4

 45  0

Es viņu mīlu.

Brīžos,kad esmu dusmīga,skumja,laimīga vai, kad vienkārši skatos viņa zilajās acīs. Vienmēr un visur. Arī tagad sēžot pie brokastu galda,kas patiesībā ir melna un šaura virtuves lete, es redzu to,ko redzēju pirmo reizi viņu ieraugot.

-Raiti,padod,lūdzu,man baltmaizes šķēli!

Es samiegojusies laipni jautāju vīram,jo viņš kā jau katru rītu izbadējies ledusskapī meklē nezināmo. Raitis aši pārmet skatienu mana šķīvja virzienā,kurš ir pārpildīts ar olu kulteni, diviem cīsiņiem un ripiņās sagrieztiem gurķiem,kuri neveikli krīt pār gaišo šķīvja malu.

-Tu to visu apēdīsi?

-Jā!

Es pārliecinoši atbildu. Manām brokastīm ir jābūt sātīgām un garšīgām.

Vīrs padod baltmaizes riku, liekot man nokaunēties,jo zinu,ko viņš par šo domā. Baltmaize,viņaprāt, ir sliktie un nejēdzīgie ogļhidrāti,kuri manu glābšanas riņķi,kā to mēdzu dēvēt,padarīs biezāku un redzamāku, taču mani tas pārāk nesatrauc. Raitis nosoda manu ēdiena izvēli,bet es to vienkārši ignorēju,gluži tāpat kā viņš ignorē manas nepieciešamības, pie kurām pieder vēlme pēc sava brīvā laika. Man tāda nav. Esmu no rīta līdz vakaram ierakusies darbos,bērna audzināšanā un brīvdienās mājas beršanā,kas man šķiet garlaicīgi,taču tai pat laikā sniedz milzīgu gandarījumu. Jā,tāda mēdz būt sievietes loģika!

-Cikos šodien būsi mājās?

Es nokožu gaisīgās baltmaizes gabalu un nepieklājīgi ar pilnu muti runāju.

Raitis izlēmis par labu brokastu vietā aprobežoties ar baltu kafiju,to lēnām gatavo. Man patīk viņa nesteidzīgums un miers.

- Būšu vēlu.

Noriju sauso maizi.

-Šodien ir tava kārta izņemt Lauriņu no bērnudārza.

-Zinu, es paspēšu,nesatraucies.

Raitis pasniedz savu roku un es to satveru. Man patīk šādi rīti,kad bērns vēl guļ,bet mēs pieceļamies agrāk,jeb kāds no mums abiem pieceļ otru.

Brīdi tā sēžam un lūkojamies viens otrā. Kopā esam kopš 20 gadu vecuma. Kaut pagājuši 10 gadi,mēs viens otru turpinam mīlēt un dzīvojam ļoti saticīgi. Tiesa,kopš bērna piedzimšanas šis tas ir mainijies, dzīve ar divgadnieku ir ieviesusi savas korekcijas,taču esam laimīgi. Ja vien.. vīrs spētu manī vairāk ieklausīties.

Brīdī,kad Laura raudot ietipina virtuvē,mēs esam apķērušies un aizņemti viens ar otru. Aši atraujos un paceļu meitiņu.

-Mīlulīt! Nāc,nu! Mamma tevi samīļos!Vai bija slikts sapnītis?

Laura pieglaužas manam plecam un šņukst. Tā viņa dara,kad pamostas viena.

Raitis sāk paijāt bērna galviņu. Tādā veidā mēs cenšamies nomierināt bērnu,jo tas nav viegli. Ir septiņi no rīta,bērns raud un zinu,ka mūsu kaimiņi satiekoties kāpņutelpā kaut ko pukstēs par miega iztraucēšanu,līdz ar to sabojājot visu manu atlikušo dienu,kura jau tā nebūs ideāla.

Manos šīs dienas plānos ietilpst strādāšana,kas sevī ietver nemitīgu sedēšanu pie datora,telefona, kaudzi papīru un sava kaitinošā priekšnieka paciešanu,kas manu darbu padara nepatīkamu. Esot par sekretāri man ir lērums darba pienākumu par kuriem dažkārt ir niecīga prēmija. Kopš atgriezos no bērna kopšanas atvaļinājuma man ir grūti iejusties kolektīvā,jo tas ir mainījies,lielākoties ir jauni vīrieši,kuri mani neuztver kā pilnvērtīgu darbinieci,jo man ir mazs bērns,kurš jebkurā brīdī var saslimt,liekot mammai kavēt darbu.

Pēc apmēram stundas mēs izejam no mājas. Mums viss ir pakārtots dzīvesvietai-darbs un bērnudārzs ir vienā Rīgas rajonā,ļaujot ietaupīt laiku un naudu.

Kad Lauriņa kopā ar audzinātāju ieiet savā grupiņā, es ieskatos pulkstenī,kurš diemžēl,vēsta to,ka kavēju. Man nekas cits neatliek kā ātrā solī doties uz darbu. Kaut ari jādodas apmēram 20 minūte,pusceļā jūtos izsmelta,jo tieši šodien manas kājas ir apautas dārgās,taču neērtās augstpapēžu kurpēs. Tas viss tikai steigas dēļ.

Ierodoties darbā apsēžos savā ērtajā krēslā un uzreiz man nākas pacelt telefonu,jo tas gluži kā juzdams manu klātbūtni sāk skaļi zvanīt. Pēc sarunas metos ikdienišķajos darbos līdz nepamanu,ka klāt jau pusdienlaiks.

-Tu nāksi pusdienās?

Pa durvīm iebrāžas Marta,ģimenes draudzene un kolēģe. Esam pazīstamas jau vairāk kā 5 gadus.

-Nākšu. Tulīt.

Paņemu somiņu un kopā izejam no kabineta.

-Vai esi dzirdējusi pedējos jaunumus?

Martai ir viens mīnuss,viņai patīk tenkot.

Es vienaldzīgi papurinu galvu.

-Nē!

Marta pienāk man klāt un klusā balsī nosaka.

-Priekšniekam ir mīļākā, Sandra viņus vakardien redzēja. Nezinu ko tieši,bet jā,fakts tāds...un viņa,nu tā mīļākā...esot ļoti jauna un neticami skaista.

Mēs turpinām iet uz darbinieku virtuvi. Es klusēju.Mani šī ziņa nepārsteidz,jo viena no bijušajām darbiniecēm man sūdzējās par roku palaišanu no priekšnieka puses. Marta to nezin,jo tad būtu informēts viss birojs. Viņa ir loti jauka, un laba draudzene,taču viņai pārāk patīk tenkas,no kurām es izvairos.Tiesa,tas par ko savstarpēji runājam,paliek pie mums abām par to esmu pilnīgi droša.

Virtuvē rosās kolēģi, kāds smejas, ēd, un stūrī čakli strādā elektriskā tējkanna. No ledusskapja izņemu pusdienu kārbas,tikmēr Marta gatavo mums abām melnas kafijas,es vēroju kolēģus. Pārsvarā visi ir jauni vidēji līdz 35 gadiem un kā jau minēju pārsvarā ir vīrieši. Kad tikko sāku šeit strādāt bija divi vīrieši,kuri "sita kanti' kaut arī jau tad biju precējusies,bet viņiem tas nebija šķērslis. Toreiz bija grūti strādāt,jo viens no viņiem atklāti nesa puķes,šokolādi, dažkārt uz darba galda tika atstātas dāvanas par ko vīrs nezināja,jo nevēlējos,lai būtu greizsirdīgs. Pēc kāda laika viss mainijās uz labo pusi. Uzbazīgais pielūdzējs mainīja darbu, otrs atrada citu pielūgsmes objektu.

Marta atnesusi kūpošās kafijas apsēžas pārāk tuvu.

-Viss birojs par to runā. Kāds izņemot Sandru arī viņus ir redzējis. Viņa nav tenkotāja,pat redzot kā kāds pāris saskūpstās viņas vaigi kļūst biešu krāsā,kur nu vēl,lai viņa kādam par redzēto stāstītu. Es no viņas to izvilku,jo viņa gar manu kabinetu pagāja ļoti apmulsusi un koši sarkana. Tas ir tik smieklīgi!

-Nomierinies, vai tev jabūt pirmajai tenku vācelei?

Es dusmīgi norūcu.

Marta nosarkst un atraujas.

-Nu nē...

Mūs iztraucē telefona zvans. Zvana vīrs.

-Čau, vai kas noticis ?

-Nekas traks. Nesatraucies. Tikai..es nevarēšu izņemt Lauru. Darbā būšu ilgi, varbūt pusnaktī tikai pārradīšos.

Esmu dusmīga . Šī nav pirmā reize,kad viņš netiek,jeb tas ir bieži, un tieši dienās,kad ir viņa kārta izņemt bērnu. Šoreiz viņa pēkšņās darīšanas ievilksies tik ilgi.Jūtu kā man gribas kliegt,bet es valdos. Nekas traks jau nav noticis,tikai izjūk mani plāni.

Raitis elpo klausulē.

-Piedod,es zinu,ka tev bija tikšanās, varbūt sarunā ar draudzeni citā dienā,jebkurā?

Jā,protams! Katru dienu no ārzemēm atbrauc bērnības draudzene. Saprotu,ka nav jēgas strīdēties,tapēc laipni atbildu.

-Labi, tas nekas. Sarunāšu tikšanos mūsu mājās, uzreiz pēc darba skriešu uz dārziņu pakaļ Laurai un tad pakaļ Lindai,man tikai ar viņu jāsazinās.

Ieskatos pulkstenī.Nedaudz pāri divpadsmitiem. Lidmašīna ielidos pus piecos.

-Oj! Es nezināju,ka tiksies ar Lindu! Varbūt sarunā,ka viņa atbrauc ciemos,jums mājās bus ērtāk. Paņemat to dārgo vīnu, ko man uzdāvināja kolēģis un mierīgi pasēžat.

-Mes sarunājām,ka to taupīsim īpašam brīdim.

Raitis pasmejas.

-Vaitad Lindas satikšana nav īpaša? Jūs nēesat redzējušās vairāk kā divus gadus.

Taisnība.

-Labi,labi. Lai tev jauka atlikusī diena.

-Tev arī,mīļā. Bučas.

Komentāri 4

0/2000

Esmu diezgan pārliecināta, ka šis savu mīļoto sieviņu krāpj🙄

 2  0 atbildēt

Šis stāsts ir labs😊, bet es gribu arī "Starp dzīvajiem un mirušajiem".😇

Es jau ,manuprāt, zinu daļu no turpinājuma😈

https://media.tenor.com/images/2c704d82e95ec384bc896788bb79d202/tenor.gif

 0  0 atbildēt