Tā bija jau pagājis pusgads kopš Adrians bija devies uz Kanādu. Amandas un Adriana attiecības turpinājās līdzīgi kā visus citus mēnešus, lai gan nereti gadījās strīdi, kas lielākoties bija par muļķīgām lietām.
Amandas telefonā atskanēja telefona zvans, taču viņa viņa vēl bija darbā, jo bija ļoti daudz darāmā, kas bija jāpadara līdz rīdienai. Tas bija Adrians. Amanda atbildēja, taču sacīja, ka viņai šobrīd neesot laika runāt, jo vēl esot darbā. Norunāja, ka Adrians viņai pazvanīs vēlāk.
Amanda bija tik ļoti iegrimusi darbos, ka nemaz nepamanīja, ka pulkstens jau ir 11un atkal atskanēja telefona zvans. Viņa pasacīja, ka viņai diemžēl nav laika un, ka nāksies parunāties rīt.
Pienāca rītdiena, bija jāpadara tik daudz dažādu lietu pirms pasākuma kādai žurnāla redakcijai, kurai šovakar bija paredzēta dzimšanas dienas ballīte. Amanda bija tā nokrāvusies ar darbiem, ka nepamanīja, ka ir atsājusi savu telefonu darbā uz galda. Līdz vakaram viņa bija noskrējusies, taču pasākumam viss bija gatavs un atlika tikai to novadīt.
Pēc pasākuma, Amanda bija tik nogurusi, ka uzreiz devās uz mājām. Nonākusi dzīvoklī, viņa devās taisnā virzienā uz gultu un aizmiga nekavējoties. Viņa sapņoja kā ir kopā ar Adrianu pie jūras.. tur deg sveces, noklāta sega uz kuras stāv šampanieša pudele, divas glāzes un šķīvis ar vīnogām. Viņi iemalko šampanieti, uzēd pa vīnogai un kopā savijušies vēro saulrietu. Adians pieliecas pie Amansas auss un klusi viņai iečukst ausī : "Es Tevi mīlu!" un noskūpsta viņu uz lūpām. Amanda sniedz atbildes skūpstu un abi tik ļoti iegrimst viens otra apskāvienos, ka nemanot abi jau ir tik pat kā kaili jūras krastā un... Sapni iztraucē durvju zvans. Amansa izvēca no gultas, uzvilka halātu un devās pie durvīm. Tās atverot viņa ieraudzīja Keitu, kura rokās turēja Amandas telefonu. "Šis mazais brīnums vakar neskaitāmas reizes zvanīja, taču Tu biji to pametusi galīgi vienu." - ar smaidu uz lūpām, sacīja meitene. "Cik ir pulkstens?" vaicāja Amanda. "Ir jau pusviens, saulīt!" Atdevusi telefonu, Keita devās prom, jo viņai bija paredzēts doties pie manikīra.
Amanda atbloķēja taustiņus un telefona ekrānā ieraudzīta desmitiem neatbildētu zvanu un sms ar tekstu: "Ja nu Tev nav laika ar mani runāt, tad jau tikšu es pats galā ar savām problēmām. Paldies, ka biji blakus! Bija jauki Tevi pazīt un uz saredzēšanos! " Amanda centās sazvanīt mīļoto, lai paskaidrotu to, kas un kāpēc ir atgadījies un uzzināt kas atgadījies ar viņas vīrieti. Taču Adriana telefons bija izslēgts.. internetā arī viņa nebija. Amanda ik pa laikam centās viņu sazvanīt, bet nekā. Viņa juka prātā no uztraukuma.
Tā pagāja vēl 24 stundas ar telefonu rokās, nepārtrauktiem mēģinājumiem sazvanīt Adrianu. Viņa nespēja iedomāties, kas notiks, ja viņa būs zaudējusi savu mīļoto cilvēku. Asaras bira, sirds sitās kā negudra, galva griezās.. Jau vairāk kā diennakti meitene nebija ne ēdusi, ne gulējusi. Viņa nepārtraukti dzēra kafiju, lai paliktu nomodā, līdz izdotos sazvanīt Adrianu.
Bija jau vēls, kad pie viņas durvīm atskanēja durvju zvans. Viņa bija tik ļoti satraukta un ieslīgusi telefonā, cenšoties sazvanīt Adrianu, ka nemaz nedzirdēja ka pie durvīm kāds bija. Tikai tad, kad zvanīšana kļuva biežāka, viņa atmodās no tāda kā transa un at telefonu rokās, devās pie durvīm. Atvērusi durvis, viņas sirds sažņaudzās un meitene noģiba.
Atvērusi acis, viņa gulēja savā gultā. Pavērusi skatu uz pulksteni, viņa pamanīja, ka ir nogulējusi vairākas stundas. Tad pēkšņi, viņa attapās un sāka domāt, vai tas ko viņa vakar atcerās bija tiesa. Pagriezusies uz otriem sāniem, savā acu priekšā viņa ieradzīja Adrianu, kurš bija aizmidzis guļamistabā stāvošajā klubkrēslā. Amanda nespēja noticēt savām acīm un steidzās pie mīļotā. Viņa pamodināja Adrianu un tik ātri runāja, ka puisis nespēja visu uztvert.
Abi devās uz virtuvi, sāka runāties par situāciju, kura bija izveidojusies pēdējo trīs dienu laikā. Izrādījās, ka Adrians bija vēlējies Amandai pateikt, ka viņu atsauc no komandējuma, jo ārzemju kolēģi esot apgalvojuši, ka ar visu tikšot galā arī bez manas palīdzības. Nepieciešamības gadījumā saziņa notiks ar interneta palīdzību. Tādēļ arī viņš ir atgriezies mājās. Amanda viņu apskāva, un teica: "Muļķīt, Tu manu! Vairs nekad, nekad Tu mani šitā nebiedē! Es Tevi tik ļoti mīlu!"
Abi beidzot bija kopā, laimīgi, ka atguvuši viens otru..
Pagāja aptuveni gads, kad Amanda kādu dienu Adrianam vēlējās ko pasacīt. Viņa pasauca mīļoto virtuvē un piesarkusi, sapņainām acīm paziņoja: '' Mīļais, mēs gaidām mazuli. Esmu stāvoklī!'' Adrians bija neizsakāmi laimīgs par tikko dzirdētajiem jaunumiem, ka apsvāva Amandu tik cieši cik vien spēja!
Lai dod Dievs visiem patiesu mīlestību un ģimenes svētlaimi! nodomāja Amanda..
