0

 50  0

Pēc Lindas zvana nerodu sev mieru,tomēr turpinu iesāktos darbus, ik pa laikam vērojot meitu,kura nu jau sāk trīt actiņas. Ieskatos pulkstenī, tas rāda mazliet pāri astoņiem vakarā, esmu pārsteigta par tik agru bērna vēlmi gulēt,taču mazliet arī priecājos,jo jūtos nogurusi un izsmelta. Kamēr gatavojamies gulēšanas rituālam,paiet mazliet vairak kā 20 minūtes,taču no Lindas nav ne miņas. Parasti,jeb cik viņu atceros viņa vienmēr ir bijusi punktuāla,un vienmēr nosodījusi tos,kuri kavē,it sevišķi,tad, ja par to nepaziņo.

Kad Laura apģērbusies flīša pidžammā,jo bez tās viņa neguļ, es atviegloti uzelpoju,jo grūtākās lietas ir aiz muguras-mazgāšanās un zobu tīrīšana,parasti tas viss notiek ar lielu histēriju.

Ieejam guļamistabā,kur uzreiz attaisu logu,jo istaba smird pēc brūža. Es nebrīnos,ja vīrs pateiks,ka izdzēris vismaz pusi no alus mucas,jo smaka ir pamatīga. Stāvu un prātoju,kur lai lieku gulēt bērnu,jo šādā istabā tas nav iespējams,bet viņas istabā nav viņas gultiņas. Vēl aizvien viņa nav gatava gulēt pati savā istabā. Pa to laiku kamēr "kustinu" savas smadzenes,meita izdomajusi sev izklaidi-lēkāt pa tēti,uz ko viņš itin nemaz nereaģē. Es meitu neapturu.

Pēc brīža nolemju,ka mums nav variantu,un abas ar meitu gulēsim uz viesistabas dīvāna.

Paiet ilgs laiks līdz Laura aizmieg un emociju pilnās dienas dēļ miegs nāk arī man.

Un Linda vēl aizvien nav ieradusies.Nolemju uzzvanīt.

Viņa uzreiz paceļ.

-Es jau pie tavām durvīm!

Dodos ārdurvju virzienā.Tās atverot Linda skaļi iebrāžas.

-Piedod,ka nokavēju, mani aizkavēja.

Es parādu žestu,kurš liecina par to,ka jābūt klusai un Linda piekrītoši pamāj.

Mes klusām ieejam Lauras istabā,jo šobrīd guļamistabā kura apvienota ar virtuvi guļ meita. Šis ir vienīgais mīnuss studio tipa dzīvoklim.

Meitas istaba vel ir tikai procesā un tajā nav pat kur apsēsties, visur mētājas mantas un stūrī stāv liels drēbju skapis.

Abas kopā no virtuves atnesam bāra krēslus,kuri izrādas ļoti smagi un tajos apsēžamies.

-Stāsti!

Es pavēloši un ne visai laipni nosaku. Patiesību sakot man nav garastāvokļa un nāk miegs.

Linda nopūšas.

-Es palikšu Latvijā.

Mana grumbainā piere savelkas uz augšu.

-Ko? Kapēc ?

-Esmu stāvoklī.

Nespēju noticēt viņas teiktajam! Linda vēl vakardien teica,ka viņai nav drauga, tad kā viņa palikusi stāvoklī? Gribu viņai to pajautat,bet atturos,tā ir viņas darīšana. Un uz manu provakatīvo jautājumu par bērniem,Linda atbildēja,ka tas nav priekš viņas,kaut arī viņa, droši vien zināja,ka iespējams gaida bērnu.

-Apsveicu. Ko tu tagad darīsi?

Linda ar plaukstu sāk masēt pieri.

-Nezinu. Man vajag tavu padomu,jo man nav kam to lūgt. Negribu braukt atpakaļ,jo tur nav pietiekami zinoši ārsti,turklāt es viņiem neuzticos un man nav tik lielas naudas. Šeit Latvijā es varu tikt valsts uzskaitē un man katru reizi nebūs jāmaksā milzu nauda.

Es viņu pārtraucu

-Bet tev šeit nav darba,kā tu tiksi ar visu galā,kur dzīvosi, ko edīsi un kā uzturēsi bērnu?

-Es zinu.

-Tu esi pārliecināta,ka esi stāvoklī?

-Jā,šodien no rīta biju pie ārsta. Ir jau

astotā grūtniecības nedēļa.

Ak,tāpēc viņa tā šorīt aiznesās.Viņa zināja.

Linda turpina.

-Zini,kas šajā visā ir trakākais?

Es noliedzoši papurinu galvu.

-Es nezinu,kas ir bērna tēvs.

Man nav,ko atbildēt,tādēļ es klusēju.

-Es ...pārgulēju ar diviem vīriešiem. Tas viens bija jauks vīrietis ar kuru pāris nedēļas tikos,mums bija labi kopā,bet es nespēju viņā iemīlēties. Kad no viņa izškīros,pārgulēju ar kolēģi,kas bija liela kļūda. Viņš kādu laiku mani lenca un tad darba ballītē es par daudz iedzēru un viss notika.Teorētiski abi var būt bērna tēvi. Jebkurš no viņiem,jo tas notika ar divu dienu starpību.

Linda mani nebeidz pārsteigt. Vienmēr viņa ir bijusi ,sabiedriska,koķeta, traka,bet mazliet arī noslēgta,domāju,ka ar gadiem tas būs pārgājis,it sevišķi,pēc telefona sarunām, vina radīja pavisam citu priekštatu. Cik daudz es par viņu tomēr nezinu! Un nepazīstu.

-Cik ļoti tev ir svarīgs bērna tēvs,ja reiz tu esi izlēmusi,ka paliksi Latvijā? Viņi abi droši vien ir ārzemnieki un maz ticams,ka būtu gatavi braukt uz dzīvi šeit?!Tev vajag materiālu nodrošinājumu, morālu atbalstu,attiecības vai vienkārši apziņu,ka konkrēti kāds no viņiem ir tēvs?

-Es nezinu. Esmu ļoti apjukusi.

-Tev vispirms vajag nomierināties un kārtīgi apdomāt savu lēmumu.

-Man šķiet,ka esmu to jau pieņēmusi. Es gribu palikt Latvijā.

No Lindas lielajām acīm sāk birt asaras. Sākumā pāris,tad tās kā no lejkannas līst.

Es spēju tikai žēli noskatīties,jo man nez kāpec nav viņas žēl.

-Labi, tad domā tālāk, kur tu šeit dzīvosi? Tev vajag darbu,lai vismaz kaut kādu naudu saņemtu,kad būsi dekrētā. Ir tik daudz par ko jāpadomā.

Linda klusē.

Es turpinu.

-Tev jāsaprot kā vēlies turpmāk dzīvot. Es tevi neatturu vai nemēģinu uz kaut ko pierunāt,bet domāju,ka šeit Latvijā tev bus grūtāk sākt jaunu dzīvi,nekā tur. Šeit tev nekā nav.

Jūtos kā māte,kura māca savu bērnu kā dzīvot,taču domāju,ka es vienīgā šobrīd spēju sakarīgi un loģiski domāt.

Linda pārtrauc raudāt un haotiski slauka asaras un es vēlēdamās kaut kā palīdzēt aizeju pēc salvetēm. Kad tās atnesu viņa atkal raud.

-Ko tava māte saka par tavu grūtniecību,varbūt tu kādu laiku vari dzīvot pie viņas,vai pie māsas?

-Viņas neko nezin. Es nebraukšu uz Salaspili, tur mana dzīve būs elle.

-Kāpēc ?

-Man jau sen ir pazudis kontakts ar manu ģimeni, pēc aizbraukšanas mēs nesazinājamies, es nevaru tagad pēkšņi uzrasties sakot,ka nu tagad gaidu bērnu,dodiet man pajumti. Un kāds tur darbs? Slaucīt ielas vai strādat Maximā pie kases?

Linda mazliet ironizē,bet tajā ir sava taisnība.

-Tev ir izglītība.

-Kam gan vajag frizieri,kura pedējo reizi grieza matus gala eksāmenā?

-Tev ir liela pieredze dažādās jomās,labas angļu valodas zināšanas, tu darbu atradīsi.

-Vismaz kāds man tic.

Apskauju Lindu. Viņa škiet tik trausla un ievainojama,nekad viņu tādu neesmu redzējusi.

-Tu grūtniecības dēļ atbrauci uz Latviju?

-Jā. Man nedēļu kavējās mēnešreizes,uztaisīju testu un tas bija pozitīvs.Nākamajā dienā aizgāju pie vietējā ginekologa,viņš neko neredzēja,teica,lai gaidu un nāku vēl pēc divām nedēļām,jo ja tā tiešam ir grūtniecība,tad tā ir ļoti agra un neko nevar redzēt. Turklāt varot būt arī viltus pozitīvs tests. Man nebija miera un braucu uz Latviju,lai pārliecinātos,jo tajā brīdī biju pārliecināta,ka kamēr ir laiks,taisīšu abortu,jo kā jau teicu,es tiem ārstiem neuzticos. Gribēju Latvijā visu nokārtot. Līdz pēdējam cerēju,ka neesmu stāvoklī, bet ginekoloģe grūtniecību apstiprināja. Teica, lai nākot pēc divām līdz trim nedēļām. Un tad es ieminējos par abortu viņa ieteica,lai vēl apdomāju savu lēmumu,ja izlemju to darīt, tad jānāk ātrāk.Es braucu ar domu,ka ja, tiešām esmu stāvoklī,tad nedomājot taisīšu abortu,bet izdzirdot sirdspukstus,es sāku pārdomāt. Tā doma,ka manī ir jauna augoša dzīvība mani priecē un saviļņo,taču es nezinu vai esmu gatava būt māte un šobrīd esmu bez nekā.

Mēģinu mierināt draudzeni.

-Neviena sieviete esot stāvoklī tā līdz galam nespēj būt gatava,ar to es domāju,tad ja tas ir pirmais bērns.Viņa nezina,kas viņu sagaida un kā tas būs. Nav iespējama būt gatavai,ja priekšā ir nezināmais.Tev no tā nav jābaidās.

Linda klusē. Domīgi raugās uz istabas sienām,kur uz tapetēm attēloti dažādi multfilmu varoņi.

-Šobrīd vispareizākā rīcība,šajā situācijā būtu doties uz abortu.

Komentāri 0

0/2000