Tas ir kas mans, personisks, bet es vēlos padalīties... Tā ir sajūtu dienasgrāmata...
Manu eņģeli, es raudzījos debesīs un redzēju zvaigzni, kas spīdēja kā aizmirsta cilvēkiem gaisma, un es zinu, ka tu esi kaut kur tur augstāk.
Sveša ir man palikusi ir šī pasaule, sveša... Un katrs rīts nenes vairs cerības un ar katru dienu es baidos, ka aizmirsīšu kam ticu. Jo tā liek iet muļķīgus, neizmainīgus ceļus un nokļūt atkal sākumpunktā, bet dvēsele tiecas pēc kaut kā vairāk. Es varu izrauties no šiem grožiem, bet kur man doties, vai iet pēc kādas zvaigznes? Es maldīšos un klejošu šai pasaulē, kas man sveša, tā apraujot visas saites, kas mani kaut cik ar to vieno.
Kāds laikam teiktu, apsties un stājies, re kur ģimene, re kur draugi, vel sapņi nav miruši un gaisma nākotnē spīd, nekas jau nav zaudēts, ir vel tik daudz ko iegūt. Tu laikam tik zini cik vajadzīgi man šie vārdi, bet es zinu tos neviens neizteiks, bez tiem es izdzīvoju un palieku, varbūt kaut kad vieglāk paliks...
Jo es zinu, es varu aiziet, bet pamest es nespēju, man sāpēs, jo citiem sāpes, bet tu tik zini, ka es viņu sajūtas jūtu. Un patiesībā zinu - mīlu līdz nāvei, tos ko pie sirds noliku, es pati atdotu elpu, lai viņi elpotu. Bet varbūt, tas tik pašapmāns un mana loma nav tik svarīga, bet ja pat tā, man nav žēl, ka savu sirdi ar šādām sajutām indēju. Es nezinu patiesību, jo patiesība varbūt meli un varbūt patiesības nemaz nav, un sava patiesības aklumā zinu tik vienu sajūtas nemāna - mīlu, ja pat dēļ tā jākrīt tukšumā.
Jā tukšumā, nevis bezdibenī, jo no tā viss vairāk man ir bail, jo tad nebūs vairs nekā, ne nozīmes, ne būtības, ne sajūtas, tik tukšums. Tukšums tā ir elle, kas deg melniem uguņiem, es negribu teikt neko sliktu, bet briesmīgākas vietas man neiedomāties...
Un es stāvu, vai tu redzi? Es atkal aizmirsu, lai saprastu, man jāpaliek, ne jau tāpēc, ka šī pasaule liek, bet tāpēc, ka savādāk es nevaru. Mēs nepiedzimstam brīvi un pie savām ligzdām pierodam, kad mācamies lidot, mēs atrodam, kam patīk ar mums blakus spārnus virināt un jau pa ceļa vējam ieraugam, tos kam vel lidot pareizi jāiemāca. Es tālāk neturpināšu, jo nekas jau nav izlemts, tu zini es esmu savādāka un dzīves parastu ritmu man nepieņemt.
Es nezinu vai tu priecājies, vai tu raudi, ka tev šāda dvēsele jāsargā, tev visnotaļ nav viegli un varbūt arī smagi nav ar manīm, bet atbildi jau tik tu zini.
Nakts paņems manu nemieru un saldi apmānīs atkal, lai atdzimtu jaunai dienai, es esmu fēniks, es neaizmirsu, ne pelni paliek pēc manīm, bet lietu asaras, debesis raud par manīm, vai tās zin, ka es raudu ar tām? Es nemānīšu tevi - nav skumju, es vienkārši līstu, esmu daļa no lietus, nevis cilvēks tajā, cilvēki liek sevi augstāk par lietu, bet vai lietu tie var pārspēt? Muļķīgs jautājums, lai nu cik svarīgs tas būtu.
Pasmaidu, tagad man ir vieglāk, tagad es esmu tuvāk debesīm, tuvāk pie tevīm manu eņģeli.
Tava Laura...
