local-stats-pixel

Vardulēns -35-7

121 0

Iepriekšējā nodaļa: http://spoki.tvnet.lv/literatura/Vardulens-34-/735105

Cieši aizžmiedzu acis, raudzīdamās pati savā tumsā. Vēl joprojām priekšā skraida uguns mēļu atsātie zibšņi, it kā pārāk ilgi būtu skatījusies saulē, un tagad uz plakstiem attēlotos tās oreols. Piesardzīgi atkal atveru tās, uz mirkli iedomādamās, ka liesmas pēkšņi mani apdedzinās, bet viss ir pazudis, nekā vairs nav. Nav ne uguns, ne mašīnas, ne liesmu skautās sievietes, ne mazuļa... rēkoņa ir apklususi, dažreiz mežā iekliedzas kāds putns. Nakts ir tuvu, jo saule redzama vairs tikai virs koku galotnēm.

Vai man rādās halucinācijas, ko radījis pārtikas un ūdens trūkums organismā? Bet agrāk arī esmu bijusi projām no mājām ilgu laiku, iztiekot bez pārtikas. Un viss bija tik... reāls un īsts. Kāda būtu iespēja, ka manas smadzenes spētu radīt ko tik īstu. Kristofīni arī neredzu un nejūtu tuvumā, viņas pat nebija klāt, kad mani nogalināja, viņai vajadzēja tur būt. Kas notiek?

Ietupjos ceļgalos, atbalstīdama uz tiem elkoņus, seju paslēpjot plaukstās. Jūtos apdullināta un pamatīgi apjukusi. Kāpēc viss nevar būt vienkārši? Vienkāršas un saprotamas lietas, cik daudz tas maksā? Atkal aizveru acis, iegrimdama tumsā, kur vairs nemirdz liesmu atblāzmas, esmu tikai es un manas nesakārtotās domas un sajūtas. Visas domas kopā draud mani saraut simts mazos gabaliņos, ko izmētāt pa pasauli, lai neviens nekad mani nevarētu salikt kopā, lai es pati vairs neatrastu sevi.

-Slēdzaties laukā, slēdzaties, - es pavēlu savām smadzenēm, bet tās neklausa, tās tikai uzjundī jaunas domas, ka patiesībā es tomēr esmu mirusi, klīzdama apkārt pa pasauli, mani neviens neredz, varbūt neredzu apkārtējo pasauli, dzīvojot sapņu un murgu apziņas daļā.

Pēkšņi atkan rūkoņa, ko dzirdu pārāk vēlu, atskan bremžu kaukšana, līdz ielūkojos tieši sejā mašīnas lukturu spožajām gaismām, tās ir man pie paša degungala.

Atveras un aizcērtas durvis, dzirdu pamatīgu lamu gūzmu, kas noteikti veltīta man. Joprojām atrodos tupus stāvoklī ar apķertu galvu, neuzdrošinos pat kustēties.

-Jēziņ! – dzirdu vienīgo īsti skaidro vārdu, kam seko murmināšana un lamāšanās zem deguna. Balss pieder vīrietim, jaunam, runā jaušams viegls, man nezināms akcents, kas padara runu mazliet saraustītu. Lamās iejaucas arī atvieglojums, kad viņš droši vien mani ierauga dzīvu, sarāvušos čokurā ceļa vidū.

Saņemu drosmi un pieceļos. Varbūt es tomēr esmu dzīva? Vai arī es sākšu raustīties un izgaisīšu svešinieka acu priekšā?

-Es atvainojos, - šokā izstomu, mana balss ir nedabiski spalga un čērkstoša. Pagriežos uz vīrieša pusi, kur iepriekš skanēja lādēšanās. Blāvajā gaismā viņš izskatās nikns, ļoti nikns. Viņam varētu būt ap gadiem divdesmit, mugurā brūna ādas jaka ar pāris emblēmām, kājās zaļi gumijas zābaki un ar dubļiem notraipītas bikses. Tātad – strādnieks. Mašīna arī neizskatās īpaši jauna, būdama rūsganas korozijas saēsta, zaļā pikapa krāsa zaudējusi savu spozmi.

-Tev vajadzētu, - jaunā vīrieša balss skan asi un dzēlīgi, - ko tu mētājies ceļa vidū?

Ko lai viņam atbildu? Ko? Ka redzēju neesošu avāriju? Ka mani nesen nogalināja un atdzīvināja? Ka iespējams pat esmu mirusi, un kā paklīdis gars meklēju savu vietu pasaulē?

-Man bija atsējušies apavi, - saku, gribēdama tagad tiešām sākt raustīties un pazust. Izcils attaisnojums.

-Es tevi gandrīz izsmērēju pa visu ceļu! – svešinieks gandrīz kliedz, plātīdams rokas.

-Žēl, ka tu to neizdarīji, tas visu atvieglotu, - izmetu. Vai tiešām es to pateicu skaļi? Pareizi būtu klusēt un atvainoties, bet man vajag uzbrukt cilvēkam, kas tikko izsprucis sveikā no netīšas slepkavības. Vai teorētiski es neskaitos jau mirusi? Viņš tikai būtu pārbraucis pāri līķim, kas mistiski izrāpies no zārka un aizbēdzis no perversa busa vadītāja. Kā lai es viņam to tagad pasaku? Diez vai tas vīrieti nomierinātu.

Gaišmatainais vīrietis vairākas reizes ieelpo un izelpo, pūlēdamies norimt, tad viņš uzlūko mani ar neizpratnes pilnu skatienu, novērtēdams manu paskatu, kas nav visai piemērots pirmajai tikšanās reizei.

-Paldies, ka mani nenotrieci. Un... atvaino... es nevēlējos tevi satraukt vai gulties zem riteņiem, vienkārši... visu dienu ceļš bija tukšs, - bikli saku, juzdamās apmulsusi, jo viņš tagad spriež par mani, kas es esmu par putnu. Kāda gan viņam īstenībā daļa gar mani, visu atvieglotu, ja es varētu sevi attaisnot, izstāstot par redzēto, bet nevaru, viņš nesaprastu. Esmu vien atvainošanos parādā par viņam sagādāto šoku.

Kad viņš vairs neko nesaka, bilstu, - Es tad nu turpināšu ceļu, netraucējot tevi.

-Pagaidi, es tevi aizvedīšu, - man par izbrīnu viņš saka.

Pagriežos, cenzdamās slēpt emocijas, - Kas tev liek domāt, ka neesmu maniakāla sērijveida slepkava vai vienkārši trakā.

-Man ir ierocis, - viņš vienkārši saka. Tas der mums abiem.

Kad esmu mašīnā, pasažieru sēdeklī, sajūtu vieglu vaniļas un šokolādes aromātu, un mans sasodītais vēders skaļi ierūcas, ka to dzird pat svešinieks.

Lai slēptu mulsumu, jautāju, - Kāpēc pieteicies mani aizvest?

-Man nav vajadzīgi jauni līķi šajos mežos, kur to tiešām ir daudz, jo šo vietu ir iecienījusi mafija, kas parasti savus upurus vienkārši aprok plašajos mežos, te līst bieži, tāpēc pēdas ātri aizskalojas, - viņš paskaidro, - arī lāči un citi meža zvēri šeit nav retums.

-Skaidrs, - atbildu.

Svešinieks iedarbina mašīnu, kas dobji, bet paklausīgi ierūcas, un sāk braukt pa ceļu uz priekšu, prasīdams, - Ko tu pati šeit viena dari? Trīsdesmit kilometru rādiusā nav lielu civilizācijas pazīmju, tikai mazi benzīntanki un ēstuves, tev nav arī nekādu somu vai citu mantu.

Nolemju mēģināt melot, ko parasti nedaru, - Apmaldījos, un, kā tu saki, šeit ir daudz meža zvēru, man uzbruka lācis, ka pazaudēju savas somas bēgot.

Ceru, ka ir pietiekoši ticami.

-Nav pirmais gadījums, - viņš nosaka,- esi izsalkusi?

Smadzenes kliedz, lai vienkārši klusēju, lai ignorēju viņu, varbūt šis ir kāds maniaks, kas ved sava pikapa aizmugurē līķus, ko aprakt, bet šoreiz ierunājas vēders, - Ļoti.

-Cimdu nodalījumā ir pāris smalkmaizītes un ūdens pudele, cienājies, - svešinieks mudina, - cik dienas tu jau maldies?

-Nezinu, - ar pilnu muti saku. Kā??? Kā jau manā mutē paspēja nonākt kumoss no debešķīgi gardas maizītes, kas klāta ar šokolādi. Cik daudz laika pagāja? Sekunde? Man gribas atvainoties, bet mute ir aizņemta ar otras maizītes tiesāšanu. Es brīnos par sevi.

-Izskatās, ka kāda nedēļa pagājusi, - viņš smīnēdams norāda uz maniem, ar šokolādi aplipušajiem pirkstiem, kurus valdos uzreiz nenolaizīt. Valdies! - sev uzrūcu, bet manā mutē jau lien trešā maizīte. Kaut viņš mani būtu notriecis. Es parasti šādi neuzvedos. Bet tad arī atskāršu, ka viņš ir pirmais normālais cilvēks, ko redzu daudzu nedēļu laikā. Katru dienu man nācās sastapties ar izķēmotiem Sargiem vai treneriem. Man izmisīgi gribas tagad palikt pie viņa, lai arī vīrieti nepazīstu, jo puse manis kliedz, ka vairs nevēlos atgriezties iestādē, kur mani nīst, bet otra puse sakož zobus, sacīdama, ka man jācīnās par sevi. Šis vīrietis ir pēkšņi mani izsitis no iepriekšējām sliedēm, pa kurām ripoju visam līdzi.

-Padzeries, - viņš mudina. Viņš laikam ir nospriedis, ka neesmu bīstama, jo pie stūres atbrīvojas, bet, kā gan var baidīties par meiteni, kas aprij viņa maizītes. Bet ūdens ir labs, sasodīts, tas tiešām ir kā iekrist ekstāzē, padzeroties pēc vairākām dienām, kad rīkle šķietami izkaltusi un sadrupusi pelnos.

-Es samaksāšu, - saku, nokaunēdamās par sevi.

-Nevajag, mans darbs ir pieskatīt, lai te viss ir kārtībā, - viņš saka, - kur tevi aizvest?

Piesardzīgi jautāju, - Zini Vudas apmācību centru.

-To veco ēku kompleksu, kur labo narkomānus? – viņš neticīgi pajautā.

-Emm, laikam, - iepīkstos.

-Tu esi no turienes?

-Jā... ēēē... es tur esmu brīvprātīgā palīdze, - saku, atkal samelodamās, jo cilvēkiem tā vieta asociējas ar narkomāniem, bet es negribu, lai viņš domā, ka esmu tāda, tad viņš vēl padomās, ka esmu aizbēgusi.

-Lai nu tā būtu, - vīrietis nosaka, - man ir pa ceļam.

-Labi, paldies, - saku, atcerēdamās pieklājību.

-Nav par ko, - viņš vēsi atbild.

-Tu esi policists? – jautāju, lai kliedētu pāris minūšu ilgušo klusumu.

-Kaut kas uz to pusi. Mans tēvs iekārtoja mani par uzraugu, tāpēc arī te braukājos, darba dienās sanāk vairākas reizes izbaukt šo ceļu, bet šodien ir svētdiena, tāpēc tev paveicās, ka mans dēls sagribēja bulciņas.

-Tev ir dēls? Un es apēdu viņam paredzētos gardumus, - žēli saku. Varbūt esmu aukstasinīga dēmonu un citu nešķīsteņu slepkava, bet bērnu apbēdināšana man vienmēr likusi justies žēlabaini un nožēlojami.

-Pārdzīvos, bet, re, divas vēl palikušas, - svešinieks norāda uz turzu, kas vēl atrodas man rokās, es to steigšus iebāžu atpakaļ cimdu nodalījumā, - jā, es to puiku paņēmu savā aizgādībā, kad viņu un viņa māti apraka tēvs, labi, ka kaimiņi laikus pamanīja rosību mežā, izsaucot policiju, mēs vīrieti pārtraucām pusceļā. Zēna māte bija nosista, bet puika bija piesiets pie viņas, bet palaimējās, ka mazais izdzīvoja, tad viņam bija tikai divi gadiņi.

-Un citi radinieki?

-Neviena paša, kas gan grib uzņemties rūpes par svešu bērnu? Tagad viņš maz ko atceras, labāk, lai tā arī paliek, ka esmu viņa tētis.

-Un bērnam ir cilvēks, ko saukt par mammu? – iejautājos intereses pēc.

-Vai tu ar mani koķetē svešā meitene? – pirmo reizi svešinieks pasmaida.

Aizvainotā balsī atbildu, - Nē, protams, ka nē. Man ir draugs. – Cik jau viņš ir īsts. Manas rokas nogalināts, atgriezies no Elles, kas nav iespējams.

-Bērnam esmu tikai es un mani vecāki, - jaunais vīrietis atbild jau nopietnāk, bet smaids nepazūd, - tūlīt būsim klāt.

Smagi nopūšos, jūtot nepatīkamu sajūtu paribē. Domas uz mirkli pat bija pagaisušas par manu sarežģīto pasauli, bet tās atgriežas, ar jaunu spēku mani zāģējot.

-Tev nepatīk šis darbs? – svešinieks jautā, kas vairāk ir secinājums.

-Ne visai, - atbildu.

Nākošā nodaļa: http://spoki.tvnet.lv/literatura/Vardulens-36-/735419

121 0 7
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 7

0/2000

Šodien nevar būt nākošā daļa?emotionemotion

0 0 atbildēt