Kad es kritu, Tev vajadzēja spēku sevī, lai paceltu mani,
kad es lidoju, Tu varbūt gribēji dot spēku maniem spārniem,
kad mana sirds lūza, Tu tās drumstaliņas varbūt gribēji cieši salīmēt, lai tās nekad atkal nesalūztu,
kad es skrēju, bet netiku Tev līdz, Tu apstājies, bet vai pagaidīji mani, padevi roku, diemžēl nē un mēs skrējām viena otrai garām.
Kad es gribēju klausīties Tevī, Tu nerunāji skaidri un no sirds, lai man būtu vieglāk saprast,
kad es skatījos debesīs, Tu uzsēdies uz saviem principiem un nesteidzies mani mierināt,
kad es vēlējos just gaišumu, Tu centies izgaismot visu pasauli, bet ne manu,
kad es gāju prom, Tu nekad nenāci man līdz un necenties mani apturēt, laikam jau, lai es justos vientuļi.
Kad es saņēmu plaukstās smilšu kaudzīti, kad zaudēju tuvākos, Tu neķēri nevienu smilšu graudiņu, lai tie dziedētu manu sirdi,
kad es raudāju......................Tu vienmēr biji tā, kas Tu esi..... ledus auksta, bezdibeņa pavēlniece un Tavas valstības klauni spēlēja spēles, kuru noteikumus uzstādīji Tu, ar savu raksturu, vajadzībām un aukstumu.....
Jā...bet visam reiz pienāk beigas...šai miesai, spēlēm....arī pilis rūk, mainās valdnieki un nāk jauni....
Bet paliek dvēsele, kura ir nemirstīga....un tas, kas tajā ir veidots, darīts, izdzīvots, iemācīts, saprast un iemīlēts nekur nepaliek.....ar to mēs dzīvosim arī nākamajā ķermenī, lai atkal mocītos, par to, ko nepareizi darījām un atkal mācītos, lai labotu savas kļūdas....
Vai tiešām var būt tik cieta sirds, lai nespētu to saprast....
Gribēju rakstīt Tev dzejoli, bet sanāca teika, kura nes manī visu to, kas man sāp.
Es patiesi visu laiku domāju Kādēļ, Tev ir tāda attieksme pret mani, Kādēļ Tu vienmēr esi gribējusi uztaisīt mani par labāku nekā esmu...es Tev neko nepārmetu, tieši pretēji, tās visas sāpes un tam, kam es esmu gājusi cauri ir likušas man augt. Zinu vienu, ka nekas mums šajā dzīvē nav vienkārši tāpat, visas likstas un nelaimes ir dēļ tā, lai mēs kaut ko saprastu, mainītu sevī un augtu dvēselē. Tas ir nožēlojami, ka divas pieaugušas sievietes peras savās ambīcijās, bet neredz to, ka mums ir kopējs bērns – mazbērns un dēls. Es visu laiku Tev cenšos ieskaidrot to, ka viņš nav vainīgs dēļ tā, ka mēs nespējam atrast kopēju valodu. Es zinu, ka agrāk es tiešām izturējos, tā, kā mātei tas nepienākas, bet es raudu par to un esmu to nožēlojusi...bet man ir jautājums, vai Tu to esi izdarījusi attiecībā pret mani????? Domāju nē, Tu vienmēr redzi citus, Tev patīk demagoģēt, jo Tu jau mums esi gudra...neviens jau par to nestrīdas, citus pakļaut Tu māki....bet vai tas ir tas labākais risinājums, tas jau ir jautājums....Tas, ka es cīnos, kā varu, lai izdzīvotu, nav Tavam prātam aptverams, man taču ir jābūt miljonārei, kas sūta naudu un uztur, tad, gan Tu man kājas bučotu, bet vai tajā ir laime??? Protams bez tā nevar, bet citreiz ir tā, ka kopā var daudz un tas viss ir 1000 reiz patīkamāk, bet ja Tev spiež virsū nauda, nauda, nauda...pat nepajautājot, kā Tev iet, kā Tu jūties.....tas viss nosit un patiesi man pat negribas ne ar Tevi runāt ne domāt par Tevi..... Tādēļ esi tik laba un kaut reizi parocies sevī, savā pašapziņa tā dziļi, dziļi un padomā vai tas, ko Tu dari ir labi....Zinu, ka vienmēr Tev visam būs attaisnojums, jo mēs katrs varam redzēt baltu, kaut gan patiesībā tas ir melns.....Man nevajag Tavas gudrās runas, parunā tiem, kuri viņas klausās ar atvērtu muti, man Tu tāpat esi, kā atvērta lapa....un mana mamma.....
Ja pietiks Tev spēka nolaisties no saviem pēļiem, tas jauki, ja nē, paliec kur esi....es necentīšos dēļ Tevis....No sirds vēlu, lai Tavai sirdij beidzot atnāk sirds miers, nevis kā pēc izrādes, skatītāju apbrīns.....bet miers, ka Tavi bērni un mazbērni Tevi mīl un ciena....Tev nekas nav jāpierāda, ja man dzīve ir liegusi daudz, nenozīmē, ka es nemīlu un nedomāju.....Tu esi man tomēr māte un ja Tu esi izvēlējusies tādus ieročus....nu ko man Tev teikt...karogs Tev rokās, tikai skaties, ka visi koki pūst un arī karogam kāts....
P.S. Jebkura luga pievelk ar aktieru sniegumu, izpildījumu, saturu un dekorācijām....un tas katrā skatītājā rada savas emocijas un domas.....vai tās ir paliekošas un sirdi plosošas, tas ir katra skatītāja ziņā...Bet tās arī var radīt nožēlu par lētu aktieru sniegumu un nožēlu par to, kādēļ vajadzēja nopirkt biļeti uz tik lētu izrādi, uz kuru viņš ir patērējis savu laiku un naudu.....
Dod Dievs, lai tie skatītāji Tev nepazustu, kā sniegs ar saules stariem....
Tomēr labāk veidot lugu uz kuru visi iet un atceras.......
