Mana sirds auļo. Adrenanlīns no manām virsnierēm nonāk līdz sirdij,liekot tai pukstēt pārāk straujos tempos. Itkā es būtu skrējusi krosu cenšoties pirmā pārskriet uzvarētāja finiša līniju.
Turot telefonu rokās mana vēlme pēc gardas kafijas zūd,drīzāk,vēlos uzzvanīt Kārlim un dzirdēt viņa balsi,noskaidrot zvana iemeslu un runāt ar šo vīrieti. Par jebko.
Izeju no istabas,klusām aizveru guļamistabas durvis un prātoju,ko gan man viņam teikt? Varbūt uzrakstīt sms tādējādi itkā parādot,ka viņa zvans man ir vienaldzīgs.Jā,gluži kā jaunības vai tīņi gados,bet es nedrīkstu izrādīt jebkādas simpātiju pazīmes. Vai arī..ignorēt? Nezinu, pa kuru brīdi esmu piespiedusi telefonu pie krūtīm itkā tas būtu kāds dārgumus,kuru sargāt un būt tam tuvumā.
Apsēžos dīvānā,jo nepartrauktā domāšana par Kārli un viņa periodiskā uzrašanās mani gurdina un neļauj man stabīli turēties uz šīs zemes. Un tā ir tikai saziņa,nekas vairāk..
Sāku drukāt sms,kad mani iztraucē mazie meitas solīši. Mans mirklis bija īss. Nopūšos un nu atkal esmu mamma,bez saviem sapņiem,vēlmēm un iespēju būt pašai.
Mūsu turpmākais rīts ir raits un mierīgs,līdz atskan telefona zvans. Pirmajā brīdī nodomāju,ka zvana vīrs un zvanu ignorēju,bet tad iedomājos,ka zvanītājs ir Kārlis. Jau atkal mana sirds skrien sprintu.
Ieraugot zvanītāju jūtu,ka tagad man vajag defibrilatoru,jo sirds no bailēm stājas.
Priekšnieks.. zinu,ka ignorēt nevaru,bet arī atbildot nojaušu,ka būs nepatikšanas. Sev par pārsteigumu nolemju ignorēt un par laimi zvans apraujas ātrāk nekā tas būtu varējis skanēt.
Nolieku telefonu iepriekšējā vietā un mazliet apmierināta ar savu rīcību dodos mazgāt traukus,kaut arī zinu,ka viņš noteikti zvanīs vēlreiz. Pa šo laiku varu padomāt par to,ko šim uzpūtīgajam un pretīgajam vīrietim teikšu. Savā prātā iedomājos dažādus scenārijus,līdz mani atkal iztraucē pazīstamā zvana melodija.
Mana intuīcija piepildās.
Paceļu klausuli,jo morāli biju tam sagatavojusies.
Lēnām uzsāku sarunu.
-Labdien!
Pirmajās pāris sekundēs skan tikai klusums un tad atskan rupjā un mazliet piesmakusī balss. Kaut nekad neesmu redzejusi priekšnieku smēķējam,es varētu saderēt uz dzīvokli,ka viņš noteikti padotajiem neredzot to dara. Turklāt lielos apjomos,jo tik pretīga balss var būt tikai pēc tonnas cigarešu.
-Santa! Tu darbā šodien neieradies! Kā tu man to paskaidrosi?
Noriju siekalas.
-Piedodiet,bet es jau iepriekš minēju,ka meita ir saslimusi un tādēļ darbā neieradīšos.
-Kāda man daļa gar tavu slimo knauķi,ko?
Es klusēju,jo manas iepriekš sagatavotās atbildes ir izplanējušas kopā ar iedomāto drosmi.
Saņemos.
-Es esmu māte un man vienmēr pirmajā vietā būs bērns!
Priekšnieks sāk smieties un tad mili sekundē sāk kliegt.
-Tu, resnā mammīt, varēsi uz ielas stāvēt pēc šitādiem izgājieniem. Man vajag darbiniekus nevis kaut kādus dīvana pirdējus un slaistus. Zini,uz tavu vakanci rindas stāv,bet tu tēlodama gādīgo mātīti savu darbu pazaudē. Rītdien gaidu tavu atlūgumu.
-Bet..
Saruna izbeidzas. Beidzas arī mana savaldība un es sāku skaļi raudāt. Asaras birst un es tās nepūlos noslaucīt,jo šķiet,ka tā es attīros,kļūstu brīvāka no negatīvā. Varbūt darba pazaudēšana ir kā atmaksa par to,ka sapņoju par citu vīrieti? Vai arī šādas domas ir pārak absurdas?
Nezinu cik ilgu laiku esmu raudājusi,bet kad pieeju pie spoguļa-nobīstos no redzētā.Esmu tik traki sapampusi,ka škiet man ir Kvinkes tūska. Meita, vēlēdamās spēlēties skrien pie manis,taču es viņu maigi atraidu,iedodot bilžu grāmatu un cerot,ka pa to īso brīdi spēšu saņemties.
Darba zaudējums man ir kā murgs,jo neesmu pieradusi bieži mainīt aroda vietas,turklāt pat neesmu informēta par to kā ir citur un cik aktuāla šobrīd ir sekretāres vakance. Lai cik grūts būtu šis darbs es tuvākajā laikā neplānoju to mainīt. Līdz šim.
Brīdis vienai nebija īss,jo man atkal iezvanās telefons.
Šoreiz sirds no nepārtrauktās slodzes ir nogurusi skriet.Tai vajag restartu. Tagad viss novirzās uz manām rokām,tās trīc itkā man būtu kāda lēkme.
Tas ir Kārlis.
Nedomājot paceļu. Cenšos būt vienaldzīga.
-Jā!
-Čau. Tev viss kārtībā?
Karlis izklausās noraizējies,itkā zinādams manu sāpi.
-Jā,man viss labi.
-Mums jāsatiekas.
Viņš sausi un pat lietišķi nosaka. Itkā mēs būtu darba kolēģi vai attāli paziņas. Īstenībā,esam kaut kas pa vidu.
-Man nav laika.
Es meloju. Tagad brīvā laika man būs vairāk nekā esmu par to sapņojusi.Pēkšņi šī doma par darba zaudējumu man sāk šķist tīri patīkama.
Kārlis ieklepojas.
-Runa ir par Lindu..viņa ir pie manis! Kopš vakardienas.
- Un kāds man ar to sakars? Neesmu ne viņas māte,ne māsa..
Es sausi un bezpersoniski nosaku,jo jau šīs sievietes vārds man šķiet netīkams.
-Jūs kadreiz bijāt draudzenes. Un..
-Kādreiz bijām.
Es Kārli patraucu. Man tiešām ir vienalga,kas ir ar Lindu.
-Paklausies, viņa ir briesmīgā stāvoklī, vakardien,kad viņa man Facebook uzrakstīja sakot,ka viņai nav kur palikt,lūdza, lai dodu pajumti, es to darīju. Un zini, kaut nekad neesam bijuši nekadi draugi,es viņai palīdzēju,kaut varēju to nedarīt,bet tu,būdama laba draudzene vismaz veco laiku vārda varētu viņai palīdzēt. Jūs pirms paris dienām jauki staigājāt un tagad tev par viņu ir vienalga. Ko tādu no tevis negaidīju!
Jūtu kā manī kaist dusmas. Gluži kā katliņš,kurš lēnām uzvārās,līdz karstais ūdens līst pāri, un tad,ja to neizslēdz,tas sprāgst. Tā tagad ir ar mani. Jūtu,ka eksplodēšu.
-Tu neko nezini.
Kārļa balss par pāris decibeliem kļūst skaļāka.
-Kas man jāzin? Neatkarīgi no ta,ko viņa ir izdarījusi mums jāsniedz Lindai kaut kāda palīdzība. Viņa vakardien ieradās ļoti stiprā alkohola reibumā netīra ar saplēstām drēbēm. Tagad guļ un es nezinu, ko ar viņu darīt tālāk. Mēs vakardien mazliet parunājām,viņa minēja,ka viņai nav māju,naudas un neviena,kas viņai spētu palīdzēt. Nodomāju,ka varbūt viņa nonākusi lielā nelaimē un tu par to ,iespējams,neko nezini,ja jau viņa vēršas pēc palīdzības pie manis.
-Es par viņu daudz ko nezinu..
Mirkli padomājusi turpinu sakāmo.
-Labi, saki adresi, vakarpusē aiziešu, aiznesīšu tīras drēbes un tad domāsim...
Karlis šķiet atvieglots.
-Paldies. Tūlīt nosūtīšu adresi.
Nopūšos. Mana dzīve ir bezgala jautra un es pat nezinu, kas būs tālāk ?!
