Vēstule7

Atceries, kā mēs kādreiz rakstījām vēstules? Tagad tas šķiet kaut kas ļoti romantisks. Šodien man ir prātojamā diena. Prātoju, kāpēc gan Tev neuzrakstīt vēstuli. Biju jau aizmirsusi, cik lēni tas notiek. Prātoju par vispārpieņemtajām normām un kāpēc man tās jāievēro. Piemēram, kāpēc vienmēr ir jābūt ievadam, iztirzājumam un nobeigumam. Viss interesantais un, kas ir būtiskāk, viss svarīgais taču tiek pateikts tieši pa vidu. Tātad, kamdēļ neatmest ievadu un nobeigumu? Nobeigums visu bojā, jo neatliek vieta fantāzijai. Viss tiek pateikts priekšā. Kāpēc mūsdienās vispār tik mazu nozīmi piešķir fantāzijai? Tas taču dara cilvēku bagātu! Un kāpēc visu saka priekšā? Man šķiet, ka 'viņi' (nu tie, kam vara, kas, starp citu, ir tikai nosacīti un visai mākslīgi veidots) melo. Jā, izklausās, ka esmu šizofrēniska tantiņa. Ha! Melo, lai visu kontrolētu, lai naivie tic, lai nedomā. Lai cilvēki nedomātu! Tad vieglāk kontrolēt. Izlasi Orvela "Dzīvnieku fermu". Bet es negribu būt aita! Un tas viss sākas ar ievadu un nobeigumu un tamlīdzīgām lietām. Sīkumiem. Ar skolu. Skolai vispār jau sen esmu zaudējusi ticību. Nē, ir jāmācās! Izglītība glābs pasauli! Nevis skaistums. Skaistums arī ir ļoti relatīvs jēdziens. Un šobrīd skaistums ir mākslīgs. Cilvēki ir saslimuši ar mākslīgo skaistumu. FUI! Bet, runājot par izglītības sistēmu, nu pasaki, kāpēc man ir jāiet tur, kur ražo masu produkciju? Turklāt tik zemā līmenī? Un kas ir pats dīvainākais, visi to zin, visi zin, ka zems līmenis, bet neko nedara, lai to mainītu. Es varētu būt revolucionārs. Bet ir mazliet sarežģīti izvēlēties kāds tieši, jo, palūkojoties apkārt, redzu, ka revolūciju vajag visur! Sākot jau ar cilvēku sadirstajām vērtībām un smadzenēm. Nez, cik par to maksā? Ha! Zini, bet nauda mani neinteresē. Es ļoti bieži domāju - kāpēc? Mamma saka - vērtība ir tikai tam, kas nāk grūti! Un es domāju - kāpēc? Vērtību kaut kam mēs piešķiram paši. Vai tiešām tikai tas ir vērtīgāks, kas grūti nācis? Liekas man ir - kāpēc - periods. Liekas, ka tas nekad nebeigsies. Liekas, ka esmu maza un dumja, kaut drīz jau ceturtdaļa dzīves garām. Liekas, esmu piedzimusi nepareizā laikā. Dumjo cilvēku laikmetā. Slinko cilvēku laikmetā. Ļauno cilvēku laikmetā. Jā, jā, zinu, visi jau tādi nav! Un paldies Dievam! Bet tik daudzi ir! Truli! Sabiedrība mani kretinē. Un es nespēju beigt brīnīties par to! Tas laikam ir labi, vai ne? Cik labi gan, ka visi tomēr nav tādi! Patiesībā jau es vienkārši nesaprotu, ko man darīt tālāk. Nesaprotu, jo nepiekrītu daudz kam, kas notiek mūsu sabiedrībā. Bet bez naudas man jādodas dzīvot iekš dziļa meža. Piemēram, uz Aļasku! Ha! Un savu mazo dzīves talantu vēl neesmu atklājusi. The same shit! Tikai citās krāsās. Jau gadiem. Tas mani beidz nost. Zini, kāda bija mana nesenā tik vienkāršā, bet izcilā atziņa - dzīves laikā mums nav jāatrod sevi, mums ir jāizveido sevi!