Kad saruna izbeidzas sāku prātot par to,ko gan teikšu vīram? Kā,lai paskaidroju,kur dodos un kādēļ? Šis jautājums tāpat kā domas par darbu liek man saspringt.
Vakarpusē,kad pārrodas vīrs uzreiz uzklūpu ar jaunumiem,ja tos tā var nosaukt. Raitis ir šokā.
-Nespēju noticēt,ka tevi atlaida. Ar kādām tiesībām tas vispār iespējams? Tev ir pilnīgi attaisnots pamats darba neapmeklēšanai,turklāt, tu vienmēr darbā ierodies bez kavējumiem un savus pienākumus pildi.
Jau kuro reizi noplātu rokas. Jūtos bezspēcīga šajā situācijā.
-Nezinu..
Vīrs turpina.
-Vienmēr esmu domājis,ka šajā valstī pret sievietēm izturas negodīgi un dažreiz pat diskriminējoši. Nekad šo nesapratīšu. Varbūt man jāiet ar to mērgi parunāt..?
Es pārtraucu vīru norādot,ka meita mūsu sarunu klausās,viņai tā liekas tikpat baudāma kā miegadziesma. Viss jau būtu labi,ja vien netiktu lietoti necenzēti vārdi.
Vīrs paskatās meitas virzienā un norādot uz televizoru iedod viņai cepumu. Šāds žests nav īpaši pareizs,taču šoreiz to ignorēju.
-Nezinu, ko man darīt.Varbūt man cīnīties par savām tiesībām..?
Raitis izpleš acis
-Pilnīgi noteikti! Ja vien vēlies tur turpināt strādāt..
Pēc šādas attieksmes kāda cita sieviete jau būtu aizgājusi prom,bet es tomēr nepadošos.
-Es tur gribu strādāt! Tu zini cik izdevīga ir šī vieta,pat par spīti briesmīgajam priekšniekam.
-Es tavā vietā šādu attieksmi neciestu,bet taipat laikā es tevi saprotu. Viss atkarīgs no tevis pašas. Ja vēlies es varu parunāt tavā vietā.
Manā prata iešaujas aina ka vīrs ierodas birojā. Viņš ir niknuma pārņemts,nolēmis pierādīt taisnību,kaujenieciski noskaņots kā arī apbruņojies ar darba likumu. Sarunas neraisās pārāk veikamīgi tāpēc vīrs pielieto dūres un viss beidzas ar cietuma restēm. Šīs iedomas ir tik reālas,ka es noskurinos.
-Nē,nevajag,es pati.
Vīrs bieži strīdu laikā spēj pielietot vardarbību, šo gadu laikā pāris reižu esmu to redzējusi.
Raitis pēksņi pienāk man klāt un mani apskauj. Viņa lūpas pieskaras manām auss ļipiņām un es dzirdu frāzi.
-Mīļā,viss būs labi!.
Mani pārņem patīkamas sajūtas,arī trīsas,taču es kārtējo reizi atraujos.
-Zinu.
-Nepārdzīvo. Ja,kas atradīsi citu darbu,tev ir vērtīga pieredze,pazīšanās un tu pati esi sasodīti forša.
Pasmaidu. Ir reizes,kad vīrs spēj būt atbalstošs,ko es ļoti novērtēju un zinu,ka ne katram virietim piemīt spēja būt tik jaukam pret savu sievu.Ir dienas,kad vīrs ir kaitinošs,nerunīgs un šķiet ar savu kātbūtni mūs abas padara nervozas,bet tomēr vīru saprotu. Viņam ir ļoti atbildīgs darbs,kurš sev līdzi parauj milzīgu stresu un atbildību.
Tomēr tāpat neesmu mierīga,jo mans plāns ir doties pie Kārļa,taču nerodu iemeslu,lai tiktu prom no mājām. Paiet vairāk kā stunda līdz manā galvā iešaujas vienkārša ideja. Pārtraucu drēbju gludināšanu un dodos pie vīra.
Raitis man par pārsteigumu spēlējas ar meitu. Abi no lego klučiem ir uzcēluši māju kurā dzīvo princese. Tā vismaz no viņi sarunas noprotu. Jau atkal pasmaidu,vīrs tik mīlīgi un aizrautīgi spēlējas,ka nepamana manu klātbūtni.
-Klau,man nepieciešams mazliet miers un relaksācija,aiziešu uz baseinu.
Abi pagriežas manā virzienā.
-Tā ir laba doma. Līdz cikiem baseins ir vaļā?
Ieskatos telefonā,kuru stingri turu savās rokās. Tas rāda, ka ir jau septiņi vakarā.
Saminkstinos.
-Līdz astoņiem,man šķiet.
-Tad viņi mainījuši darba laiku,jo kādreiz tas strādāja līdz septiņiem.
Arī vīrs kadreiz gāja peldēt.
- Lielā cilvēku pieplūduma dēļ darba laiks tagad ir pagarināts. To es noskaidroju,kad aizvakar tur biju. Administratore mani atcerējās,mazliet parunājāmies. Ļoti jauka sieviete.
-Ej,ej. Tas nāks tev par labu.
Es pagriežos un nopūšos. Jūtos draņkīgi,jo esmu samelojusi,turklāt šī nav pirmā reize un nojaušu,ka arī ne pēdējā.
Aši sataisos,patiešām paņemu peldkostīmu,dvieli, ķemmi un gandrīz skrienot dodos uz durvju pusi. Vīrs mani panāk un smejoties nosaka.
-Tu skrien tā itkā no mums bēgtu!
Apstājoties jūtu kā mana sirds no skriešanas strauji pukst un arī meli ir darījuši savu- esmu koši sarkana. Viena roka atrodas uz durvju roktura,otra tur milzīgo somu. Gandrīz burtiski,esmu pilnīgā gatavībā bēgt.
Bēgt pie Kārļa.
-Gribu laicīgi paspēt, lai ir laiks nopeldēties.
Vīrs pamāj ar galvu.
-Atpūties.
-Noteikti!
Un es izeju no mājas. Ieskatos telefonā, un sameklēju sms ar Kārļa adresi un tikai tagad kārtīgi to izlasot,secinu,ka viņš dzīvo ļoti tuvu. Tad tāpec mēs toreiz mežā sastapāmies!
Noskrienu lejā pa kāpnēm un satraukti izeju āra. Gaiss ir dzestrs,bet ļoti patīkams,citā reizē es to izbaudītu,bet tagad es ātrā solī dodos pie Kārļa. Neticami!
Kad esmu nonākusi adresē,nobrīnos par māju,kurā viņš dzīvo. Šī ir viena no jaunākajām daudzzīvokļu mājām un ļoti grezna kā arī dārga. Stāvu pie vārtiem un prātoju kā tikt iekšā,līdz iezvanās telefons.
-Jā,Kārli.
-Redzu,ka esi ieradusies. Nāc iekšā!
Apgriežos apkārt un nekur neredzu Kārli, jo sķiet dīvaini,kā viņš zina par manu atnākšani? Paskatos uz ēku un sestajā stāvā pamanu vīrieti,kurš stāv uz balkona, turot rokās pulti un telefonu. Tas ir viņš!
Bridi padomājusi atveru vārtus.
-Nāc uz sesto stāvu uz 78 dzīvokli.
-Labi.
Ar satrauktu sirdi un gluži kā hipnotizēta dodos iekšā.Ieejot vestibilā,apmulstu,jo tas ir tik ļoti liels,augstiem griestiem un gaišs, ka man apžilbst acis. Tas ir veidots pēc piecstūra figūras principa. Vienā stūrī redzu divus milzīgus klubkrēslus un tiem pretī žurnālgaldiņu ar skaisti saliktiem preses izdevumiem. Apgriežos,citu stūri rotā vismaz 3 metri augsts augs,kuru neatpazīstu. Tas ir krāšņs un rada svaigumu un dzīvīgumu šai pārak greznajai telpai. Uz sienām ir dažādas gleznas un puķu podi ar vijīgām puķēm,kuras izskātās pārak labi,lai būtu dzīvas. Lapas spīd kā lakotas. Viss ir tik ideāli tīrs,ka baidos spert jebkādu soli. Jau kuro reizi apgriežos,jo man nav ne jausmas uz kuru pusi doties,esmu apžilbusi no tā ko redzu,ka nepamanu skaitļus uz katra stūra. Tik tagad saprotu,ka katrs vestibila stūris ved uz dzīvokļiem. Tā augšejā daļā ir divi numuri,kuri apzīmē pirmo un pēdējo dzīvokli. Paiet neilgs brīdis,līdz saprotu, uz kurieni doties. Šī māja drīzāk atgādina greznu pili,nevis daudzzīvokļu māju.
Karļa dzīvoklis atrodas tālākajā stūrī, uz kurieni arī dodos. Man ir izvēle iet pa kāpnēm vai braukt ar liftu.Mirkli pastāvējusi nolemju doties pa kāpnēm,kuras ir vismaz 5 metrus platas, ar stingrām un izvītām margām. Atgādina baroka laika stilu,jo tās ir ļoti nepieklājīgi greznas.
Katrs stāvs,kuram eju garām ir maigos toņos,gaišs un ar tik patīkamu atmosfēru,ka gribās tur uzkavēties. Kaut arī pati dzīvoju jaunā un dargā daudzzīvokļu mājā,šis ir kaut kas pavisam cits. Greznības un bagatības iemiesojums.
Nonāku pie Kārļa dzīvokļa durvīm. Nospiežu zvana pogu,kas ir kā kamera,tātad vinš automātiski redz personu,kas stāv pie viņa durvīm. Sajūtos mazliet neērti,jo paiet laiks līdz viņš atver. Iespējams,viņš mani kamerā vēroja. Vai arī šīs domas ir pārak absurdas?
Atveras durvis. Tur stāv neatvairāmais Kārlis. Burtiski.
-Čau. Nāc iekšā.
-Čau.
Es nosaku un ieeju dzīvoklī.
-Tu pie manis uz palikšanu?
Kārlis ar acīm norāda uz manu milzīgo somu. Kaut arī tajā nekā daudz nav,tā tiešām ir liela un ļoti ietilpīga.
Pasmīnu un neko nesaku.
-Tavā somā pusi no iedzīves varētu salikt. Man nav nekas pretī,ja paliksi,tikai diez,ko teiks tavs vīrs.
Kārlis viltīgi smīn.
Sajūtos tizli un nevēledamās neko paskaidrot es mainot tēmu nosaku.
-Kur ir Linda?
Kārļa smaids pazūd.
-Viņa guļ. Jau ļoti ilgi un es uztraucos. Nāc,paskaties!
Nometu somu un dodos Kārļa virzienā,ignorējot to,cik liels ir dzīvoklis. Mēs izejam cauri,koridorim,un tad divām telpām līdz nonākam pie istabas,kur guļ Linda. Ieejot telpā redzu,ka viņa nevis guļ,bet sēž. Mes neredzam viņas seju,jo viņa ir ar muguru pret mums.
-Linda!
Es nosaku un dodos pie viņas.
Uzreiz pamanu to,ka viņa ir slapja un bāla,turklāt nereaģē uz manu saucienu. Pataustu viņas pieri,tā ir karsta,ka atrauju roku.
Kārlis stāvēdams nostāk mūs vēro. Jeb precīzāk mani.
-Kas ar viņu?
-Nav labi. Viņa nereaģē.
