Šo vēstuli es savam draugam sūtiju SMS veidolā un tā var būt nebūs kaut kas navīgi mīļš, bet gan kaut kas ļoti patiess... Drīzāk tas viss ir kā brīvu domu lidojums.
P.S. Tā ir tāda kā atbilde uz vienu no viņa sūtītajām SMS...
Heh. Man patiesībā ir gluži tāpat kā Tev. Arī es domāju, ka dzīve ir skaista, bet tā bija tikai ilūzija, kuru es savā priekšā radīju.
Man bieži tika darīts pāri, es tiku pazemota, mani apsmēja, mani nicināja, mani ienīda un mani nenovērtēja, bet es domāju, ka tā tam ir jābūt un, ka tāda ir dzīve- sāpīga, bet skaista. Tomēr NĒ. Kopš es satiku tevi, es sapratu, ka tas kā dzīvoju iepriekš nebija dzīve, bet gan sasodīta elle ar ļaunumu, asarām un sāpēm ik uz katra stūra. Es nespēju nevienam uzticēties, jo, kad kādam uzticējos, mani nodeva, jo, kad kādam izkratīju sirdi, mani neviens nesaprata. Es teicu, ka dzīvoju skaisti, ka dzīve ir skaista, jo nezināju, kas ir patiess dzīves skaistums un laime. Bet tad es satiku Tevi. Tu un Tavs runas veids mani ieintriģēja. Tu man radīji izaicinājumu tevi iepazīt un iegūt. Tu radīji manī vēlmi iet caur uguni, lai tikai būtu ar tevi... kaut teici : "Neiemīlies manī.!!" Bet tad, kad tu man to teici, bija jau daudz par vēlu. Tu jau biji paspējis sajaukt manu prātu, apreibināt mani un iekrist kaut kur dziļi jo dziļi manā sirsniņā. Ja tā var teikt, es iemīlējos Tevī jau no pirmā acu skatiena. Es zināju, ka tu tam neticēsi, tev būs vienalga, tas nebūs abpusēji, tāpēc es klusēju un cerēju, ka kādreiz arī Tu manī iemīlēsies.
Es biju ar mieru gaidīt...es patiešām būtu gaidījusi bet es nespēju... Tu man biji tik ļoti iekritis sirsniņā, ka sapratu- Tu esi tas, ko es vēlos, un Tevis dēļ es cīnīšos!
Reizēm bija grūti, gribējās padoties, bet kaut kas mani atturēja no tā. Es sasparojos un vienalga ar asarām acīs cerēju, ka arī tev ievajadzēsies mani...
Nju un redz, laikam mans mīļums, sapratne un neviltotā līdzjūtība lika arī tavā sirsniņā iedegt kādu liesmiņu. Es jau no paša sākuma patiesībā zināju, ka būsim kopā, tikai nezināju kam man būs jāiet cauri, lai tas notiktu. Zināju, ka nebūs viegli, bet tās negulētās naktis, izraudātās asaru jūras un skumjas bija vērts pārciest, jo tomēr ieguvu tā brīža viskvēlāko vēlēšanos, proti, TEVI.<3
Manuprāt, Tu esi mans īstais un Tevis es centīšos nekad, nekad, nekad nelaist vaļā<3
Pārāk neprātīgi Tevi mīlu, kas, manuprāt, ir un būs negaistoša mīlestība, lai tevi tā vienkārši palaistu vaļā. Nē jau ne zaķīt, tu man esi pārāk ideāls, īpašs un svarīgs<3 Tu patiešām esi viens no tiem retajiem cilvēkiem, kuru negribu pazaudēt, bet tu esi pirmais, kuru tik nāvīgi baidos pazaudēt<3
Tu pat padarīji mani tik tik dzīves priecīgu un pozitīvu. Pilnīgi pašai prieks par sevi un vēl jo vairāk par mūsu fantastiski saskanīgajām attiecībām<3 Kā arī tu pacēli manu pašvērtējumu, kurš jau ilgu laiku bija ļoti ļoti zems.;/
Godīgi sakot, ar tevi katra minūte ir tik pasakaini burvīga un baudāma. Tagad es droši varu teikt, ka mana dzīve bez tevis vienkārši vairs nav iedomājama<3 Tu esi vissvarīgākā manas dzīves sastāvdaļa. Tu esi kā gaiss, kuru elpoju;**
Es satieku tevi, domāju par tevi un vienkārši esmu ar tevi - tas man sniedz stimulu dzīvot un sapņot par nākotni<3
Tagad, pateicoties Tev, es varu teikt, ka mana dzīve ir skaista un mīlestības pilna, par ko es tev saku lielu PALDIES;**
Ahh, tagad aizdomājoties, pat bail iedomāties, ko es bez Tevis darītu, jo viss, kas mums ir bijs, ir bijis superjauks un mūsu saskanīgās attiecības liekas pašsaprotamas un neiznīcināmas..;**
Un man patiešām ir neizsakāmi liels prieks, ka liktenis nolēma krustot mūsu abu dzīves ceļus un, ka mēs spējam padarīt viens otra dzīvi par skaistu sapni;*
Es Tevi ļoti ļoti ļoti mīlu<333
Kāda Jums šķiet šī vēstulīte? 
