Ilgi grozos pa šauro dīvānu. Manu prātu aizpilda domas par Lindu,viņas acīmredzamie meli, grūtniecība un pēkšņā palikšana tēvzemē,kaut vienmēr ir teikusi,ka šajā valstī nav viņas īstā vieta. Šis viss ir pārāk aizdomīgi un mani māc gan ziņkāre,gan šaubas par jebkuru viņas vārdu un darbību.
Istaba ir tumša un mazliet baisa,kopš sevis atceros man vienmēr ir bijis bail no tumsas. Tā man liek justies nedroši.
Aizveru acis un ievelku gaisu gluži kā smaržojot puķes vai labas smaržas un cenšos nedomāt. Dzīve ir skaista un, lai nezaudētu jaudu un neuzmāktos garlaicība vajag piedzīvojumus,taču nu,to ir par daudz. Esot bērna kopšanas atvaļinājumā alku pēc kaut kā jauna, jauniem draugiem, vēlējos ceļot, daudz staigāt, satikties ar senām draudzenēm vai paziņām, bet tagad,kad strādāju,sķiet viss nāk ar uzviju. Nezinu kāpec,bet jūtos nogurusi. Šobrīd manā dzīvē ir uzradušies divi tuvi cilvēki,taču es tos negribu, gribu būt viena ar savu ģimeni.Kārļa un Lindas ierašanās manā dzīvē, man sagādā problēmas un zinu,ka to būs lērums.
Atveru acis un klusām pieceļos sēdus,šķiet,ka miegs šodien mani neapciemos, tādēļ paņemu telefonu un kādu laiku truli ritinu pirkstu pa ekrānu,līdz acis sāk signalizēt,ka jādodas gulēt. Ieskatos pulkstenī.Ir trīs naktī un es jau vairāk kā stundu esmu bezjēdzīgi pavadījusi telefonā. Nolemju to nolikt līdz atskan singāls. Parasti man neviens neraksta,tikai Raitis vai kāda darba kolēge,tādēļ esmu pārsteigta par ziņu.
Rakstītājs ir Kārlis.
-"Sveika, kapēc neguli? "
Automatiski atbildu.
-"Nav tava darīšana!"
Bridī,kad nospiežu "sūtīt"saprotu,ka nevajadzeja atbildēt,turklāt tik stulbu atbildu,ka es nosarkstu un nolieku telefonu.
Atskan signāls.
Tēloju,ka nedzirdu, un cenšos iemigt. Paiet vismaz pāris minūtes līdz mana ziņkāre ņem virsroku un es izlasu ziņu.
-"Tev taisnība,tā nav mana darīšana,bet parasti cilvēki šadā nakts stundā guļ nevis sež i-netā. Es, piemēram, stradāju. "
Nez, ko es viņaprāt varētu darīt?
Atbildu.
-"Neko nedaru. Nevaru iemigt."
Kārlis uzreiz izlasa manu ziņu un kaut ko raksta. Pec pāris sekundēm pienāk atbilde.
-"Tas droši vien pilnmēness dēļ".
-"Iespējams."
Paiet pāris minūtes līdz Kārlis izlasa vēstuli un es jau nepacietīgi gaidu atbildi,jūtos kā pusaudze,kura naktīs čato ar savu simpātiju, baidoties,ka kāds mani pieķers.
Kārlis izlasa un neko neraksta. Brīdi gaidu,līdz saprotu,ka atbildes nebūs,tādeļ nolieku telefonu un šoreiz patiešām dodos gulēt. Iekārtojos šaurajā vietā,jo meita, kaut būdama maza,aizņem lielāko gultas daļu. Viņas kājas atrodas katra savā pusē,turklāt viņas galva- gultai pa vidu. Zinu,ka tādēļ šonakt neizgulēšos.
Rīts pienāk ļoti ātri. Jeb,tas tik ātri pienāk,jo meitas rokas sāk bakstīt manu seju un man nākas atvērt acis. Istabu klāj pustumsa un saprotu,ka ir ļoti agrs.
-Meitiņ,labrīt.
Es guļus apķeru meitu,jo viņa pamanot manas atvērtās acis uzrāpjas man virsū. Cik labi,ka viņa vēl ir tika maza un viegla.
Brīdi tā pagulējušas mēs abas kopā ceļamies no gultas un dodamies pie virtuves galda,kur ielieku meitu barošanas krēsliņā,jo Laura vienmer pieceļas izsalkusi.
Kamēr vāru tēju,iedodu meitai cepumus un dodos pēc telefona,jo atceros par saraksti ar Kārli un ļoti ceru,ka viņš ir atbildējis.
Jā,ir ziņa.
Atveru un jūtos vīlusies.Smagi vīlusies.
-"Lai salds miegs!"
Es nezinu,ko biju gaidijusi,bet noteikti cerēju,ka sarakste turpināsies,kaut ar pāris vārdiem vai jautājumu. Bet,ja tā padomā,iespējams, tā arī labāk,turklāt, tieši es necentos uzturēt sarunu,neuzdevu pretjautājumu, atbildēju strupi.
Tagad es jūtos īgna un mazliet dusmīga. Pametu acis uz meitu un redzu,ka iedotais cepums ir notiesāts,tātad man jāiedod nākamais vai labāk vairāki.
Kad tēja ir gatava un atdzisusi,meita nez kāpec to vairs nevēlas dzert, es izņemu meitu no krēsliņa un dodamies mazgāties.
Kad izejam no vannasistabas Laura priecīgi aiztipina līdz savas istabas durvīm un vīlusies sāk raudāt,jo tās ir ciet. Viņai patīk rakņāties pa savu skapi,taču šobrīd viņa to nevar. Tā,kā citur bērna drēbes neatrodas,es nolemju doties istabā un klusām atveru durvis, vairākas reizes parādu meitai, ar pirstiem "kuš"paskaidrojot,ka jābūt klusai līdz viņa saprotoši pamāj. Laura ieejot istabā ziņkārīgi nopēta Lindu,taču neatpazīst un nopriecājos,jo pretejā gadījumā,viņa jau bakstītu Lindas seju vai lēkātu pa kājām, vēderu vai rokām.
Aši izvēlos drēbes un klusām aizverot durvis izejam no istabas.
Brīdī,kad Laura ir saģērbta un skatās multfilmas no guļamistabas iznāk Raitis.
-Labrīt.
Pametu acis uz vīru. Viņš izskatās slikti. Izspūris, aizpampis un saburzīts,jo vakarnakt aizmiga ar drēbēm.
-Labrīt.Kā jūties?
Raitis apsēžas dīvānā un saķer galvu.
-Slikti. Par daudz vakardien izdzēru,sāp galva.
Es neko neatbildu.Man arī sāp galva un moka sirdsapziņas pārmetumi par saraksti ar bijušo. Bet tas tā..
Brīdi klusējam un visi nez kapēc kā hipnotizēti skatāmies multfilmu par lāci un kaut kādu viņa draugu.
-Labrīt!
Pēkšņi mūsu priekšā parādās Linda. Redzu kā Raitis mazliet salecas,jo viņš,protams,nezina par viņas klatbūtni.
-Es ieiešu dušā.
-Jā protams. Paņem no plaukta tīru dvieli.
Kad Linda aiziet un aizslēdz vannasistabas durvis Raitis pārsteigts pagriežas pret mani un jautā.
-Ko viņa šeit dara?
-Mazliet padzīvos pie mums.
-Kā padzīvos? Vaitad viņa nebrauks atpakaļ.
-Nē.
Es izvairīgi atbildu. Šobrīd nevēlos par viņu runāt.
Raitis ir saskaities.
-Man šī doma nepatīk.Un kāpēc viņa ir nolēmusi palikt Latvijā?
Kopš kura laika Raitim interesē kāds cits,izņemot viņu..?
-Ta ie viņas darīšana.
-Tā viņas darīšana skar arī mūs,jeb mūsu privātumu. Tu zini,ka man nepatīk,ja kāds pie mums dzīvo.
Nopūšos. Zinu,ka strīdēties ir bezjēdzīgi.
-Viņa nebūs ilgi.
Raitis pieceļas no dīvāna un dodas ieslēgt tējkannu.
-Es tā ceru.
Viņa balss ir skaļa un griezīga.
Pa to laiku kamēr vīrs taisa kafiju un Linda mazgājas mēs ar Lauru turpinam truli blenzt televizorā,bet mans prāts tralinās citā virzienā. Nespēju nedomāt par Kārli.
