Kad esam pāeduši barojošo launagu, es nozvēros,ka nekad neļaušu vīram gatavot,jo ēdiens bija tik trekns,ka šķiet mans ķermeņa masas indekss pakāpās par vienu skaitli uz augšu. Pēc šādas maltītes liekas,ka nekad negribēšu ēst, ir sajūta,ka esmu pieēdusies visam mūžam.
Pilnais vēders liek man kļūt gausai un domām tāpat. Tuvojas vakars un šķiet meita jūtas labi,nav ne miņas no augstās temperatūras,viņas enerģijas uzplūdums tuvojas maksimumam un droši vien kaimiņu pacietība arī. Godīgi-man ir vienalga,jo viņa ir tikai bērns,kurš grib dauzīties,skriet,lekt,tās ir dabiskas vesela bērna vēlmes. Šī iemesla dēļ mēs gribētu dzīvot privātmājā,jo tur mēs nejustos tik ierobežoti.
-Laura!
Es apsaucu meitu,jo viņa ir sadomājusi mest kluci,kurš gluži kā raķete lido loga virzienā.
Lauras skatiens liek man saprast,ka viņa iztraucēta no ļoti patīkamas darbības un viena rājiena dēļ nepadosies. Kad viņa atkal lidina klučus es kļūstu aizkaitināta un gala rezultātā atņemu visus klučus,kas beidzas ar histēriju. Vīrs arī meitai kliedzot neliekas traucēts un turpina skatīties televizoru,bet man gribas viņam iespert,lai es neesmu vienīgā,kura cenšas tikt galā ar histērisku divgadnieci.
Paiet ilgs laiks līdz meita ir nolikta gulēt un es jau kā katru vakaru,glāstot viņas galviņu nosolos,ka vairs nekad nekliegšu,bet būšu pacietīga, mīļa mamma un laba sieva,kura nepārmet vīram par pārāk mazu iesaistīšanos bērna audzināšanā.Man par vilšanos solījumi pazūd līdz ar gaismas iestāšanos un tas liek justies nožēlojami. Ar meitas piedzimšanu esmu atklājusi,ka mans raksturs nav ne tuvu tik stiprs kā man šķita,drīzāk esmu ar vāju nervu sistēmu,attiecīgi nervoza,dažkārt histēriska un haoitiska persona. Ne tuvu mammas ideāls.
Ar šādām domām es izeju no guļamistabas un ar nepacietību gaidu brīdi,kad vienkārši tāpat atkritīšu dīvānā un truli glaudīšu telefonu,tas ir tas,kas tieši tagad nepieciešams. Liels ir mans pārsteigums,kad ieraugu Lindu,viņa diezgan agri teicās,ka ies gulēt un pazuda istabā. Tagad viņa kopā ar manu vīru skatās filmu.
-Tu neguli?
Linda pamet acis uz mani un tad novēršas.
-Nevaru iemigt.
-Varbūt iedzeram tēju?
-Labprāt.
Linda piekrīt,bet pat nepakustās,lai to uztaisītu,itkā es būtu kalpone,kura visu izdarīs viņas vietā.
-Nezinu kādu tu dzer,man ir daudz dažādu tēju, varbūt nāksi izvēlēties?
Linda negribīgi pieceļas un lēnam dodas uz virtuves pusi,es viņai sekoju.
-Vai grūtniecības laikā var dzert jebkuru tēju?
-Nezinu. Man škiet var jebko tikai saprātīgos daudzumos. Kā tu vispār jūties?
Linda noglāsta pagaidām plakano vēderu un nopūšās.
-Viss labi. Ik pa laikam uznāk slikta dūša,bet ar to varu sadzīvot. Ceru,ka tā tas arī paliks.
Es leju ūdeni tējkannā un vēroju draudzeni,kura apsēdusies uz krēsla un ar elkoni astpiedusies pret leti, sapņaini kaut ko domā.. Viņa ir tik mierīga un bezrupīga,ka jūtu mazu skaudību,taču uzreiz atceros,ka patiesībā viņas dzīve ir tik ļoti nesakārtota un neparedzama,ka man viņas žēl.
Mēs abas izvēlamies pagatavot kumelīšu tēju un kamēr gaidam,kad tā ievilksies apspriežam manu darbu,kas man īsti nepatīk,taču es pieklājīgi atbildu uz viņas jautājumiem.
-Tad sanāk,ka sekretārēm tomēr ir laba alga,ne?
Šis,manuprāt,ir ļoti sensitīvs jautājums,it seviški mūsu valstī,kur algas ir pārak zemas un darbaspēks nav novērtēts.
-Nu... man pietiek.
-Tas galvenais. Nezinu,kur lai es meklēju darbu. Nav pat ne mazākās nojausmas.
-Ja nevēlies strādat savā jomā,tad atliek meklet darbu,kur nav nepieciešama speciāla izglītība. Zinu daudzus cilvēkus,kuri strādā veikalā,pardevēja vakances šeit, Rīgā, ir ļoti aktuālas.
Linda mirkli padomājusi atbild.
-Tas nav priekš manis. Man nepatīk uzbāzties un nepadodas tirgošana.
-Tu esi mēģinājusi?
-Nē..nēesmu..
-Tad kāpēc saki,ka nepadodas? Un ne visos veikalos pircējiem ir jāuzbāžas,ja vien tu nestrādāsi tirgū.
-Nezinu...esmu apjukusi,turklāt,kurš ņems darbā grūtnieci?
Saprotu Lindas neapskaužamo situāciju,bet viņai nepiekrītu,neviens šobrīd nelemj viņas un nedzimušā bērna likteni kā viņa pati.
-Es tavā vietā ietu strādāt tur,kur visvairāk nepieciešami darbinieki,tur tevi pat stāvoklī paņems,jo būs priecīgi par papildus darba rokām. Tev ir jāstrāda,citādi ar 170€ mēnesī tu neizdzivosi,liela daļa naudas aizies autiņbiksītēm,nerunājot par pārējām lietām. Linda,tev ir jādomā un jārīkojas,dienas iet uz priekšu..darbs tevi uz lieveņa negaida,tev jārīkojas.
Linda redzami sapīkst un nodur galvu,man rodas sajūta,ka viņa līdz šim vispār par šādām lietām nav domājusi.
-Vai tu esi nokārtojusi visas lietas ar iepriekšējo darbu un dzīvesvietu?
-Neesmu paguvusi.
Linda nopurpina.
-Tā droši vien nav mana darīšana,taču tev jāaprunājas ar savu iepriekšējo darba devēju, jāpārdod dzīvoklis,jo tu šeit paliksi pavisam tā es saprotu?
Linda beidzot paceļ galvu.
-Es zinu,drīz visu nokārtošu,lūdzu,nepratini mani,citādi sķiet,ka tu mani nosodi un to šobrīd man vajag vismazāk. Man nepieciešams kāda tuva cilvēka atbalstu un tā kā mēs esam draudzenes jau ļoti daudzus gadus,tad es cerēju,ka tu man palīdzēsi,bet tu tikai kritizē. Ja es tev traucēju tad varu aziet.
Linda ir skaļa un mazliet agresīva,viņa ar plaukstu uzsit pa leti tik stipri,ka atskan blīkšķis,bet viņa neliekas par to ne zinis un nokāpj no krēsla. Brīdī,kad viņa grasās pagriezties,lai dotos prom viņa iekliedzas.
