagad viņa ir izaugusi tik liela,ka nespēju noturēt rokās, kājas šķiet tik garas ka jau atsitas pret maniem gurniem. Paijāju maigos, mīkstos matus,līdz meitai tas apnīk un viņa par to signalizē,noņemot manu roku no viņas galvas. Pirms vairāk nekā diviem gadiem bija pavisam savādāk, mazais kunkulītis gulēja manās rokās,tik smaržīgs un nevainīgs,stundām ilgi raudzījos un apbrīnoju to,ka man ir meita. Varēju skūpstīt un glāstīt, meita tikai gulēja,un ik pa laikam labsajutā pacēla acis vai noņurdēja,bet tagad skaļi protestē ar "nē".
Laiks skrien un audzinot bērnu tas ir tik redzams,ka citreiz vēlos raudāt un lūgties augstākiem spēkiem ,lai apstādina un ļauj izbaudīt ik katru bērna mirkli,jo tas izgaist un vairs nekad nav tā, kā bija pirms mēneša.
Nopīkst telefons. Dodos skaņas virzienā,jo nezinu,kur tas atrodas.Tikai tagad saprotu,ka neesmu tam pieskārusies vismaz desmit stundas.
Atrodu to savā somā.
Esmu saņēmusi whatssap ziņu no kolēģes.
"Čau. Ka tev iet? Kā jūtas meita?
Tagad apjaušu,ka šodien ir darbdiena un es neesmu ne darbā un pat ne Latvijā. Manī sāk rasties neērtības sajūta,jo kamer citi strādā es atpūšos un ieberot sāli savā vainas apziņas rētā -meits ir vesela. Sanāk,ka es pilnīgi bez iemesla esmu "uz lapas" .
Atlaižu meitu,jo viņa ir nomierinājusies, un pat smaidīga. Mazās kājiņas aizskrien uz rotaļu stūri,kur momentāli ķeras pie košajām mantām.
Apsēžos uz gultas un domāju,ko gan kolēģei atbildēt?
Vairākas reizes uzrakstu un tad nodzēšu,līdz nosūtu tekstu."Čau, ir jau daudz labāk,prakstiski vesela." Nolemju neapjautāties par darba lietām,jo patreiz tas nav tik svarīgi.
Tā kā esmu whatssap nolemju palasīt pedējo ziņu no Kārļa uz kuru neatbildēju un par to priecājos. Redzu,ka pēdejo reizi redzēts naktī -3:23. Savā nogurušajā prātā sāku iedomāties dažādus scenārijus,ko viņš tādā nakts stundā varētu darīt un saprotu,ka variantu ir daudz. Palieku pie tā,ka visticamāk viņš ir sarakstījies ar kādu sievieti un nespējis atrauties no brīnišķīgās sarakstes,kura droši vien ir neķītra un vedina uz daudz ko.. Šis liekas ļoti ticami.
Nolamāju sevi par šādām domām un nolieku telefonu uz galda. Jau kuro reizi saprotu,ka domājot šādas domas es sev daru pāri,nemaz nerunājot par to,ka šādi varu izjauktt ģimeni.
Atskan signāls.
Kolēģe atbild.
"Tas jauki. Gaidam Tevi darbiņā!"
Neko neatbildējusi dodos pie meitas,taču viņa neliekas ne zinis par manu klatbūtni. Uz mirkli vēlos raudāt,jo mani negrib pašas bērns,taču saprotu,ka tas ir normāli,jo viņa ir aizrāvusies. Šādos gadījumos liekas,ka saikne starp māti un bērnu zūd,taču tā nav,bērns kļūst patstāvīgāks un vecāki vairs nav prioritāte.
Pametu acis uz vīru,kurš vēl aizvien guļ un mani pārņem neskaidra vientulības sajūta,itkā mani nevienam nevajadzētu. Varbūt ta tas arī ir..?!
Tiklīdz manā galvā sāk rasties domas par to,ka esmu ēna,kuru redz tikai tad ja tajā ieskatās,saņemu ziņu.
Pieņemu,ka raksta kolēģe,bet nē..Kārlis.
Pēkšņo pesimismu pārtver prieks.
Izlasot ziņu vairs nejūtos tik priecīga.
"Čau,zvanīja Linda viņa jūtas labi un vēlas tevi satikt!"
Interesanti gan,kāpēc viņa šo velmi izteica Kārlim,nevis man? Un vispār,šķiet,ka ea viņu nevēlos satikt.
Atbildu.
" Čau, nezinu kāpēc viņa tev raksta,bet atbildi,ka nevēlos ar viņu tikties."
Es to tiešām nevēlos,visu draudzības laiku man viņa ir pietrūkusi,vienmēr likās par maz sarunu un tikšanos,taču tagad man viņas ir par daudz. Man visa ir par daudz.
Nepaspēju nolikt telefonu,kad saņemu Karļa atbildi.
"Viņa baidās,ka tu viņu ignorēsi tāpēc raksta man. Es nevēlos jaukties jūsu attiecībās un arī nevēlos būt tām pa vidu."
Izlasītais mani pārsteidz,škita,ka Kārlis vēlas man raksīt un atrod jebkādus iemeslus,lai to darītu,bet jādomā,ka ir pavisam citādi.
Kamēr drukāju atbildi,dzirdu kā no guļamistabas izlien vīrs.
Paslēpju telefonu un dodos viņam pretī.
Manā priekšā stāv samiegojies un mazliet sapampis vīrietis.Sen nebiju viņu tādu redzējusi,iespējams,tadeļ,ka viņš reti lieto alkoholu un tik ilgi guļ.
-Ejam brokastīs?
Pasmaidu.
Raitim ar apetīti nav problēmu.
-Ejam.
