1

 50  0

Stāvu gluži kā hipnotizēta un nespēju noticēt redzētajam, un savam stulbumam,uz ģērbtuves durvīm droši vien bija norādīts,ka šī ģērbtuve ir vīriešu,bet es,protams,to neievēroju. Kārļa seja šoreiz arī ir izbrīnīta,taču viņam nepietiek kauna ar acīm turpināt mani izģērbt. Patiesībā,ja mans augums būtu ideāls,vai vismaz tuvu tam,es šo neveiklo situāciju izbaudītu,un pat nekaunētos,taču tagad mans bijušais noteikti ir ievērojis,ka mans dibens ir par pāris centimetriem platāks un to sedz apjomīga apelsīna miziņa. Turklāt, esmu uzvilkusi vienas no visbriesmīgākajam apakšbiksēm kādas vien man var būt. Nosolos,tiklīdz pārradīšos mājās,es tās izmetīšu.

Šajā brīdī es skatos Kārlim acīs un par spīti ļoti neveiklajai situācijai nespēju novērst skatienu un man šķiet viņš to redz un izbauda.Viņš smīn.

Nolaižu skatienu un stiprāk piespiežu vējjaku,vēlos apģērbties,bet viņš kā iemūrēts stāv tieši aiz manas muguras.Nolemju pātraukt šo cirku.

-Vai tu varētu aizgriesties,es vēlos apģērbties!

-Kā vēlies.

Aši pagriežos un redzu tikai viņa muguru. Es viņam neuzticos.

Ja es piedalītos ģerbšanās sacensībās,tad noteikti uzvarētu,jo izdaru to ļoti ātri. Šķiet šajā steigā saplēsu džinsus,jo tos velkot dzirdēju dīvainu skaņu,pārlaižot ar roku,neko nesajūtu. Ceru,ka man tikai izlikās,jo,ja kaut kur izrādīsies caurums,tad es būšu totāla neveiksminiece.

Pieeju pie spoguļa,Kārlis sajuzdams manas kustības pagriežas un atkal notveru viņa skatienu. Šoreiz tas notiek caur spoguli un liekas sirreāli un neticami. Brīdi padevusies viņa acīm es sāku tajās grimt,bet tad mūs iztraucē vīrietis,kurš ienāk ģērbtuvē un ir pārsteigts par manu klātbūtni. Sajūtoties neērti,jo viņš drīz izģērbsies es paņemu somu un izskrienu ārā. Kārlis man seko.

-Pagaidi!

Pagriežos.

-Ko tu gribi?

-Parunāties.

-Par ko?

Jā,tiešām par ko gan mums runāt? Mēs esam sveši cilvēki ar senu pagātni,kura mani vajā,bet tas tā...viņš droši vien to ir aizmirsis.

-Par mums. Par to,kas toreiz notika. Gribu tev paskadrot,beidzot esmu gatavs runāt.

Kārlis ir man tik tuvu,ka jūtu viņa smaržu un straujo elpu. Viņš smaržo pēc svaiga un ļoti patīkama aromāta,ka burtiski ievelku nāsīs šo smaržu un ceru,ka viņš to neredz.

-Am...kas bijis,tas bijis,tā ir pagātne nedomāju,ka tā būtu jācilā. Man jāiet majās,mani gaida vīrs un bērns.

Es nekustos. Man ir jāiet,bet nespēju pakustēties,jo Kārlis vēl aizvien atrodas manā tuvumā un es burtiski kūstu. Manis paliek mazāk. Kūst visas manas saprātīgā prāta paliekas.

Kārlis skatās man acīs un vēl aizvien ļoti skaļi elpo, šķiet viņš ir uztraucies un tiešām gatavs runāt.

- Lūdzu,tev mani jāuzklausa.

Vairs nav ne miņas no koķetā un bezkaunīgā vīrieša.

Es atrauju skatienu. Domāju. Viena mana daļa saka,lai vienkārši eju mājās un nepadodos,bet otra- lai viņu uzklausu. Neesmu vēl paspējusi kaut ko teikt,kad Kārlis ierunājas.

-Tepat netālu ir jauka kafejnīca,varam pasēdēt tur, es apsolu,ka tevi ilgi neaizkavēšu.

Nu jau Kārlis izskatās pēc liela kucēna,kurš savam saimniekam lūdz iziet pastaigātiea,bet tas spītīgi to nedara.

Klusēju. Un ja mūs kāds pamana un sāk baumot? Nē,neiespējami,šaja rajonā nedzīvo ne draugi,ne kolēģi un pat ne paziņas,Linda un Raitis ir mājās...

Es beidzot klusi atbildu.

-Labi.

Mēs izejam ārā un un nolemjam doties ar kājām,jo braukt ar mašīnu nav jēgas,kafejnīca ir tepat blakus. Ejot Kārlim blakus,nervozi grozos apkārt ar cerību,ka pie apvāršņa nav ziņkārīgu acu. Jūtos kā nožēlojama krāpēja,kura kaut kur ap stūriem slapstās ar savu mīļāko.

Pēc piecām minūtēm ierodamies mazā,bet ļoti mājīgā kafejnīcā,kura iekārtota zem daudzzīvokļu mājas. Šo rajonu pārzinu gandrīz idēali,taču nez kāpēc šo vietu esmu palaidusi garām.

Abi ar Kārli pasūtam melnas kafijas un klusējot gaidam,katrs skatās kaut kur citur tikai ne viens otrā.Mūs abus pārņem neērtības sajūta un es jau sāku nožēlot,ka piekritu viņa uzaicinājumam. Nervozi sāku tirināt kājas un rokas,kuras atrodas zem mazā galdiņa un es knibinu pirkstus. Ja es būtu mājās es sen jau pa šīm pāris minūtēm būtu nograuzusi visus nagus.

Mums beidzot atnes kafijas. Savā tasītē ieberu pāris cukurus,jo satraukuma dēļ mans cukura līmenis ir krities.

Gaidu,kad Kārlis sāks runāt,bet viņš tikai malko savu kafiju un skatās pa logu,tādējādi izvairoties no sarunas. Šoreiz par brīnumu viņš neskatās man virsū,kā tas bija iepriekš un tas iepriecina.

Kad viņš izdzer savu kafiju,ko izdara daudz ātrāk nekā es,viņš pagriež galvu manā virzienā un mierīgi nosaka.

-Man toreiz bija iemesls braucienam uz Ameriku.

-To es zinu. Atceros.

Toreiz viņa pēkšņā aizbraukšana bija saistīta ar studijām ,viņaprāt, Latvijā izglītības sistēma nav pietiekami augstā līmenī. Taā viņš paskaidroja un pēc pāris dienām aizbrauca.

--Īstenībā aizbraukšanas iemesls bija cits.

Visvairāk par visu nespēju izturēt melus.

Tagad es dusmīgi un naidpilni skatos uz viņu un man gribas iesist milzīgu pļauku un nekad viņu neredzēt.